Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mēs nevaram palīdzēt visiem bēgļu bērniem, bet mēs varam palīdzēt kādiem no viņiem

Ja lodes būtu atņēmušas TAVUS draugus... Ja raķetes būtu iznīcinājušas TAVAS mājas...

Ja uzbrucēji būtu nogalinājuši TAVUS vecākus...

Ja TAVĀ skolā būtu iemitinājušies karavīri...

Ja Tavā futbola laukumā būtu paslēptas mīnas...

Ja rotaļlietas būtu TAVS neaizsniedzams sapnis...

Ja izsalkums būtu TAVA dienišķā maize...

Ja izmisums būtu TAVS uzticamākais draugs...

Ja bailes būtu TAVA stabilākā pavadone...

Ja bezcerība būtu TAVA nolemtība...


Ja tāda būtu TAVA bērnība, kā TU gribētu, lai citi TEV palīdz?


Labdarības akcija „Zvaigzne austrumos” jau otro gadu aicina iepriecināt kara bēgļu bērnus. Akcijas mērķis ir no 1. novembra līdz 7. decembrim savākt 6000 kurpju kastes ar dāvanām sīriešu un irākiešu bēgļu bērniem Jordānijā, sudāniešu bēgļu bērniem Ēģiptē un bēgļu bērniem, kas ar laivām izcēlušies vai izglābti Vidusjūras ūdeņos, un šobrīd patvērumu atraduši Maltas salā. ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) prognozē, ka puse no kara bēgļiem pasaulē ir bērni.


Akcijā  „Zvaigzne  austrumos” var iesaistīties ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš vēlas iepriecināt kara šausmas piedzīvojušos bērnus. Pagājušajā gadā akcijai dāvanu kastītes ziedoja skolas, bērnudārzi, uzņēmumu kolektīvi, draudzes un privātpersonas. Lai sagatavotu dāvaniņu, ir vajadzīga tukša kurpju kaste, kas jāpiepilda ar mīkstām rotaļlietām un citām mantiņām, galda spēlēm, higiēnas piederumiem, ko siltu ziemas apstākļiem – cimdiem, šallēm, cepurēm, arī vilnas zeķītēm, plediem un citām sadzīvē nepieciešamām lietām, arī kādiem saldumiem – ledenēm vai cietām konfektēm.


Kad kastīte sagatavota, jānoziedo 5 eiro ceļa nauda biedrības “Baltic Global Initiative” kontā un jānogādā kastīte kādā no pieņemšanas punktiem Latvijā. Pieņemšanas punktu karte no 1. novembra atrodama mājas lapā. Visas kastītes no Rīgas ar konteineru tiks nosūtītas tālāk uz galamērķiem, kurus tās sasniegs pēc Zvaigznes dienas, nākamā gada janvārī. To izdalīšanu klātienē pārraudzīs akcijas pārstāvji.


Mēs NEVARAM šiem bērniem atdot pazaudēto bērnību, bet ar vienu piepildītu kurpju kastīti VARAM viņu sirsniņās ienest daudz prieka.


Sīkāka informācija  par  dāvanas  sagatavošanu (arī vēlamo un nevēlamo mantu saraksts),  tās nogādāšanu pieņemšanas  punktā,  kā  arī  par  iespēju ziedot  – www.zvaigzneaustrumos.lv



Pielikumā stāsts no Jordānijas, kur ar kara bēgļu bērniem strādā divas „Zvaigzne austrumos" brīvprātīgās – Liene Svoka un Ilona Leduskukaine.


Bērnība uz jumta

Aizvadīto nedēļu laikā Jordānijas karalistē esam viesojušās dažādās mājās, dzīvokļos, lielākās un mazākās istabās, pagalmos un lieveņos. Bet šoreiz durvis vēra ģimene, kas dzīvo pavisam neierastā vietā. Lai pie viņiem nokļūtu, bija labu laiciņu jākāpj augšā pa trepēm, tad jāiziet cauri nelielai istabiņai, kas mūs izveda uz jumta. Tur uzbūvēta maza vienistabas mājiņa. Jā, tieši uz ēkas jumta. Netālu esošā lidosta pildīja gaisu ar lidmašīnu trokšņiem, palīdzot iedzīvotājiem nokļūt uz citām Jordānijas pilsētām.

Sīrijas musulmaņu ģimene šajā jumta namiņā dzīvo jau gandrīz trīs gadus. Asads sagaidīja ar spēcīgu rokasspiedienu, viņa sieva Nūra, tērpusies parandžā, uzreiz visiem atnesa dzeramo ūdeni. Kamēr mēs sarunājāmies, trīs ļoti glīti zēni skraidīja apkārt un spēlējās. Viņi izskatījās kā vienaudži, vēlāk noskaidrojās, ka viņiem ir pieci, seši un septiņi gadi. Māte izstāstīja, kā viņi nokļuvuši Jordānijā. Viņas vīram reiz Sīrijā piederējis filmēšanas uzņēmums, viņiem bijusi skaista māja un liela ģimene. Kad 2011.gadā valstī sākās karš, arvien vairāk sīriešu pameta savu dzimteni. Asads un Nūra tik ļoti negribēja atstāt savu tēvzemi, lai arī bija saņēmuši vairākas draudu pilnas īsziņas. Pēc tam, kad brutālā džihādistu grupa sāka izplatīt savu ideoloģiju visā valstī, ģimenei vairs nepalika citi varianti kā doties prom. Viņu bailes neļāva naktīs aizmigt. Kādā dienā, kad nupat bija notikusi kārtējā bombardēšana, ģimenei bija jāatstāj valsts. Viņi neko nepaguva paņemt līdzi - ne drēbes, ne personīgās lietas, ne fotogrāfijas, ne ietaupījumus. Neko! Viņi samaksāja kādam šoferim, kurš viņus pārveda pāri robežai un tādā veidā viņi iztērēja teju savu pēdējo naudu.

Kad ģimene ieradās Jordānijā, tā divas dienas pavadīja bēgļu nometnē. Tā kā viens no Nūras brāļiem jau dzīvoja Ammānā, viņš palīdzēja atrast vietu, kur dzīvot - šo jumta istabiņu. Asada saime pieteicās uz ANO bēgļu statusu, ko pēc kāda laika arī ieguva. Viņi pieteicās arī uz pārmitināšanu, cerot nokļūt Amerikā, lai gan patiesībā priecātos par jebkuru valsti. Šobrīd veicams tikai viens darbs - gaidas. Visa šī dokumentu kārtošana aizņem ārkārtīgi daudz laika. Atšķirībā no daudzām citām bēgļu ģimenēm, šai nebija nekādu vērtīgu lietu, ko varētu pārdot, lai iegūtu skaidru naudu. Lai arī bēgļiem darba iespējas ir liegtas, Asads ik pa laikam cenšas nopelnīt kaut nedaudz, darot to, kas viņam vislabāk padodas - video filmēšana. Nūra reizēm piepelnās, gatavojot ēdienu kādiem, kas to no viņas pasūta. Gan Asads, gan Nūra piekrīt, ka dzīve Jordānijā ir ļoti dārga. Viņi mums parādīja elektrības rēķinu un īres maksājumus. Saņēmām retorisku jautājumu: "Kā gan lai mēs to visu apmaksājam, ja mums nav regulāru un oficiālu ienākumu?"

Nūra mūs cienāja ar aromātisku kafiju skaistās tasītēs, viņa lūdza vienam no saviem dēliem mūs pacienāt ar kādiem saldumiem. Kamēr vīrieši apsprieda savas lietas, māte skumji kratīja sirdi par situāciju, kādā atrodas viņas ģimene. Austrumu valstīs vīrieša lepnums un gods ir kas ārkārtīgi augsts un šķietami neatņemams, neviens vīrietis nepieļaus, ka viņa ģimene cieš no izsalkuma vai aukstumu, jo viņš ir ģimenes galva un apgādātājs. Diemžēl Asada situācija ir tik smaga, ka viņš nespēj pats ar to tikt galā. Viņš par katru cenu vēlas atrast kādu darbu, pat ja tas nebūtu legāli. Viņam svarīgākais ir parūpēties par savu ģimeni, pelnot naudu, pērkot pārtiku un apmaksājot rēķinus. Tā kā viņi dzīvo virs nama, kurā mīt vēl daudzi citi (pārsvarā jordānieši), viņu pašreizējie dzīves apstākļi ir zināmi visiem. Bet kaimiņi nezina katru Asada likteņa niansi, viņi izsaka pārmetumus un vaino vīrieti par to, ka viņš savai ģimenei nespēj dot visu vajadzīgo. Tas smagi grauj vīrieša pašvērtējumu. Viņš cieš, bet dara visu iespējamo, lai mainītu situāciju.

Vecākais dēls apmeklē valsts skolu, abi pārējie dēli paliek mājās kopā ar māti. Nūra stāsta, ka viņa labprāt laistu vidējo dēlu bērnudārzā, taču viņam nav āra apavu. Brāļi valkā viens otra drēbes, taču ziemai, kas teju, teju sāksies, apģērba nav. Nūra noglaudīja dēlēna galvu un, skatoties man acīs, teica, ka bērni ir viņas lielākā motivācija nepadoties un darīt visu, lai izdzīvotu.

Kad devāmies prom, viens no zēniem mammai kaut ko iečukstēja ausī. Viņa pasmaidīja un paskaidroja, ka mazais teicis, lai dodos viņus apciemot, kad vien vēlos. Trīs pāri tumši brūnu acu lūkojās manī ir neslēptu interesi. Tik jauni, tik pilni ar dzīvību. Dedzīgi mācīties. Tik draudzīgi un viesmīlīgi. Tā kā arābiski nerunāju, nevarēju pajautāt, vai viņi atceras kaut ko no Sīrijas laikiem. Es varēju tikai iedomāties.

Kad kāpām lejā, manu prātu nevarēja atstāt doma par to, ka šim sešgadniekam nav apavu. Mēs varam runāt par miljoniem, kuri ir palikuši bez mājām, mēs varam apskatīt iespaidīgus statistikas skaitļus, varam veidot baisas diagrammas. Bet ir kāds zēns, kurš nevar apmeklēt bērnudārzu, jo viņam nav apavu. Šķiet, ka tieši šī situācija (pagaidām) visspilgtāk attēlo Sīrijas bēgļu krīzi.


Liene Svoka, akcijas "Zvaigzne austrumos" brīvprātīgā darbam ar bēgļu bērniem Jordānijā.



Kategorijas