Ja bērns negrib iet uz skolu

2015. gada 18. septembris 00:00

Vairumam izglītojamo septembris saistās ar patīkamām emocijām, vispirms jau par atkalredzēšanos ar klasesbiedriem. Tikmēr daži bērni un jaunieši par skolas gaitu atsākšanu nepriecājas: atkal būs pazemojumi. Psihiatre, psihoterapeite Linda Ķeruže nepiekrīt teicienam “kad mēs augām, tā nenotika”: vardarbība skolā bija arī agrāk, tikai par to mazāk runāja. “Manā laikā skolotājs varēja paraustīt aiz bizēm vai ausīm, aizskart verbāli. Labi atceros, kā krievu valodas skolotāja kaunināja: “Ti govoriš kak fašistka!””
Viņasprāt, pedagogu attieksme pret audzēkņiem arvien uzlabojas, jo pēdējā laikā daudz tiek runāts par attiecībām, emocionālo komfortu, skolotāji tiek izglītoti arī psiholoģiski. Visi bērni nav nežēlīgi, daudzās klasēs vienaudži jūtas normāli, bet, kā jebkurā sabiedrībā, arī klasē var būt gan konflikti, gan regulāra apcelšana. Svarīgi – cik inteliģenti šīs situācijas atrisina.

Viss sākas ģimenē
Katra bērna uzvedībā atspoguļojas sabiedrības pamatšūniņas problēmas – jo to vairāk ģimenē, jo bērns ir agresīvāks. Vecāku paradumi risināt situācijas, domstarpības tiek pārmantoti. Tas visbiežāk izpaužas, kad mazais cilvēks ar kaut ko netiek galā, piemēram, ar negatīvām jūtām. Redzot mājās fiziskus konfliktus, bērns arī pret skolasbiedriem vicinās rociņas. Ja tēvs un māte viens otru pazemo, pašsaprotama šķiet skolasbiedra, kurš to “izpelnījies”, pazemošana, norāda L. Ķeruže un piebilst, ka ir jāvērtē gan pāridarījuma nopietnība, gan konflikta risināšanas veidi. Pastāvīgi sava atvase jāvēro, jāuzklausa, it sevišķi – gatavojot skolas gaitām. Pamanot neadekvātu, netipisku uzvedību, tūlīt jānoskaidro pārmaiņu iemesls, kaut vai jāizvilina, jo bērns pats ne vienmēr spēj saprast un noformulēt savas jūtas.
“Emocionāls diskomforts var izpausties kā intereses zudums par visu, bērns var kļūt neirotisks, depresīvs vai hiperaktīvs. Normāli ir, ja bērns nebaidās visu izstāstīt, bet, ja vecāks vai skolotājs nespēj izdabūt problēmu ārā, tas liecina par emocionālā kontakta trūkumu un jāmeklē speciālista palīdzība. Klases priekšā pateiktais “tev jāiet pie skolas psihologa” var sagādāt emocionālu traumu, tāpēc jārīkojas ļoti delikāti. Cietušā pamatskolas audzēkņa vecākiem nav tiesību uzklupt pāridarītājam, pareizi ir šīs lietas izrunāt kopā ar agresīvā bērna vecākiem un klases audzinātāju.”
Destruktīvajai uzvedībai nemainoties, viņa vecākiem par to ir jāatgādina. Ja nepalīdz arī vizītes pie psihologa, viens no risinājumiem ir skolas maiņa. Citā izglītības iestādē būs adaptācijas periods, bet varbūt – draudzīgāki cilvēki.

Varmāka un upuris
Mani pazemo, jūtos mazvērtīgāks par citiem, saprot mazais cilvēks, kurš ģimenē guvis pieredzi, ka tā pret viņu drīkst izturēties. Upura, cietēja lomā var nonākt arī inteliģentā ģimenē audzis bērns: mājās konfliktus nerisina no spēka pozīcijām un nav pieredzes, kā sevi aizstāvēt. “Kur ir primitīva agresija, tur citi problēmu līmeņi – alkohols, citas atkarības. Bērniņi no inteliģentākām ģimenēm ir jūtīgāki, pieklājīgāki. Piedošana, atvainošanās der tikai tad, ja otrs to dara no sirds. Skola diemžēl dod pirmo rūdījumu, apjausmu, ka dzīvē viss nav rožaini, pūkaini,” zina L. Ķeruže.
Pamatskolas gados personība vēl nav nobriedusi, raksturs tikai veidojas un gaisotne izglītības iestādē ir ļoti svarīga. Taču stūrakmeņus ieliek attiecību modelis ģimenē. “To, vai bērns uzņemsies pāridarītāja vai upura lomu, nosaka gan audzināšanas principi, gan cilvēka iekšējā pasaule. Līdera lomu, īpaši puišu kolektīvā, grupā parasti uzņemas tas, kurš grib dominēt, noteikt toni. Vecākiem par to neko nezinot, bērns automātiski var pieņemt upura lomu. Pastāvēšanu par sevi vai depresīvo pozīciju – piekāpšanos, samierināšanos arī iemāca ģimenē. Ja vecāki ir valdonīgi, manipulējoši un cilvēciņš nedomā ar savu galvu, viņš var pakļauties klases līderim ar agresīvām tendencēm, veiksmīgi iesaistīties vadošā un padotā attiecībās. Vai arī kopēt agresīvos vecākus. Problēmas drīzāk būs demokrātiskā, psiholoģiski veselīgā vidē augušam bērnam. Negribēdams pakļauties bravūrīgam klases barvedim, viņš pretojas, un konflikts neizbēgams. Pavīd problēmas saistībā ar skolu, bet bērnu un pusaudžu depresiju, neirožu un trauksmes pamatā biežāk ir situācijas ģimenē. Pārlieku jūtīgi bērni bez spēcīgām adaptācijas spējām, neredzot izeju no situācijas, pieļauj domas par pašnāvību,” psihiatra praksē risināmo iezīmē L. Ķeruže. Nepieciešamības gadījumā seko nosūtījums pie psihologa, bet profesionāla bērnu psihoterapija pieejama tikai Rīgā, un šis pakalpojums pagaidām nav valsts apmaksāts.

Meklēt draudzīgāku vidi
Sabiedrības noslāņošanās izpaužas arī skolu prestižā. Perifērijā tas jūtams mazāk, toties Rīgā ir dārgas privātās skolas, liceji un arī “parastās” skolas. Iespējams, tas daļēji novērš pārdzīvojumus par sociālo nevienlīdzību, jo bērni mēdz būt nežēlīgi, apsmiet vienaudžus, kuru vecāki ir trūcīgi, neizglītoti. L. Ķeruže stāsta, ka no ļoti nabadzīgām un ļoti bagātām ģimenēm nāk psiholoģiski neveselāki bērni. Attīsta, nevis tas, ka dabū absolūti visu, ko grib, bet tas, ka reizēm atsaka. Nelabvēlīgas ģimenes atvasei daudz kā pietrūkst, tāpēc viņš citiem paņem, nozog. Savukārt vidusšķiras ģimenēs atmosfēra ir veselīgāka: tur tiek gan dots, gan liegts, jo ne visu var atļauties, un cilvēks veidojas adaptīvs.
“Mikroklimats noteikti ir atkarīgs arī no kolektīva lieluma: vai tā ir maza lauku skoliņa vai arī klase ar trīsdesmit skolēniem. Pēdējā ir cita struktūra, pat vairāki grupējumi, un audzinātājs mikroklimatu diez vai pamanīs. Nekad nevar paredzēt, kādi bērni klasē savāksies – hiperaktīvi, agresīvi vai draudzīgi. Ja lielajā skolā kādam nozog te mobilo telefonu, te jaku, tur kaut kas notiek, acīmredzot bērns tiek apcelts un neviens nespēj situāciju mainīt. Mūsdienās māca konfliktus primitīvi, ar dūrēm nerisināt un dažkārt pārcelšanās uz citu mācību iestādi ir vienīgā iespēja,” spriež speciāliste un kā piemēru min Liepājas Katoļu sākumskolu, kur skolēni no rītiem sastājas aplī, palūdz Dievu un daudz ko pārrunā.
To, ka pēc izglītošanās tādā pamatskolā pusaudzim grūti iejusties “parastās” vidusskolas vidē, psihoterapeite sauc par aizspriedumu. “Patiesībā šie bērni ir adaptīvāki, katram, kurš netiek galā ar mācību vielu, pedagogs var pievērsties un palīdzēt individuāli. Svarīgākā ir uzticēšanās vecākiem. Ja tās nav, emocionāls kontakts, iespējams, neveidosies ne ar vienu. Ja nevairās, nebaidās, ikviens konflikts, situācija ir risināma. Jo ātrāk to dara, jo labāk,” pārliecināta speciāliste. ◆

ieteicams izlasīt
L. Brencs un D. Gaile “Emocionāla un/vai fiziska pazemošana. Kā rīkoties, lai to novērstu?”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ja bērns negrib iet uz skolu

Kategorijas