Velta dzejoļus savai pilsētai

2015. gada 18. septembris 00:00

(Turpinājums no 11.septembra)

Manai pilsētai
Ezera čalojošie krasti,
Saules apspīdētie koki,
Cilvēku smaidošās sejas
Ved tevi pa Alūksnes ielām.
Ieelpo gaisu, izbaudi smaržu.
Dodies uz jaunām un neredzētām vietām.
Sper soļus pa jauno gājēju tiltu,
Aplūko skatus no augšas.
Izbaudi laiku, ko velti sev.
Alūksne tev atklās visu,
Ja vien to vēlies.
Nebaidies un tici sev!
Mana Alūksne!
Marta Bērziņa (Alūksnes novada vidusskola, 10.a klase)

Mana mīļā, skaistā Alūksne
Tempļa kalns tik ļoti skaists,
Nestaigā neviens te slaists;
Augstākā šīs pilsētas vieta,
Kur vakaros tiek saule slieta.
Alūksnes ezera Cepurīte –
Mūsu leģendārā mazulīte
Slēpj pili rociņās zaļās
Un rotājas skaistajās kļavās.
Zeltaini spīd Saules tilts -
Tik jauks un silts.
Saulei rietot apspīdēts,
Vēl nekas nav nokavēts…
Lieli, veci ozoliņi –
Glika sirds pamatiņi.
Ir asaras tiem lijušas,
Kad kara bēdas bijušas.
Gudrs bijis stādītājs,
Vecas skolas radītājs;
Dārzs ir viņiem izravēts
Un gods ir vienmēr aizstāvēts.
Mana mīļā Alūksnīte –
Maza, zaļa skaistulīte.
Ja kājas iegrimst kupenās,
Tik neslīksti tu asarās!
Diāna Priede (Strautiņu pamatskola, 8.klase)

Manai pilsētai
Agri no rīta mana pilsēta elpo.
Tas nekas, ka pa dienu mašīnas elso un traktori klepo,
Bet tā ir dzīva un elpo!
Deviņus mēnešus manā pilsētā dzied un dejo,
Teātri spēlē, lasa, raksta, un kāds arī melo,
Bet tā ir dzīva, jo bērni te dzied un dejo!
Manas domas vakaros pa ezeru klejo.
Ar laivu kāds vizinās, cits zvejo,
Bet manas domas tikai klejo un klejo…
Pār skatu torni augsto paceļos pāri,
Uz baznīcas gaili veru acu pāri –
Labrīt, mana pilsēta, pilna ar skaisto un labo.
Paldies, ka tu man esi dzīva un elpo!
Sandis Krūmiņš (Alūksnes novada vidusskola, 6.klase)

Alūksne
Mežu un tīrumu ieskauta,
Stāv mana Alūksne ezera krastā –
It kā tik vienkāršā, bet tomēr neparastā…
Ik mirkli baznīcas gailis vēro –
Kas ezerā ceļu uz Cepurītes salu mēro,
Kas, Tempļa kalnā pakāpies, vizbules lasa,
Kā Saules tiltu pārskrien meitene basa…
Te vēji iešalc Glika ozolos klusi
Un ļaudis patiesi mīl savu dzimto pusi.
Parka celiņi, košās strūklakas –
Manas pilsētas vietas skaistākās…
Te atdzimis Kultūras centrs tik cēli,
Te skaistākās tautumeitas un dēli.
Mana Alūksne dzied, dejo un spēlē,
Un runā savā “lauzītā” mēlē.

Mežu un tīrumu ieskauta,
Stāv mana Alūksne ezera krastā –
It kā tik vienkāršā, bet tomēr neparastā…
Līva Nāgele (Alūksnes novada vidusskola, 9.klase)

Manai pilsētai
Alūksne – Ziemeļvidzemes pērle.
Alūksne – mājas it visiem:
Lieliem, maziem, veciem vai jauniem.
Vieta, kur vienmēr ar prieku tevi gaidīs.
Visskaistākā vieta!
Visdzidrākais ūdens!
Visskaistākā daba!
Vissvaigākais gaiss!
Vieta, kur atpūsties no pilsētas stresa,
Vieta, kur iepazīt kaut ko jaunu.
Vieta, kur atgūt zaudēto mūzu,
Vieta, kur atrast sev tuvu būtni.
Vieta, kurā iemīlēties atkal un atkal.
Kad no Alūksnes projām tu brauc,
Tu dzirdi, ka kāds tevi atpakaļ sauc!
Vai zini, kas tā ir?
Alūksne – pilsēta mana!
Evelīna Kalniņa (Alūksnes novada vidusskola, 8.klase)

Mana Alūksne
Pa pasauli var maldīties,
Bet tomēr velk uz mājām –
Kur izslējies stāv Tempļa kalns
Un ezers tam pie kājām.
Kur bērzos iešalc vējelis
Un ozoli stāv rāmi,
Kad manā gaišā pilsētā
Ir piestājis nu bānītis.
Tas atvedis ir ļautiņus,
Kas nezin, kā te klājas.
Es saku – mana Alūksne,
Un šeit ir manas mājas.
Marta Dzelzskalēja-Kalēja (Alūksnes novada vidusskola, 9.klase)

Mana pilsēta
Alūksne, ak Alūksne,
Cik skaista un grezna esi tu,
Tavā sirdī - Alūksnes ezerā
Ik dienu vējš spēlējas jautri,
Un baznīcas tornī augstajā,
Zelta gailis saulītē gozējas.
Alūksne, ak, Alūksne,
Mana mīļā pilsēta.
Marks Emīls Rēdelis (E.Glika AVĢ, 7.a klase)

* * *
Mana pilsēta ir ļoti skaista.
Atbrauc un apskaties!
Naktī vai dienā
Apskati no skatu torņa!
Pilsēta ir ļoti saposta.
Ielu malās zied puķes
Līkumu līkumiem
Bez sākuma un gala.
Saules tilts tevi gaida,
Ēdiena smarža kārdina,
Alūksnes ezers sauc peldēties,
Velorikša vizināties!
Oļegs Prostjakovs (Alūksnes novada vidusskola, 5.klase)

Alūksnei
Pie vecā pilskalna sirmā vaiga,
Kas saldi dus uz tava pleca,
Pie Glika ozolu vecajiem stumbriem,
Pie ezera līksmajiem šļakstiem –
Tieši tur sākas mana dzīvība,
Mana patiesā dvēseles brīvība.
Lai kur es ietu
Un lai kur es dotos uz šīs pasaules,
Tevi no savas sirds
Es nekādiem spēkiem neizdzēstu.
Lai kādi gadu simteņi tev trauktos pāri
Tu mūžam paliksi tā Vidzemes spītniece,
Tā mežiem un pakalniem ieskautā
Un dziesmu, dziesmām apdziedātā – Alūksne.
Tu mūžīgi būsi manas dvēseles patvērums,
Manas mājas un manas sirds apmierinājums,
Tu savīsi cilvēku domas un likteņus
Kā savas dvēseles sidraba pavedienus.
Savā dvašā vienmēr jutīšu ziedošās kastaņas,
Un manās acīs būs redzamas atmiņas
Es allaž būšu daļa no tevis,
Un tu mūžīgi būsi daļa no manis.
Laura Sabīne Taurmane (E.Glika AVĢ, 8.c klase)

Mana Alūksne
Pār tālumiem mana Alūksne redzama
Un tās augstākais punkts – Tempļa kalns.
Tu – mana pilsēta,
Visaugstākā vieta Latvijā.
Par tevi mēs dzirdam laika ziņās,
Un ziemā ziemas priekus baudām.
Ataust gleznainā pilsēta ziemeļaustrumos
Alūksnes vārdu, kas nesi.
Par tevi es priecājos, puķes kad plaukst,
Kad vējš svilpo ziedošās liepās.
Kad Glika ozoli muižas parkā
Sirmi un vareni
Bībeles stāstus man stāsta.
Par sendienām Alūksnes ezers man klusē,
Tomēr
Noslēpumu un teiku tam daudz.
Tu – mana Alūksne, kultūrbagātā un skaistā!
Vēlos,
Lai tu dzīvo un audz!
Laila Ludviga (Strautiņu pamatskola, 4.klase)

Alūksne
Ir pilsēta mana
Tik krāšņa kā zieds,
Kas uzzied ik reizi,
Kad laimīgs ikviens.

Ir pilsēta mana
Tik krāšņa kā zieds,
Šeit viss ir tik skaists
Kā māmiņas smaids.

Ir pilsēta mana
Tik krāšņa kā zieds,
Šeit ir manas mājas,
Kur atgriezties prieks!

Elīna Grava (E.Glika AVĢ, 8.c klase)

Alūksnīte!
Alūksnīte, Alūksnīte,
Cik laba tu esi man,
Cik liels tev ezers
Un salu daudz -
Cepurīte, Garā sala,
Pilssala, kur koki zaļi.
Alūksnīte, Alūksnīte,
Cik laba tu esi man,
Te putni dzied,
Te vēji šalc,
Vismīļākā, vislabākā,
Tu esi man!
Krista Kļava-Būmane (E.Glika AVĢ, 8.c klase)

Rudens uzzied Alūksnē
Vai esi bijis Alūksnē rudenī?
Tad visa daba krāsojas,
Tad skatiens apkārt paveras
Ap netveramu skaistumu.

Pārvēršas vienkāršā Cepurītes sala
Par košu ziedu ezera vidū.
Tempļakalns un Saules tilts
Cēli stāv, lapu apbērti.

Saules tilta atspulgā
Uzlec saulīte,
Tā rotājas, rotājas,
Apspīdot salu.

Tu jautāsi – kādu?
Nu to, ko sauc par Pilssalu.
Šeit vasaras dunoņa beigusies
Un iestājies rudens miers.

Bet miers ir tikai dabā,
Ne mūsu sirdīs un prātos.
Tomēr neviens jau negrib,
Lai daba ar mums rātos.

Iziesim rudenī dabā un ielās,
Tad redzēsim, cik skaisti
Rudens uzzied Alūksnē
Un lielās.
Roberts Briediņš (E.Glika AVĢ, 7.a klase)

Alūksne
Kad zaļās koku lapotnes apkārt čab,
Kad zilajā dūmakā ezers snauž,
Nav man citur tāds miers,
Nav man citur tāds prieks.
Kad pasaules visgardākajām smaržām pielijušas pļavas
Ieskauj mani agros rītos,
Rasas pielijusi zāle glaužas gar kājām,
Aicinādama arvien tālāk.
Nav man citas mīļākas vietas par Alūksni.
Nav man citur tāds miers.
Nav man citur tāds īpašām smaržām pielijis prieks.
Nav citas vietas uz zemes līdzīgas šai.
Anete Krīgere (E.Glika AVĢ, 8.c klase)

Alūksne – Vidzemes spožākā pērle
Šeit vasaras saules stari
Un bargi vēji,
Šeit sniega kalni
Un pavasara ziedi,
Pa ielām skraida bērni –
Un ir dzirdami smiekli.
Šeit sastapsi ikvienu –
Gan likstu, gan mīlu
Un jutīsi dvēseli dzīvu!
Un mierīgu sirdi jums saku –
Šo vietu es saucu par savu!
Monta Pehlaka (E.Glika AVĢ, 8.c klase)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Velta dzejoļus savai pilsētai

Kategorijas