Laulība kā četrzvaigžņu viesnīca

2015. gada 2. oktobris 00:00

Izvēloties dzīvesbiedru, daudziem prātā ir «ideālā» dzīvesbiedra tēls. Viņi tic, ka ir jābūt cilvēkam, kurš atbilst visām viņu iedomātajām prasībām. Patiesībā svarīgākais izvēles kritērijs ir saderība.
Ungāra Gābora Mihaleca doktora disertāciju ļoti labprāt izmanto laulību konsultanti visā pasaulē. Viņš uzsver, cik daudzas jomas būtiski ietekmē laulāto dzīvi: reālas gaidas, partnera personības pieņemšana un pielāgošanās tai, veiksmīga komunikācija, sekmīga konfliktu risināšana, prasmīga ģimenes finanšu pārvaldība, brīvā laika un darba laika līdzsvars, vienošanās par kopīgi un atsevišķi pavadāmo laiku, saskaņa seksuālajā dzīvē un uzmanības izrādīšanā, gatavošanās kļūt par vecākiem un vēlāk vecāku lomas pildīšana, otra ģimenes un draugu pieņemšana, vienošanās par katra lomu attiecībās, garīguma izpratne un īstenošana dzīvē un līdzsvars tuvībā un elastībā. Jo vairāk jomu, kurās abi partneri ir saderīgi, jo lielāka iespēja laimīgai, ilgstošai četrzvaigžņu laulībai. Dzīvesdraugi, kuriem katrā no šīm jomām ir līdzīgi uzskati, arī visretāk šķiras. Lielākā daļa šādu pāru nedzīvoja kopā pirms laulībām, tāpēc viņiem bija iespēja vienam otru labi iepazīt bez kāda spiediena – rēķiniem utt. Plānojot kopīgu nākotni, abi ir daudz ko izrunājuši. Citiem vārdiem sakot, viņiem bija iespēja draudzēties vecmodīgā veidā. Diemžēl jau deviņdesmitajos gados tikai 28 procenti aptaujāto pāru ietilpa šajā kategorijā.
Turpinot analoģiju par viesnīcu zvaigznēm, «divu zvaigžņu» pāriem parasti ir laba saskaņa tradicionālās vērtībās balstītās jomās (bērnu audzināšana, ģimene un draugi, garīgums, tradicionālas attiecību lomas utt.), bet viņiem rodas problēmas citās kategorijās, piemēram, komunikācijā, konfliktu risināšanā vai spējā pieņemt otra personību. Bez savstarpēji atklātām un godīgām sarunām viņi nevar atrisināt domstarpības, un tas negatīvi ietekmēs attiecību kodolu – intimitāti. Pārsteidzoši, bet šādi pāri reti šķiras – pat tad, ja uzskata sevi par nelaimīgiem. Pētījumos atklāts, ka šo pāru noturības pamats ir viņu tradicionālajā dzīves uztverē. Daudzi divu zvaigžņu pāri paliek precēti pat tad, ja savās attiecībās ir nelaimīgi.
Savukārt «vienas zvaigznes» pāru parastais teiciens ir: «Nāciet pie prāta un padomājiet vēlreiz!» Šādās attiecībās nereti valda saspīlējums – pāris strīdas par visu neatkarīgi no tēmas. Daudzi šādi pāri dzīvo kopā pirms laulībām, un vienīgais, kas viņus vieno, ir sekss un kopīgi parādi. Priekšlaicīgs sekss novērš uzmanību no šīm jomām un kavē veselīgu attiecību attīstību. Gultā jau nav jārisina konflikti, jākārto finanses vai jātiek galā ar otra radiem.

Brīvā laika jautājums
Pastāv plaši izplatīts mīts, ka tad, ja divi cilvēki mīl viens otru, viņiem kopā jāpavada katra minūte. Tomēr mums vienmēr būs sociālas vajadzības, kuras var īstenot tikai mūsu dzimuma draugi vai paziņas. Vīrieši parasti pārrunā kopīgas intereses, darba jautājumus un dažādas tehniskas lietas, turpretī sievietes biežāk runā par emocijām, vajadzībām, ģimeni un citām attiecībām. «Mums nav jājūtas slikti vai vainīgiem, ja laulātais draugs vienmēr nespēj apmierināt mūsu sociālās vajadzības – tas nenozīmē, ka mēs viens otru nemīlam. Maģiskā atslēga ir līdzsvars. Daļu brīvā laika var pavadīt kopā, daļu – atsevišķi,» pārliecināts G.Mihalecs.
Pavadot kopīgi laiku, svarīga ir kvalitāte. Taču arī šeit jāprecizē – vajadzīgs pietiekami daudz kvalitatīvi pavadīta laika. G.Mihalecs kā atskaites punktu ierosina 30 minūtes katras dienas beigās, reizi nedēļā kopīgi pavadītu vakaru un katru mēnesi kopīgi pavadītu dienu, katru ceturksni kopīgi pavadītu nedēļas nogali un kopīgu atvaļinājuma nedēļu katru gadu.

Gēnu savaldīšana
Stājoties laulībā, apprecas ne tikai ar vienu cilvēku, bet ar visu viņa vai viņas ģimeni. Biežākais veids, kā sākas konflikts ar partnera ģimenes locekļiem, ir tā saucamais netiešais konflikts. Jāatzīst, ka mūsu gēni ietekmē to, kādi esam. Tēva un meitas un mātes un dēla attiecības daudz atklāj par to, kā funkcionēsiet kā pāris. Sievietēm, kuras bērnībā vai jaunībā nesaņēma pietiekamu tēva uzmanību vai atzinību, pieaugušā vecumā būs grūti veidot intīmu saikni ar savu vīru. Arī vīrietim, kurš bērnībā vai jaunībā kļuva par mātes emocionālo aizstājēju, jo notika atsalums viņas laulībā, būs grūti emocionāli pieķerties savai sievai. Ģimenē var aizkavēties pat divu vai trīs paaudžu veci «rēgi». Gatavojoties laulībām, nebūtu peļami izpētīt abu ģimenes kokus jeb genogrammu. Tā var atklāt, ka dzīvesdrauga gēnos ierakstīta tendence laulības problēmas risināt ar šķiršanos.

Bīstamākais posms –
vīramāte
Biežākie konflikti rodas starp sievām un viņu vīramātēm. Tas tāpēc, ka abas sievietes savstarpēji cīnās par viena vīrieša mīlestību, bet vīrietis atrodas abām pa vidu un nezina, kurai būt uzticīgam. Vienīgais veids, kā atrisināt šo dilemmu, ir: vīram jānostājas sievas pusē pret savu māti. Lai dzīvesbiedru nostādītu pirmajā vietā un izveidotu vienotības sajūtu, svarīgs priekšnosacījums ir nepaciest jebkāda veida augstprātību vai nicinājumu pret dzīvesbiedru no savu vecāku puses. Nekad arī nedrīkst pieļaut, ka kāds no ģimenes locekļiem kritizētu jūsu laulību vai dzīvesbiedru, kad pats dzīvesdraugs nav klāt. Turpmākās attiecības ar abu vecākiem var pat pārrunāt jau pirms kāzām.

Partneru vecums
Pamatojoties uz pētījumiem, laulība, kurā partneri ir jaunāki par 20 gadiem, uzskatāma par īpašu riska faktoru, un tā iemesls meklējams attīstības psiholoģijā: šis ir vecuma robežpunkts starp pusaudžu gadiem un jaunību. Pusaudzis cīnās ar «identitātes un lomu apjukuma» psiholoģisko krīzi. Nākamā krīze ir jaunības psiholoģiskā krīze – «intimitāte vai izolācija». Jauniešiem, kuri vispirms nav atraduši savu identitāti, būs grūti veidot intīmas un abpusēji piepildošas attiecības, jo viņu sevis meklējumi un izzināšana apgrūtinās spēju pievērsties partnera vajadzībām.
Tikmēr pāriem ar lielu vecuma starpību lielākais izaicinājums ir abu partneru nesinhronizētie dzīves cikli. Tā kā katrs partneris atrodas citā psiholoģiskās attīstības stadijā un katram ir atšķirīgas risināmās krīzes, kopīgās attiecības viņi izdzīvo citādi. Arī vācu izcelsmes pāru terapeits Hanss Jelošeks ir pārliecināts, ka ievērojama partneru vecuma atšķirība var radīt atsvešinātību, kas attiecību līmenī var kļūt nepārvarama. Iemīlēšanās fāzē tas pārāk bieži tiek ignorēts. Turklāt neharmoniskās attiecībās pastāv liels ārlaulības sakaru risks. Jaunākais partneris ar vecāko partneri vēlas piedzīvot kaut ko, ko nesaņēma no saviem vecākiem bērnībā. Šādas laulības sākumā var šķist harmoniskas, bet pēc 10 vai 12 gadiem iespējamas nopietnas domstarpības, kad jaunākais partneris kļūst «pieaudzis», turpretī otrs vairs nespēj pret viņu attiekties kā pret vienlīdzīgu. Gatavojoties laulībām, nopietni arī jāņem vērā, ka vecākais partneris visai drīz vairs nešķitīs tik pievilcīgs un spējīgs.
Savukārt pāriem brieduma gados, gatavojoties laulībām, būtu jāpārrunā citi jautājumi, kas skar dažādas pārmaiņas: veselību, pensijas vecumu, «tukšās ligzdas» sindromu, starppaaudžu problēmas. Pāris brieduma gados atrodas kā sendvičā starp pieaugušajiem bērniem un saviem vecajiem vecākiem, kuriem varbūt jau nepieciešama aprūpe.

Apvienotās ģimenes
Ģimenēs, kurās vismaz vienam no partneriem ir bērns vai bērni no iepriekšējām attiecībām, var rasties tipiskās «Tavs bērns un mans bērns piekauj mūsu bērnu!» situācijas. Salīdzinājumā ar tradicionālo ģimeņu struktūru šādās kombinācijās saskatāmas būtiskas atšķirības. Vismaz viena no svarīgākajām bērna kontaktpersonām nedzīvo ģimenes kopienā, katrs vai gandrīz katrs tās loceklis ir piedzīvojis svarīgas kontaktpersonas zaudējumu vai nozīmīgu ģimenes attiecību saiknes zudumu, kamēr patēvam/pamātei (un atkarībā no situācijas arī viņu bērniem) jāatrod sava vieta esošā, stabilā attiecību modelī.
Visbiežāk pieļautā kļūda ir tā, ka topošā ģimene pieņem par pašsaprotamu, ka jaunajā situācijā visam jābūt tā, kā ir «normālā» ģimenē. Patēvs vai pamāte cenšas ieņemt bioloģisko vecāku lomu, kas bieži izraisa konfliktsituācijas. Tā vietā patēvam vai pamātei nevajadzētu kļūt par vecāka aizstājēju, bet būtu vēlams ieņemt laipna un mīļa radinieka (tēvoča, tantes u.c.) lomu. Vidēji paiet vismaz pieci gadi, lai šāda apvienotā ģimene panāktu līdzsvaru.

Laulības nemainīs domāšanu
Mūsdienās lielākā daļa cilvēku vecumā no 19 līdz 39 gadiem uzskata, ka labākais veids, kā sagatavoties laulībai, ir dzīvot kopā. Diemžēl patiesība ir tieši pretēja – šāda kopdzīve pastiprina šķiršanās iespēju. Daudzos pētījumos atklāts fakts, ka konfliktu risināšanas modelis, kuru pāris izmantos visā savu attiecību laikā, veidojas tieši pirmajos divos kopdzīves gados. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi, lai pāris no kopdzīves sākuma stingri nostiprinātu abpusējās saistības. Dažās aprindās pastāv trīs reizes lielāka varbūtība, ka nereģistrēti pāri cietīs no fiziskas vardarbības. Arī seksuālajā jomā partneri viens no otra it kā sagaida uzticību, tajā pašā laikā sev pieprasot personīgo brīvību. Laulība nozīmēs izmaiņas abu partneru juridiskajā statusā, bet diemžēl var nemainīt ierasto domāšanas veidu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laulība kā četrzvaigžņu viesnīca

Kategorijas