Līdz pensijai apelsīnu plantācijā

2015. gada 23. oktobris 00:00

«Karjeras jautājums noteikti ir aktuāls, kāds tas bijis arī visos laikos, jo katram cilvēkam ir tieksme pēc atzinības. Tāpēc, piemēram, cilvēks cep kūkas, tās skaisti dekorē un pasniedz katru nedēļu, kaut citiem tās jau sākušas apnikt. Vai mājsaimniece audzina piecus bērnus, aktīvi iesaistās viņu dzīvē un darina kompozīcijas rudens ziedu skatēm. Arī tā ir iespēja gūt atzinību – sajūtu, ka esi labs, vērtīgs, noderīgs un svarīgs –, ko lielākā daļa cilvēku saņem tieši profesionālajā darbībā,» psiholoģijas maģistre, LLU lektore un Baltijas Starptautiskās akadēmijas pētniece Laura Šīmane-Vīgante min dzinējspēku cilvēka vēlmei «sekmīgi izvirzīties darbā un sabiedriskajā dzīvē», kā karjeras jēdzienu skaidro vārdnīca.

Burtnīca pa gaisu
Tamdēļ karjeras izvēle nekad nav bijusi saistīta tikai ar iespējamo atalgojumu, turpina pasniedzēja. «Piekrītu teicienam – atrodi darbu, kas tev patīk, un tev nekad vairs nebūs jāstrādā! Tas ir ļoti vecs priekšstats – jo vairāk maksās, jo motivētāks būs darbinieks. Saviem studentiem vienmēr uzdodu šādu jautājumu: «Kāpēc jūs līdz pensijai neesat gatavi Spānijā lasīt apelsīnus?» Viņi parasti saka, ka trūkst darba dažādības, uz ko atbildu: «Nu, tad lasiet apelsīnus, zemenes un vēl sēnes pieķeriet klāt!» Neesot labi apstākļi. «Kā – saule spīd, viss apkārt skaisti!» Patiesībā jaunieši nevēlas visu mūžu darīt šo darbu, par ko, iespējams, labi maksā, tāpēc, ka tajā nav izaugsmes, atzinības un izaicinājuma,» norāda L.Šīmane-Vīgante.
Tomēr atrast stīgu uz darbu, kas sniedz gandarījumu un iekšēju piepildījumu, nav viegli un prasa lielu vispirms ģimenes, kā arī skolas ieguldījumu. Turklāt tas nav stāsts tikai par iepazīšanos ar profesijām, dažādām ar karjeras izvēli saistītām kampaņām, uzņēmumu apmeklējumu un personības testiem. Tas, protams, palīdz jauniešiem gūt reālu priekšstatu par darba specifiku un cilvēka piemērotību tai vai citai profesionālajai jomai. Taču spēku virzībai uz mērķi jāmeklē citur.
«Maslova piramīdā visām fizioloģiskajām un sociālajām vajadzībām seko posms, kurā ir atslēgas vārds, lai tiktu uz piramīdas spicīti – pašizpausmi. Tā ir pašcieņa, kas ir ārkārtīgi nepieciešama, lai mēs veiksmīgi veidotu un attīstītu savu karjeru. Daudzi pētījumi pierāda, ka, piemēram, bērniem no liela sociālā riska ģimenēm pašcieņas nav – varbūt tikai kādi trīs procenti no viņiem turpina mācīties, bet tā nav augstākā izglītība. Parasti šie jaunieši kļūst par frizieriem, manikīra meistariem un tamlīdzīgi. Viņi neiet tālāk karjeras attīstības ceļu, jo nav bijusi ģimene, kur šo pašcieņu formēja un atbalstīja. Parasti, kad mums kaut kas nesanāk, mēģinām vēlreiz. Ticam, ka spējam, jo mūsu vecāki mums ir ticējuši – nekas, ka nokriti, celies augšā, ej tālāk! Taču, ja ģimenē nav šī pozitīvā piemēra, bērns pie pirmās neizdošanās metīs burtnīcu pa gaisu, pārstās apmeklēt un nebeigs skolu, apturot karjeras virzību,» skaidro Laura.

Karjerai nepieciešamo
mācās ģimenē
Saskaņā ar pētījumiem, karjeras veidošanu ietekmē arī tādi ģimenes faktori kā (pirmkārt) vecāku izglītības līmenis, sociāli ekonomiskais statuss un bioģenētiskie faktori, piemēram, apdāvinātība, temperaments, fiziskie parametri un dzimums. Tāpat liela nozīme ir procesiem, kas risinās ģimenē – saziņai, komunikācijai, konfliktu risināšanas prasmei, vērtībām, attieksmei pret naudu un darbu. «To visu mēs iegūstam savā pirmajā sociālajā grupā – ģimenē –, un tas viss ir ļoti vajadzīgs, lai veiksmīgi izveidotu karjeru. Ja nebūs konfliktu risināšanas prasmes, ilgi vienā darbavietā nenoturēsimies. Tāpat, ja mūsu vērtības neatbildīs konkrētās firmas vērtībām. Attieksme pret naudu un darbu arī ir ļoti svarīga. Piemēram, bērni no paaugstināta sociālā riska ģimenēm no rītiem vienkārši nevar piecelties. Viņi nesaprot, kāpēc jāstrādā astoņas stundas, nespēj ilgi koncentrēties. Ja vecāki bijuši narkodīleri, viņu bērnos formējusies apziņa, ka nauda nāk ātri un viegli un nav nepieciešams pūlēties, lai saņemtu kapeikas, kas diemžēl mūsu valstī bieži vien ir ikdiena,» ieskicē L.Šīmane-Vīgante. Viņa piebilst, ka vecāku ietekme karjeras izvēlē var būt negatīva ne tikai tajā, ka jau no zīdaiņa vecuma nav vairota pašcieņa, sniegts atbalsts, mācītas vērtības un novilktas robežas, bet arī uzspiežot savas vēlmes. «Bieži vien bērns aiziet vecāku izvēlēto ceļu, nesasniedzot tajā nekādu gandarījumu. Mīļā miera labad viņš dara, kā grib māte vai tēvs, lai izvairītos no trauksmes izjūtas, bet beigās tieši to viņš arī iegūst,» brīdina speciāliste.

Tuvināt skolu reālajai dzīvei
Izvērtējot skolas lomu karjeras izveidē, varam vēlreiz runāt par pašcieņu, atzīst Laura. «Nācies dzirdēt stāstus, kā jaunieši skolā noniecināti, kā viņus apsmējuši klasesbiedri, kas izveidojis kompleksu uzstāties auditorijas priekšā. Skolai vajadzētu veicināt jaunā cilvēka pašcieņu, izpausmi, ekstraversiju, komunikācijas prasmes, nevis tās apspiest vai likt baidīties no šādām sociālām situācijām. Skolai tāpat kā ģimenei jārada arī cieņa pret autoritāti. Jaunam cilvēkam tas noteikti palīdzēs karjeras izveidē, jo mums visiem ir kādi priekšnieki. Turklāt, ja jaunietim ir autoritāte, kam sekot, būs daudz vieglāk arī karjeras izvēlē. Izglītības iestādē tāpat jārada pienākuma apziņa un jāveicina ar darbu saistītās vērtības. Būtu ideāli, ja skola vairāk tiktu piesaistīta reālai dzīvei. Ja, piemēram, tur mācītu prezentāciju veidošanu, projektu izstrādi, iesaistīšanos projektos vai brīvprātīgā darbā,» min L.Šīmane-Vīgante.
Viņa piebilst, ka, runājot ar studentiem par karjeru, vienmēr tiek pieminēta arī personības attīstība. «Mums visiem ir kādas sociālās lomas. Sākumā esam meitas, dēli, mazdēli, brāļi, māsas, tad skolēni, studenti, tēvi, mātes, vīri, sievas, darbinieki, vadītāji, padotie. Ar katru šo lomu mūsu personība aug. Ja iespējama attīstība, izaicinājumi, iespēja savas spējas pilnveidot un darīt, kas patīk, dzīvē būs pavisam cits piepildījums. Ne paši sev paliksim garlaicīgi, ne apkārtējiem un sabiedrībai kopumā,» atrast savu ceļu, iet, mēģināt, nebaidīties no kļūdām katram novēl Laura. Šajā ceļojumā, kas ilgst visa mūža garumā, varētu palīdzēt, piemēram, mūsdienu amerikāņu psihologa Tomasa Armstronga cilvēka dzīves cikla posmu raksturojums. Interesanti, ka, neatkarīgi, kurā posmā neatrastos, savā pieredzē iespējams sameklēt to, kas bijis raksturīgs iepriekšējos, un virzīties uz priekšu gan savas personības, gan karjeras attīstībā. ◆

Tomasa Armstronga cilvēka dzīves cikla
12 posmu raksturojums

Pirmsdzimšana – potenciāls. Bērns, kurš atrodas mātes ķermenī, var kļūt par jebko.
Dzimšana – ļoti liela cerība, ka šo pasauli varam padarīt par labāku vietu.
Zīdainība (līdz trim gadiem) – vitalitāte. Fiziski nekad mums vairs nebūs tik daudz enerģijas kā šajā posmā.
Agrīnā bērnība (3–6) – rotaļība. Kad mazi bērni spēlējas, viņi rada pasauli no jauna. Inovācijas un transformācijas princips, kas ir ikvienas radošas darbības pamatā.
Agra bērnība (6–8) – iztēle, kas kalpo kā iedvesmas avots māksliniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem un jebkuras citas radošas profesijas pārstāvjiem.
Bērnība (9–11) – atjautība, kas ļauj nākt klajā ar radošiem risinājumiem un tikt galā ar aizvien augošo sabiedrības spiedienu.
Jaunība (12–20) – kaisle kā apetīte uz dzīvi. Šajā posmā jaunieši arī ir neizsmeļami enerģiski, iesaistās dažādās aktivitātēs.
Agrīnais briedums (20–35) – uzņēmība. Posms, kad cilvēks izdara ļoti daudz nozīmīgu izvēļu, kas rada lielu stresu, bet ir pietiekami daudz uzņēmības un enerģijas to īstenot.
Pusmūžs (35–50) – pārdomas. Tiek meklētas nevis pasaulīgas (iet, skriet un darīt), bet garīgas lietas (domāt, just, saprast) – dzīves jēga, dziļāki skaidrojumi.
Briedums (50–80) – vēlme sniegt atpakaļ sabiedrībai. Tāpēc šajā posmā, kad arī beidzas profesionālā darbība, cilvēki bieži sāk pasniegt vai pieņem mācekļus, vai iesaistās brīvprātīgo darbā.
Vēlīnie brieduma gadi (80+) –
gudrība. Cilvēki ir pieredzes bagāti un var palīdzēt ar padomu.
Nāve – mūžībā aizgājušie tuvie cilvēki māca palicējiem dzīves vērtību. Piemēram, ka neko, kas mums dots, nedrīkst uztvert pašsaprotami.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Līdz pensijai apelsīnu plantācijā

Kategorijas