Skolot un audzināt dzīvei

2015. gada 2. oktobris 00:00

197

(Turpinās no 1.lappuses)

“Pedagoga darbs ir grūts, bet arī sagādā ļoti lielu gandarījumu, redzot sava darba augļus un to, ka audzēknim izdodas, ka viņš ir iemācījies!
Foršā sajūta ir, kad 40 minūšu mācību stunda paskrējusi vēja spārniem un redzi, ka audzēkņiem ir paticis!” Skolotāju dienas priekšvakarā saka jaunā pedagoģe Elīna Karaseva no Alūksnes.
Elīna dzimusi un augusi Alūksnē, mācījusies Alūksnes pilsētas sākumskolā un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Četrus gadus studējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā – šovasar iegūts bakalaura grāds kvalifikācijā basketbola-sporta vecākais treneris un sporta skolotājs. Uzreiz savā dzimtajā vietā, atsaucoties piedāvājumam, atrasts arī darbs. Kopš jaunā mācību gada viņa ir Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālās struktūrvienības sporta darba organizatore un arī klases audzinātāja 1.kursa pavāru palīgiem. Savukārt Alūksnes bērnu un jaunatnes sporta skolā - basketbola trenere jaunāko grupu bērniem. Kopā ar Elīnu pirmo gadu skolā Alsviķos strādā arī dienesta viesnīcas skolotāja Solveiga Briediņa.
“Kādēļ pedagoģija un sports kopā? Man vienmēr gribējies būt līderei, uzņemties vadību – sporta stundās to ir iespēja darīt, jo tu esi vadošais. Līdztekus tam ir arī humānais – iespēja palīdzēt, radīt prieku un vēlmi darboties, interesi par sportu. Tas ir ļoti liels izaicinājums, īpaši strādājot skolā Alsviķos, kur mācās audzēkņi ar funkcionāliem traucējumiem - lai radītu interesi, ir jādomā. Interesi neveicina tas, ka iedod audzēknim bumbu iemest grozā – jādomā dažādi vingrinājumi, spēles, rotaļas, jo visos vecumos gribas rotaļāties,” saka Elīna.
Skolā Alsviķos var vislabāk just pozitīvismu, ko dod pati un ko saņem pretī no audzēkņiem. “Te visi tevi gaida, grib aprunāties, tikt ievēroti. Tas rada sajūtu, ka esmu vajadzīga – tā ir ļoti svarīga sajūta! Šie audzēkņi visu dara ar aizrautību,” stāsta jaunā skolotāja.
E.Karaseva atzīst – 2.septembri gaidījusi ar satraukumu, jo 1.septembris ir svētku diena, bet 2.septembrī sākas mācību stundas. “Cenšos strādāt tā, lai mani pieņem kā savējo. Sporta nodarbības Alsviķos notiek gan zālē, gan trenažieru zālē atbilstoši audzēkņu spējām. Alsviķos vadu arī interešu izglītības programmu – vingrošanas pulciņu. Savukārt pirmdienu, otrdienu, trešdienu un piektdienu vakarpusēs sporta skolā Alūksnē vadu basketbola treniņus zēniem un meitenēm,” saka E.Karaseva. Strādāt Alsviķu skolā ir emocionāli un psiholoģiski grūti, tādēļ sākumā domājusi, ka sporta skolas bērnu treniņi būs kā atpūta – tagad secina, ka bērni paņem pat vairāk enerģijas nekā audzēkņi Alsviķos. “Mazie ir ļoti kustīgi, viņiem ir zema uzmanības noturība un nemitīgi vajag kaut ko jaunu – man kā pedagogam jāpanāk, lai bērni savā skrējienā apstājas un sāk domāt, mācīties. Nekur jau nav viegli – tikai tur, kur mūsu nav. Es nesūdzos – man patīk abās manās darbavietās,” saka jaunā skolotāja.

Sports ir dzīvesveids
Sports Elīnu saistījis kopš bērnības. Viņa ir pārliecināta - sports ir dzīvesveids: ja tas ir tuvs sirdij, tad nekad nav pretenziju vakarā doties paskriet, kaut vai pa vecā dzelzceļa sliedēm Alūksnē, atsaukties aicinājumam piedalīties slēpojumā vai mesties citās sportiskās aktivitātēs.
“Sākumā es mētājos – tāpat kā arī tagad lielākā daļa bērnu, līdz atrod sev piemērotāko un tīkamāko sporta veidu, ko var apvienot ar pārējām savām interesēm. Savulaik mācījos Alūksnes mākslas skolā, dejoju tautiskās dejas. Pamazām radās interese par sportu – sākumskolas sporta skolotāja Dzintra Sloka ieinteresēja piedalīties sacensībās, sāku apmeklēt treniņus sporta skolā – sākumā vieglatlētiku pie Ilgvara Vaska, Aivara Bebra, esmu arī slēpojusi, vienu treniņu apmeklēju pat biatlonā. Tad basketbola treneris Juris Iesalnieks sāka veidot meiteņu komandu basketbolā – tas Alūksnē bija jaunums, jo līdz tam bija tikai puišu komandas, un es arī iesaistījos jaunajā komandā. Kopš tā brīža pievērsos tikai basketbolam,” atminas Elīna.

Nākamā pakāpe – mācīt citiem
Basketbols aizrauj un paņēma arī viņu. Elīnai patīk komandu sporta veidi, jo ir sabiedriska. Viņa uzskata, ka individuālajos sporta veidos ir grūtāk, jo sportists ir viens pats. “Toreiz basketbols bija modes kliedziens – basketbolu gāja spēlēt visi! Ģimnāzijā notika starpklašu sacensības basketbolā. Toreiz basketbols kļuva par manu dzīvesveidu – treniņi, braucieni uz sacensībām, tostarp ārvalstīs,” smaidot atceras Elīna. Spēlēt basketbolu viņa turpināja arī akadēmijā augstskolas komandā. Pirmajos divos gados spēlēja pat sieviešu basketbola līgā, bet 3. un 4.kursa laikā – “Triobet” basketbola līgā. Šobrīd ir sasniegta jau nākamā pakāpe, kad ne tik daudz spēlē pati, bet māca citiem.
Pēdējos gados bērnu interese par sportu un fiziskā sagatavotība ir samazinājusies. Viņa piekrīt tiem, kuri saka – sporta stundu skaitu skolā vajadzētu palielināt. “Kad es augu, mēs kāpām kokos, cēlām būdas, ne no kā nebija bail – ja nokritām un sasitāmies, nedaudz paraudājām un viss bija kārtībā. Tagad bērniem ir datori un citas ierīces, spēles, rotaļlietas – tas viss tiek ražots tā, lai aizrautu ilgu laiku. Šodien bērniem nereti trūkst gribasspēka, jo treniņš – tas ir fiziski grūti. Nevar piespiest ar varu nodarboties ar sportu – vai nu ir, vai nav. Šodien cilvēki arī mazāk pārvietojas kājām – ļoti bieži ar auto veic arī nelielus attālumus,” saka E.Karaseva.

Alūksnē ir īstā vieta
Elīna neslēpj – lai gan darbā aizvadīts tikai pirmais mēnesis, darbs jau tiek nests uz mājām, jo pārdomāti jāsagatavojas katrai stundai un treniņam. “Pēc studijām augstskolā es atgriezos Alūksnē, jo izjūtu lielu saikni ar savu ģimeni, lielu mīlestību pret saviem tuvajiem cilvēkiem, šeit ir ģimenes māja, kur esmu gaidīta. Pēc prakses Rīgā man piedāvāja darbu 41.vidusskolā – esmu sociāls cilvēks, bet ne tik lielā mērā, jo Rīgas drūzma, steiga, ambīcijas man tomēr ir par lielu. Alūksnē pazīstama katra iela, cilvēks. Tāpēc arī ir vieglums, lidojums un prieks darbā, jo esmu vidē, kur jūtos labi,” atzīst Elīna.
Gaidāmajā Skolotāju dienā E.Karaseva kolēģiem novēl nepadoties un neņemt vērā negācijas algu jautājumā. “Lielāko daļu laika skolotājs dienā pavada kopā ar audzēkņiem – dažkārt pat lielāku laika sprīdi nekā bērni kopā ar vecākiem, tādēļ skolotājs savu reizi ieņem arī mammas un tēta lomu. Šī iemesla dēļ novēlu skolotājiem nezaudēt lielo degsmi un atdevi, ar kādu viņi strādā, jo skolotājs bērnu ne tikai skolo, bet arī audzina turpmākajai dzīvei. Ņemt no darba gandarījumu, prieku un jauko sajūtu, kas ir, esot kopā ar bērniem. Tas viss ir grūti, bet to var – visi var!” saka E.Karaseva. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Skolot un audzināt dzīvei

Kategorijas