“Nekur jau neesmu pazudusi – tepat vien esmu!”

2015. gada 2. oktobris 00:00

4503

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aldonija Leišavniece.
Dzimusi: 1952.gada 20.janvārī Alūksnē.
Izglītība: maģistra grāds pedagoģijā un psiholoģijā (Latvijas Universitāte).
Amats: vecmāmiņa uz pilnu slodzi.
Ģimene: vīrs Valdis strādā “Latvijas autoceļu uzturētāja” Alūksnes ceļu rajonā; vecākais dēls Andris ir ekonomists un jurists; jaunākais dēls Māris ir IT speciālists; seši mazbērni – Artūrs (14), Edvards (10), Eleonora (7), Otto (5), dvīnītes Dārta un Rūta (1 mēnesis).
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, ceļošana.
Moto: jāpriecājas par dzīvi un jāredz skaistums visapkārt, jānovērtē viss labais.

Līdz pagājušā mācību gada beigām viņa bija Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāja. Šobrīd – vecmāmiņa uz pilnu slodzi un privātskolotāja mazmeitiņai, kura šoruden uzsāka skolas gaitas. Alūksniete, enerģiskā skolotāja Aldonija Leišavniece ir darītāja, nevis runātāja. Viņa ir skolotāja – enerģijas bumba, kura reizēm var pārspēt pat gados jaunākus kolēģus. Nekad nav baidījusies kopā ar bērniem skriet, dejot, dziedāt, doties pārgājienā un darīt citas labas lietas.
Pa šiem gadiem A.Leišavniece izaudzinājusi lielu daļu alūksniešu, kuri joprojām skolotāju Aldoniju atminas ar gaišām domām. Savulaik mācījusi sākumskolas bērniem arī sportu un angļu valodu. Tam, ka bijusi laba skolotāja, apliecinājums ir arī tas, kā audzēkņi, arī viņu vecāki, atminas savu skolotāju: iet ciemos uz mājām, agrāk gāja arī uz skolu, atceras apsveikt dzimšanas dienā. Tā kā 20.janvāris, skolotājas dzimšanas diena, ir Barikāžu atceres diena, tad nereti pulcējas pie kopīga ugunskura. Ir ļoti izpalīdzīga. A.Leišavniece atzīst – viņa neprot atteikt cilvēkiem palīdzību, jo apzinās, ka kādreiz dzīvē pašai tā var būt nepieciešama.
- Kāpēc tieši šogad nolemts aizvērt sākumskolas durvis kā skolotājai?
- Pēc rūpīgām pārdomām. Skolā “ienāk” daudz dažādu jaunumu. Kad skolotājs ir gados, nevar vairs kopā ar bērniem kā agrāk skriet pa kupenām, blēņoties. Patiesībā bērniem patīk jauni skolotāji – īpaši mazajiem. Savulaik bija direktore Svikle, viņas vārdi bija: “Jaunais skolotājs var neko nemācēt, bet viņš aizrauj bērnus ar savu jaunību un līdzi viņam bērni mācās.” Šo teikumu vienmēr esmu atcerējusies. Jutu, ka pienācis man laiks atiet malā, lai jaunajiem kolēģiem ir vieta un iespēja. Es zinu savu laiku, kad aiziet.
- Kas savulaik rosināja kļūt par skolotāju?
- Kad biju maza, ar ģimeni dzīvojām pie internāta – tur, kur tagad ir Alūksnes mūzikas skola. Tur bija veci soli – kad lieli bērni nāca ārā no ēkas, es tur biju skolotāja, lai gan toreiz nepratu vēl ne lasīt, ne rakstīt! Visi brīnījās, kā tad šitie te, lielie, to mazo knauķi klausa?! Laikam viņiem bija interesanti un smieklīgi ar mani, bet es jau toreiz biju skolotāja (smaida)!
Visus gadus skolā mācījos ar domu, ka es būšu skolotāja, jo man patīk bērni. Kad svinēju dzīves nozīmīgu jubileju, kāda radiniece bija pētījusi horoskopus un atzina, ka man jau esot ierakstīts, ka būšu skolotāja. Patiesībā mans sapnis bija kļūt par bērnudārza audzinātāju, jo man ļoti patīk mazie bērni. Absolvējot vidusskolu, jaukā klases audzinātāja Viorika Uķe novirzīja studēt pedagoģiju Liepājā, sakot, ka pēc tam jau varēšu strādāt arī bērnudārzā, tikai man būs augstākā izglītība. Kad absolvēju augstskolu, izrādījās, ka tā vis nevar – pirmie trīs gadi obligāti jānostrādā skolā un tikai tad var mainīt! Vēlējos, lai mani darbā norīko Alūksnē, jo nekur citur nav tik skaisti... 1974.gadā tiku ļoti jaukā kolektīvā Alūksnes pilsētas sākumskolā, kur visus darba gadus arī nostrādāju – līdz pat šā gada pavasarim. Vienu gadu, līdztekus darbam skolā, strādāju par metodiķi Izglītības pārvaldē – toreiz sapratu, ka papīru darbs nav man: man vajag būt ar bērniem un darboties.
- Jūsuprāt, kāds ir labs pedagogs?
- Tāds, kurš pret bērniem izturas ar cieņu un sapratni. Visus šos gadus man ir ļoti veicies, jo audzināmo klašu bērniem bijuši ļoti jauki, gudri, saprotoši vecāki – tādi paši kā viņu bērni. Nav vajadzējis strīdēties, naidoties, konfliktēt – vienmēr esam sapratušies. Pasaulē ir ļoti daudz jauku cilvēku!
- Un kādi ir šodienas bērni?
- Bērni visos laikos bijuši jauki un gudri. Mūsdienu bērni ļoti ātri apgūst jaunās tehnoloģijas – ātrāk nekā pieaugušie, viņi labprāt izpalīdz lielajiem un jūtas lepni, ka var palīdzēt. Šodien bērni ir drošāki – ja agrāk svešā vietā, piemēram, teātrī, viņi turējās skolotājai brunčos, tad šodien pašiem ir biļete rokā un atrod vietu, kur jāsēž, zina, kur pēc izrādes jāsatiekas, lai dotos mājup. Mazie bērni ir ļoti patiesi, viņi saka to, ko domā. Bija gadījums, kad pie friziera nogriezu matus. Kad nākamajā dienā iegāju klasē, bērni, mani ieraugot, teica: “Tu šodien esi ļoti nesmuka – kāpēc tu nogriezi matus?” Man pašai arī jaunā frizūra nepatika – to viņiem arī atzinu un teicu, ka gan jau ataugs. Viņi atbildēja: “Nu labi, bet vairāk negriez šitā!”
- Esat skolotāja, kura visur gāja kopā ar bērniem.
- Bērniem ir jāpalīdz iekļauties kolektīvā, skolā – bērniem, īpaši pirmklasniekiem, tas ir liels pārdzīvojums. Skolotājam ar smaidu un mīļumu ir jāsagaida katrs bērns, jāpaglauda un jāsamīļo – īpaši mazākajiem bērniem ļoti patīk samīļoties. Man patīk sportot – arī kopā ar bērniem piedalījos dažādās sportiskās aktivitātēs: parka skrējienu seriālos, izcīnot skolai kausus, devāmies pārgājienos, ekskursijās. Man visās klasēs bērni ir bijuši lieli dejotāji – līdz ar viņiem esmu bijusi visos skolēnu dziesmu un deju svētkos, dažādos koncertos – kopā ar tautisko deju skolotājām Guntu Lielmani un Ingu Meirāni.
Man ļoti patīk bērni – laikam tādēļ tik ilgi esmu skolā nostrādājusi. Katru klasi esmu no sirds iemīļojusi, tādēļ pēdējā gadā vienmēr ir grūti šķirties. Ir bijušas klases, par kurām vasarā iedomājoties uzreiz asaras saskrien acīs... Tad pienāk 1.septembris, satieku atkal jauno klasi un viss mainās. Manas pirmās audzināmās klases skolēni tagad ir jau gandrīz piecdesmitgadnieki. Priecājos, ka viņi pie manis ir veduši savus bērnus. Daži no tiem, kuru bērniem sanācis tik citā klasē, pauduši nožēlu, ka netika pie manis – tas ir kā darba novērtējums. Bērni vienmēr ir tik priecīgi un jauki – kā ieej klasē, tā smaida pretim ar actiņām. To redzot, šķiet, ka pasaulē nekā slikta nav – viss ir labs, jauks un skaists! Ja savs darbs patīk, tad tas viss vairāk ir fizisks nogurums.
- Kādas ir biežākās kļūdas, ko pieļauj vecāki bērnu audzināšanā?
- Atsevišķos gadījumos no vecāku puses pārāk bieži bērniem tiek lietoti vārdi “ko tu vēlies?” un “kā tu vēlies?”, jo tad bērni pierod pie vārdiem “es gribu!”. Tomēr pieklājību, klausību vecāki bērniem mācījuši visos laikos. Skolotājs ir studējis ne tikai pedagoģiju, bet arī psiholoģiju – viņam jābūt diplomātam un kaut kas jāpatur pie sevis. Pret uztrauktiem vecākiem jāizturas mierīgi, labestīgi, vienmēr jāsāk ar labo – un tad beigās reizēm nav nemaz tā sliktā, ko pateikt. Daudzi vecāki šodien ir ļoti noslogoti darbā, nomāc sadzīves problēmas – viņus ir jāiepriecina!
- Izglītības sistēma Latvijā ir reformu priekšā.
- Šobrīd skaidrības nav, bet – cik gadus es strādāju skolā, tik gadus valstī notiek izglītības reformas, tikai nekad līdz galam netiek īstenotas. Šobrīd valstī atļauts mācību vielu apgūt no dažādām grāmatām – tā ir skolas izvēle, kura izdevēja grāmatas izvēlēties, līdz ar to skolās ir atšķirīgas un dažādas mācību grāmatas. Daudz kam ir iets cauri un pēc tam piedzīvota vilšanās. Vienubrīd bērnus pat mācījām pēc palīgprogrammas – ministrija iestāstīja, ka tā ir ļoti laba, un tikai vēlāk uzzinājām, ka patiesībā tā ir no ārzemēm pārņemta palīgskolu programma. Saprātīgam skolotājam šobrīd daudz kas ir nepieņemami, bet skolotāji turpina darbu, jo bērniem jāiemāca lasīt, rakstīt, rēķināt un pārējais.
- Kā aizpildīsiet savu brīvo laiku?
- Agrāk domāju: kad vairs nestrādāšu algotu darbu, varēšu nodoties savam mīļajam vaļaspriekam jau kopš bērnības – grāmatu lasīšanai. Man tā patīk lasīt! Es ļoti gaidu to mirkli, kad varēšu lasīt, jo man patīk tā: kad sāku lasīt, lai man neviens netraucē pabeigt. Jau bērnībā un jaunībā bieži biju dīvāna stūrī ar grāmatu rokās. Šobrīd tomēr vēl nav tik daudz laika, lai lasītu grāmatas – vairāk lasu periodiku, bet ļoti gaidu to mirkli. Lubu romāni man nepatīk, bet gan laba daiļliteratūra. Vēl man ļoti patīk apmeklēt kultūras pasākumus. Cenšamies braukt uz dažādām izrādēm, koncertiem Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē. Ļoti patīk ceļot – gan pa Latviju, gan uz ārvalstīm. Šovasar bija iespēja doties braucienos pa Igauniju, uz Saksijas Šveici. Mani vairāk vilina braucieni pie dabas. Skolotājs nemaz citādāk nevar – ir taču daudz jāredz!
- Kādas, jūsuprāt, ir bezrūpīgas vecumdienas?
- Diez vai tādas vispār ir! Domāju, ka nav, jo cilvēks jau vienmēr sev atrod darbu. To varu teikt arī par sevi, jo man nekad nav tā, ka nav, ko darīt – reizēm domāju, kad es beidzot apstāšos un kaut ko nedarīšu? Strādāt – tas ir cilvēka dabā. Nekur jau neesmu pazudusi – tepat vien esmu! Kolēģes nāk ciemos, aicina uz pasākumiem, pati iesaistīšos dažādās aktivitātēs. Starp sākumskolas kolēģēm mums ir domubiedru pulciņš, kur organizējam dažādas aktivitātes – tiekamies jubilejās un citos svētkos, dodamies kopīgos izbraucienos, piemēram, atpūsties uz Versku (Igaunija), teātra izrādēm un citur. Šobrīd man patiesi gribas pabaudīt dzīvi un brīvību! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Nekur jau neesmu pazudusi – tepat vien esmu!”

Kategorijas