Lielākais darba stāžs – aiz letes gaļas bodē

2015. gada 30. oktobris 00:00

4612

Rīt Alūksnē atkalredzēšanās pasākumā tiksies kādreizējās Alūksnes rajona patērētāju biedrības darbinieki. Visu savu darba mūžu tur pavadījusi arī alūksniete Edīte Banka – gan kā pārdevēja, gan kā veikalu vadītāja. Kopā ar viņu šķetinām atmiņu kamolu par biedrībā piedzīvoto un nostrādātajiem gadiem.
Šo gadu laikā kādreizējai Alūksnes rajona patērētāju biedrībai mainījušies nosaukumi: Alūksnes rajona Patērētāju biedrības tirdzniecības uzņēmums, kooperatīvā sabiedrība “Alūksnes kooperators”, kopš 2000.gada un joprojām – SIA “Alta S”. Joprojām savai vienīgajai darbavietai uzticīga ir arī E.Banka – šobrīd viņa jau ir pensijā, tomēr vēl palīdz darbos kā uzskaitvede un veic inventarizācijas.
E.Banka dzimusi 1951.gada 8.septembrī Jaunlaicenes pagastā. Absolvējusi Veclaicenes astoņgadīgo skolu. 16 gadu vecumā sākusi darba gaitas. 1967.gada 16.oktobrī Alūksnes rajona patērētāju biedrības pārdevēju skolā sākusi apmeklēt kursus un pēc pusgada ieguvusi jaunākās pārdevējas kategoriju.
- Kur bija jūsu pirmā darba vieta?
- Pārdevēju skolas kursu laikā trīs reizes bija jāiziet prakse, jo kabinetā jau neiemācīsies to, kas jādara veikalā. Pirmā prakses vieta man bija veikals nr. 1 (toreiz veikali tika numurēti) - tā bija šņabja bode un atradās mājā Alūksnē, kur tagad ir veikals “Suflē”. Tiku ļoti labā kolektīvā, kur no veikala vadītājas Ausmas Zariņas un pieredzējušām pārdevējām man bija iespēja gūt ļoti labu darba pieredzi. Otra prakse man bija jāiziet citā veikalā, bet turpat blakus – gaļas veikalā. Gaļas veikals un piena veikals toreiz vēl bija kopā vienā veikalā, vēlāk piena produktu veikalu iekārtoja ielas pretējā pusē. Vēl tagad man spilgti ir atmiņā, kā prakses laikā vecākās pārdevējas bija uz laiku izgājušas un es paliku viena pati: ienāk pircējs, dod man burku un saka, ka grib krējumu. Izdomāju tomēr pati, kā darīt. Vispirms nosvēru burciņu, ielēju krējumu, vēlreiz nosvēru – tiku galā, jo kauns bija iet prasīt.
Kad beidzu kursus, mani darbā pieprasīja veikala nr. 1 vadītāja Ausma Zariņa. Viņai esmu ļoti pateicīga par sniegtajām zināšanām – viņa visu iemācīja, aizstāvēja, teica labu vārdu. A.Zariņu vienmēr atcerēšos kā ļoti labu vadītāju. Toreiz veikalā nr.1 bija trīs sekcijas: degvīna, zivju un saldumu. Tā kā biju jaunākā, mani norīkoja degvīna sekcijā – gāja grūti, jo regulāri bija jācilā smagas degvīna, alus kastes, toties guvu īstu rūdījumu. Visa prece bija sverama, nevis kā tagad – lielākoties fasēta. Preci tinām papīra tūtās, jo celofāna maisiņu nebija, cukuru svērām pircēju auduma maisiņos.
- Ilgus gadus nostrādājāt gaļas veikalā.
- 1975.gadā mani pārcēla darbā uz turpat blakus esošo gaļas veikalu jeb veikalu nr.10, jo viena no pārdevējām neieradās darbā un pēc tam tika atbrīvota. Tad sākās trakie laiki – darbs gaļas veikalā bija fiziski ļoti grūts. Vajadzēja pieņemt preci no Balviem, desas veda no Rīgas. Veikalā bija arī transportstrādnieks, bet viņš viens pats visu nevarēja paveikt – bija jāpalīdz. Sākumā bija grūti tīri cilvēcīgi arī pierast, ka ikdienā darbs saistīts ar jēlu gaļu.
- Kādi bija šie darba gadi?
- Toreiz neviens neskaitīja darba stundas kā tagad. Pirmdienas vai piektdienas pēc grafika bija brīvas, bet tāpat zinājām, ka pēcpusdienās arī tad jāiet uz darbu, jo ved preci un tā jāpieņem. Tajā pašā laikā - pircēju pilns veikals, gara rinda ārā pa durvīm. Veikala darba laiks beidzās pulksten 19.00, bet jāstrādā bija līdz pēdējam pircējam – darbu parasti beidzām stundu vēlāk: kamēr nokārto un aizslēdz veikalu, mājās ej tikai pulksten 21.00. Un, kad gāji pa durvīm laukā, ārā atkal stāvēja cilvēku rinda jau nākamajai dienai! Tas bija ļoti grūts laiks. Bija arī gaļas norma uz cilvēku: lai dabūtu vairāk, ģimenes ņēma līdzi rindā stāvēt arī bērnus, pat pavisam mazus, lai tikai vairāk gaļas dabūtu – pārdevējam bija jādod, jo arī viņš stāvēja rindā. Zinot cilvēku skaitu, kad pieņēmām atvesto preci, bija jāizrēķina, cik kuram tiks. Arī gaļas talonu laiks ir pārdzīvots.
Veikals ar gaļu apgādāja arī visas tā saucamās slēgtās iestādes: bērnudārzus, MPI “Strautiņi”, pansionātu, slimnīcu, dispanseru. Viņiem bija jānodrošina tik daudz gaļas, cik prasīja. Pārējiem pircējiem palika tas, kas palika. Reizi mēnesī un algu dienās bija jābrauc uz lielajiem darba kolektīviem: elektriķu PMK, meliorācijas PMK, Ceļu daļu, VEF Alūksnes filiāli. Zinājām, cik katrā kolektīvā cilvēku, un izbraukuma tirdzniecībā pārdevām gaļu, desas – tā, lai katram tiek vismaz reizi mēnesī.
Traks laiks bija, kad daudzbērnu ģimenēm, sākot no trim bērniem, pēc sarakstiem bija jāpārdod papildu preces, jo viņiem pienācās. Caurskatījām garus sarakstus no pagastiem, pilsētas – ārprāts! Katram bērnam bija paredzēta sava saldumu porcija. Diemžēl ģimenes, kas nāca ar diviem bērniem, uz to tikai noskatījās – viņiem tas netika... Tādi laiki bija.
- Jūs bijāt arī gaļas veikala vadītāja. Pastāstiet par šo laiku!
- Jā, kopš 1990.gada 12.decembra. Toreiz biju sanatorijā, kad saņēmu ziņu par gaļas veikala vadītājas aiziešanu no šīs dzīves – pēc viņas nāves mani iecēla par veikala vadītāju. Līdz tam jau biju aizvietojusi vadītāju atvaļinājuma laikā. 1996.gada 5.februārī, kad gaļas veikalu likvidēja, mani pārcēla darbā uz veikala nr. 17 Apes ielā par vadītāju. Tas bija laiks, kad Alūksnē sāka atvērt dažādus mazos privātveikalus un nebija vairs vajadzības pēc gaļas veikala. Apes ielas veikalā nostrādāju līdz tā likvidācijai.
- Un kā ar deficīta precēm “tikai zem letes”?
- Mums visam bija jābūt uz letes. Regulāri nāca pārbaudes komisija, un tu jau nekad nezināji, kad ienāks – grāmatā viss bija jāuzskaita: cik gaļas saņemts, cik izdots slēgtajām iestādēm, bet pārējam bija jābūt uz vietas veikalā. Protams, bija draugi, kas prasīja – desmit reizes iedevi, vienu reizi nevarēji un ar to pašu bija naids.
Atminos vienu Vecgada dienu, kad uz gaļas veikalu piegādāja kravu ar cūkgaļu. Protams, kāds no rindas nāca uz veikala otru pusi skatīties, kas atvests, un aizgāja noziņot pārējiem. Bet toreiz mums atveda pustonnu bekona, gabalā apmēram 30 kilogrami, kārtīgi sasalušu. Kā mēs nomocījāmies, lai to gaļu sadalītu mazākos gabalos un varētu pārdot cilvēkiem! Cirvis lēca atpakaļ, nevarēja sadalīt – lauzām un cīnījāmies. Mājās tikām desmitos vakarā – prātā nebija Jaungada svinības. Atceros, kad šampanietis bija deficīts, šņabja bodē viens stāvēja veikala durvīs un pa kārtai laida veikalā tikai dažus cilvēkus, lai katrs dabū vienu pudeli...
- Kādi toreiz bija darba apstākļi?
- Pusdienlaiks bija viena stunda – atpūsties jau nevarēja, jo bija jāpieņem preces. Valsts iestādēs darba diena beidzās pulksten 17.00 un tad visi nāca uz veikalu. Darba telpas bija aukstas – ziema vai vasara, veikala durvis bija vaļā, jo rinda visu laiku ārā pa durvīm. Tagad “lien ārā” dažādas veselības problēmas, kas radās smagajā darbā. Toreiz neviens nevarēja iedomāties, ka otrā dienā var neiet uz darbu, lai arī cik grūti bija. Neviens neskaitīja stundas, cik atlikušas līdz darba dienas beigām, gāja un darīja, cik vajadzēja. Tagad daudziem viss ir slikti.
- Jūsuprāt, kāpēc ir mainījusies attieksme pret darbu?
- Šodien jaunie cilvēki neizprot darba grūtumu. Viņiem šķiet, ka viss dzīvē nāks viegli, bet tā nenotiek – nauda ir jānopelna. Diemžēl arī valsts ir radījusi cilvēku grupu, kas nemaz nav gatava strādāt, jo malku sarūpē pašvaldība, pabalstus arī, noteiktu kilovatstundu skaitu elektrības nomaksā “Latvenergo” - priekš kam vēl strādāt?! Viņi rēķina, cik saņems pabalstos! Bet daudzi cilvēki visu mūžu strādājuši smagu darbu un tagad saņem minimālo pensiju...
- Šo gadu laikā darbā esat saņēmusi arī apbalvojumus.
- 1976.gadā saņēmu Pateicību par teicamu apkalpošanas kultūru Rudens gadatirgū (smaida). Savukārt 1987.gadā man tika piešķirts “Tirdzniecības un kooperācijas darba veterāna” nosaukums. Vēl tagad atceros – toreiz Tīklu saliņā notika balle. Šo apbalvojumu piešķīra tiem, kuri biedrībā bija nostrādājuši 20 gadus. Apbalvojumu pasniedzot, toreizējā priekšniece Aina Boka teica: “Tik jauna un jau veterāne!” Tā kā sāku strādāt kopš 16 gadu vecuma, man bija tikai 36 gadi, kad jau saņēmu veterāna nosaukumu... Toreiz cilvēki smagi strādāja grūtā darbā, bet prata arī par darbu tev pateikt paldies.
- Patērētāju biedrībā prata arī atpūsties.
- Jā, rīkojām balles, atpūtas vakarus, darba kolektīvos atzīmēja jubilejas, Patērētāju biedrība rīkoja arī kopīgus kolektīva atpūtas pasākumus. Atceros, bija liela balle “Silamalu” pirtī – tur sabrauca Patērētāju biedrības visu struktūru darbinieki, bija klāti galdi un dzīvā mūzika... Man ļoti patika organizēt ekskursijas – braucām trīs dienu ekskursijās uz Maskavu un citviet. Rīkoju biedrības darbiniekiem braucienus uz koncertiem un cirku Rīgā, uz Siguldu rudeņos. Astoņdesmito gadu beigās aizbraucām arī uz koncertu “Še kur līgo priežu meži” Rīgas sporta manēžā, kad valstī jau brieda Trešā atmoda. Arī tagad pati labprāt dodos ekskursijās.
- Vai šodien varētu pastāvēt tik liela apvienība kā Patērētāju biedrība?
- Domāju – nez vai. Šodien katrs ir pats par sevi... Kādreiz taču cilvēki mājās lasīja ogas, ābolus un nesa nodot sagādē – visu vajadzēja, bet tagad tik daudzos dārzos āboliem noklāta zeme, nevienam nevajag... Bet tajā pašā laikā - veikalā pērk dārgus ābolus. Šodien cilvēki veikalā var nopirkt, ko tikai vēlas – ja tikai nauda ir makā. Agrāk katrā pagastā, ciemā bija Patērētāju biedrības veikals, tagad daudzviet šīs veikalu ēkas stāv tukšas un pamestas, Bejā pat nojauca – skumji...
- Ko jūs gribētu novēlēt Patērētāju biedrības kolēģiem?
- Arī man jau sen bija doma, ka vajadzētu sarīkot Patērētāju biedrības darbinieku satikšanās pasākumu – prieks, ka beidzot tas notiks, jo ar katru gadu mūsu pulciņš diemžēl paliek mazāks... Kolēģiem vēlu veselību un vēlreiz veselību! Lai šādi satikšanās pasākumi mums kļūtu par jauku tradīciju! Esmu pateicīga, ka joprojām esmu vajadzīga, tagad jau uzņēmumam SIA “Alta S”, kur līgumdarbos veicu uzskaitveža pienākumus – arī tā ir iespēja satikties ar kolēģiem. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lielākais darba stāžs – aiz letes gaļas bodē

Kategorijas