Vēverkalna cerība

2015. gada 25. septembris 00:00

4635

Jaunalūksnes pagastā ir apdzīvota vieta ar nosaukumu Vēverkalns, kurā ir tikai piecas mājas. Vēverkalns ir klusa un mierīga vieta, kur šobrīd pastāvīgi dzīvo tikai seši iedzīvotāji.
Jaunalūksnes pagasta pārvaldes vadītāja Inta Cinglere stāsta, ka pagasta pārvaldē nav pieejama informācija par to, kā tieši radies vietas Vēverkalns nosaukums. Viņa arī informē, ka Vēverkalnā ir piecas mājas un dzīvo astoņi iedzīvotāji, no kuriem divi Vēverkalnā viesojas tikai vasarās.
Vēverkalna iedzīvotāji Biruta Podkalne un viņas dēls Jānis Podkalns mājās “Ieviņas 3” dzīvo jau 50 gadus. Pirms tam B.Podkalne dzīvojusi Kļavukalnā. “Agrāk te daudzas mājas bija apdzīvotas, nu ir palicis pavisam maz cilvēku,” stāsta J.Podkalns un atceras, ka agrāk pa netālu esošo upi Alūksnīte cilvēki braukājuši ar smailītēm, kas bijis iecienīts sporta veids. “Dzīve te rit klusu. Uz tuvāko veikalu braucam vai nu uz Kolberģi, vai arī Alūksni. Uz Vēverkalnu divreiz nedēļā atbrauc arī autoveikali - pirmdienās un sestdienās. Pirmdienās brauc piena produktu veikals no Valmieras, bet sestdienās - gaļas izstrādājumu veikals no Gulbenes,” stāsta J.Podkalns. Vēverkalnā nekad nav bijušas lielas individuālās saimniecības. Cilvēkiem bijušas pāris gotiņas vai arī kāda sava bišu darva. Agrāk Vēverkalnā bijis kolhozs un cūku ferma, kura vēlāk pārtapusi par liellopu fermu. Cilvēki no tuvējās apkārtnes nākuši uz šejieni strādāt. “Uz to, ka kāds te varētu atgriezties un uzsākt dzīvi, ir mazas cerības. Tagad arī bēgļiem atbalsts ir lielāks nekā dažiem palikušajiem. Žēl jau to bērnu, bet tik un tā lielākā daļa bēgļu jau te nepaliks, jo viņi dosies uz ekonomiski attīstītākām valstīm,” teic J.Podkalns.

Nekāda lielā aktivitāte
nenotiek
Ēriks Melnis Vēverkalnā dzīvo kopš 1994.gada. Te dzīvo viņa ģimene un arī dēls Pāvels Melnis, kurš uztur 50 aitu ganāmpulku. “Lai saimniekotu uz zemes, ir jābūt trīs būtiskām lietām – saimnieka ķērienam, prasmēm lauksaimniecībā un finansiālam atbalstam. Mums tādu līdzekļu nav, lai finansētu 60 hektārus zemes, kura pieder gan mums, gan dēlam. Tehnika maksā dārgi, un tas neatmaksājas. Te nu ir strupceļš. Vēverkalnā nekāda lielā aktivitāte nenotiek. Ja vien šos laukus pārņemtu kāds spēcīgs lauku lieluzņēmums, tad te būtu apstrādāti lauki, perspektīvi kas apmežots. Būtiski lielas perspektīvas es gan te neredzu. Visi, kas mēs te esam, esam lielā vecumā,” teic Ē.Melnis. Viņš cer, ka Vēverkalna cerība mīt dēla Pāvela un viņa dzīvesbiedres Keiju Jūrmā meitiņā Hertā. “Viņa ir perspektīvā mūsu mājas īpašniece un saimniece,” saka Ē.Melnis.

Uzņem bērnus no Vācijas
Jau kopš 2008.gada projektā Meļņu ģimene savās mājās uzņem bērnus no Vācijas, kuriem nepieciešama sociālā korekcija. “Šie bērni ir uz robežas starp nonākšanu cietumā vai nāvi. Šī iespēja viņiem ir kā pēdējā iespēja,” stāsta Ē.Melnis. Šo gadu laikā viņu ģimenē bijuši pieci bērni. Šobrīd ģimenē dzīvo 17 gadus vecais Sebastians. “Viņš dzīvo šeit, jo šie bērni nedrīkst dzīvot pilsētā, kur ir krimināla vide un šādi jaunieši. Tādā vidē šādu bērnu uzvedība vai nu paliks tāda pati, vai arī pats jaunietis var sākt izrādīt ietekmi uz vietējiem jauniešiem. Reiz pie mums bija kāda meitene, kura gāja vidusskolā. Viņa kļuva par līderi, un vietējās meitenes viņai sekoja,” stāsta Ē.Melnis. Lauku vide šiem jauniešiem palīdz rehabilitēties, te nav ne apsmiešanas, ne aizskaršanas, kā arī negatīvas vides. Sebastians Latvijā dzīvos divus gadus, un šogad viņa mentore un audzinātāja ir P.Meļņa dzīvesbiedre K.Jūrmā, kura ir igauniete un strādā par angļu valodas skolotāju Igaunijā. “Man patīk Vēverkalnā būt kopā ar Pāvelu un patīk šī vieta, jo te ir klusi un mierīgi,” saka K.Jūrmā.

Šajā vidē sakārtojas psihe un domāšana
“Šajā vidē bērniem sakārtojas psihe un domāšana. Viņi redz normālu ģimeni, kurā nepīpē, nedzer un neuzdzīvo. Caur to, ka viņš redz normālu ģimenes dzīvi, viņam sakārtojas domāšana. Visa projekta ideja ir šādus bērnus ielikt normālā modelī un piesaistīt pie darba un regulārām mācībām,” teic Ē.Melnis. Sebastians apmeklē arī skolu Alūksnes novadā, taču pārsvarā viņš mācās ar tālmācības palīdzību un apgūst savas skolas programmu. “Vienai projekta laikā uzņemtai meitenei vajadzēja vienkārši pamainīt vidi, bet no pārējiem četriem garajiem projektiem mēs viennozīmīgi vismaz trīs bērniem esam risinājuši dzīvības jautājumu. Kāda meitene pēdējos trīs mēnešus Vācijā pārtika tikai no alkohola un narkotikām, un tas bija viņas draugs, kurš pateica, ka viņa nav pelnījusi nāvi, un vērsās pēc palīdzības. Arī Sebastianam bija veselības problēmas, viņam bija vidusauss iekaisums, ar kuru Vācijā nebija tikts galā. Te mēs viņa ausis saārstējām - tas ilga veselu gadu,” stāsta Ē.Melnis. Sebastians Vēverkalnā ir iejuties, un ikdienā motivēt viņu palīdz mazie lauku darbiņi. Atgriežoties Vācijā, šie jaunieši var uzsākt labāku un pilnvērtīgāku dzīvi.

Cilvēki te nenāks atpakaļ
80 gadus vecā Vēsma Gogule Vēverkalnā dzīvo jau kopš 1963.gada un iepriekš desmit gadus dzīvojusi Sibīrijā, bet dzimusi V.Gogule ir Mārkalnē. “Tā nu te dzīvojam. Agrāk strādāju par lauksaimniecības brigadieri un vēlāk 30 gadus braucu uz piena cisternas līdz pat pensijai,” stāsta V.Gogule. Vēverkalnā pagājusi lielākā daļa viņas dzīve, taču uz Vēverkalna nākotni viņa neskatās nemaz tik optimistiski. “Cilvēki te ne nu nāks atpakaļ, neko,” noteic V.Gogule. ◆

Par Vēverkalnu

Vēverkalns atradies Lāzberģa pagastā līdz l925.gadam, vēlāk to pārdēvēja par Mārkalnes pagastu. Vēverkalns ietilpa p/s “Alūksne” teritorijā. 1971.gadā p/s “Alūksne” teritoriju pievienoja Jaunalūksnes ciemam. Domājams, ka tādējādi Vēverkalns nonāca Jaunalūksnes pagasta teritorijā. No “Zemes Ierīcības Vēstnesī” nr.48 (23.10.1922.g., 8.lpp.) ievietotā raksta secināms, ka Valkas apriņķa Lāzberģa pagasta Vēverkalnā ir saglabājušās Vēverkalnu pusmuižas (bij. Jāņa muižas) ēku drupas un zeme. Savukārt “Zemes Ierīcības Vēstnesī” nr. 67 (21.04.1923.g., 20.lpp.) lasāms, ka nolemts C.Z.I.K. plenārsēdē 1923.gada 15.martā (prot. nr. 589, p.3) saskaņā ar komisijas atzinumu no 1923.gada 22.februāra Valkas apriņķa Lāzberģa pagasta Vēverkalna pusmuižas mūra drupas piešķirt Eduardam Rudzītim.
Vēverkalns (izloksnē: Vieverkols [o] ).
Bejas novadpētniecības centra pārzine Jolanta Baldiņa

Interesanti

Netālu no Vēverkalna atrodas Nametkalns, kas ietilpst valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Ingas Doniņas, Elīnas Guščikas un Antonijas Vilcānes apkopotajā materiālā par arheoloģiskajiem pieminekļiem Alūksnes un Apes novados ir atrodama informācija par to, ka par pilskalnu tiek uzskatīta trīsdaļīgā kalna masīva dienvidaustrumu daļa Nametkalnā, lai gan īsta pilskalna pazīmju tomēr kalnam trūkst. No dienvidu un rietumu pusēm kalna malas ir dabiski stāvas. Pilskalna ziemeļaustrumos un dienvidaustrumos ir redzami apmēram vienu metru augsti zemes pacēlumi, iespējams, vaļņi. Šajā vietā kultūrslānis nav konstatēts, līdz ar to pilskalna datējums nav skaidrs. Pilskalns atrodas aptuveni kilometra attālumā no Lāzberģu muižas un 20.gadsimta sākumā te bijusi muižas ļaužu atpūtas vieta.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vēverkalna cerība

Kategorijas