Sievišķīgā kareive

2015. gada 6. novembris 00:00

1933

Lāčplēša diena un valsts svētki 18.novembrī alūksnietei, Zemessardzes 31. aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem (AMII) bataljona Operatīvās nodaļas trešās klases speciālistei seržantei Dzintrai Andrejevai ir svētku dienas. Ar militāro jomu viņa saistīta vairāk nekā 20 gadus, kopš kļuva par Latvijas ārrindas zemessargu. Daudzi viņu joprojām atminas kā enerģisku Alūksnes novada jaunsargu vadītāju.
Dz.Andrejeva atzīst – ģimenē vienmēr tiek atzīmēta Lāčplēša diena un valsts svētki. Jāuzsver, ka arī Dzintras vīrs ir militārpersona. “Ir bijuši gadi, kad mūsu bērniem gan tētis, gan mamma valsts svētkos abi bijuši Rīgā, jo jāpiedalās militārajā parādē. Kad vecākais dēls bija jaunsargs, arī viņš piedalījās parādē Rīgā līdz ar mani. Šīs abas dienas mūsu ģimenē ir svētki, iededzam arī svecītes kritušo varoņu piemiņai. Ja neesam klātienē parādē Rīgā, tad vērojam televīzijā, kā mēs sakām, to, kā ir piestrādāts pie “kārbiņas” noformējuma. “Kārbiņa” ir vada sastāvs: 32 cilvēki ar komandieri un karoga grupu, kuri ir trenējušies iet parādē. Vērojam, kā atstrādāti tehnikas braucieni parādei, tad vēl helikopteri un salūta zalves. To visu ģimenē esam izdzīvojuši – bērni jau kopš mazām dienām,” saka Dz.Andrejeva. Savukārt Alūksnē piedalās Lāčplēša dienas Garnizona parādē un citos pasākumos. “Tās izjūtas ir grūti vārdos aprakstīt – patriotismu nevar ielikt kabatā, azotē un pateikt: te tas ir. Patriotisms cilvēkā rodas pakāpeniski – to veicina ģimene, apkārtējā sabiedrība, vide, skola un jau bērnudārzs,” ir pārliecināta Dz.Andrejeva.

Attīsta jaunsardzi visā rajonā
Savulaik Dz.Andrejeva ieguvusi sporta skolotāja specialitāti, daudzus gadus strādājusi šajā profesijā, pati kopš 7.klases mācījusies Murjāņu sporta internātskolā. Viņa atzīst - tā bija atbildība par to, ko dara, fiziskā sagatavotība, apziņa nepadoties. 1994.gadā Dz.Andrejeva kļuva par ārrindas zemessargu Alūksnes 24. Zemessardzes bataljonā, veltot tam savu brīvo laiku. 2000.gada pavasarī bija uzaicinājums uzņemties Alūksnes 24. Zemessardzes bataljona jaunsargu vadītājas amatu, kļūstot bataljonā par civilmilitārās sadarbības darbinieku ar pedagoģisko izglītību.
“Toreiz jaunsargu kustība bija attīstīta visā Alūksnes rajonā, iesaistoties 18 skolām. Tolaik vēl nebija sakārtotas mācību programmas jaunsardzei, tādēļ skolu apmeklēšana notika nesistemātiski, taustoties. Pirmie jaunsargi bija pašu darbinieku bērni, viņu radu un draugu bērni, kuriem patika sportot un iesaistīties militārās aktivitātēs. Pamazām interese radās pārējiem un strauji palielinājās jaunsargu skaits. Cik zinu, tagad Alūksnes un Apes novados tikai dažās skolās vēl attīsta jaunsargu kustību. Kopumā man tas bija interesants un aizraujošs laiks – tiesa, arī nedaudz grūts, jo nekā gatava nebija, viss tikai attīstījās. Nebija vadības “no augšas” - katrs jaunsargu vadītājs darbojās savā lauciņā: apmeklējām seminārus, paši bijām atbildīgi par dokumentu sagatavošanu un nodarbību organizēšanu, apmainījāmies pieredzē ar kolēģiem. Gūtās zināšanas jaunsargi praktiski pielietoja sacensībās, pārgājienos, salidojumos,” atminas Dz.Andrejeva.

Vēlme apliecināt varēšanu
Jaunsargu vadītāja Dz.Andrejeva bija 11 gadus. Viņa atzīst – tas bija ļoti interesants un saistošs laiks. “Ļoti aktīva darbība bija 2003. līdz 2006.gadā, kad jaunsargi sāka apgūt lauka kaujas iemaņas, sakarus, medicīniskās palīdzības sniegšanu. Savu resursu un nodrošinājuma jaunsargiem nebija, tādēļ attīstījās sadarbība ar toreizējo Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu. Novados notika jaunsargu salidojumi – kopīgi pārrunājām savas aktivitātes, aizguvām pieredzi. Starpnovadu tikšanās vienmēr ir veicinājušas cīņas sparu, vēlmi apliecināt savu varēšanu un darīt vēl labāk – tas bija dzinulis darboties. Savukārt nakts pārgājienos, nometnēs nostiprinājām praktiskās iemaņas,” atmiņās kavējas Dz.Andrejeva.
Bija laiks, kad Alūksnes rajonā bija trīs jaunsargu vadītāji – Dz.Andrejeva, Apes pusē Juris Ozoliņš, kurš to dara joprojām, un Mareks Marcinkevičs Liepnā. “Šī kustība deva iespēju arī pagastu jauniešiem iesaistīties, apliecināt savu varēšanu. Tagad nereti sabiedrībā izskan, ka jauniešiem trūkst patriotisma. To noteikti ietekmē mūsdienu modernais laikmets, kad mums ir datori, telefoni, internets. Tie jaunieši, kuri negrib gudri veidot savu karjeru, izvēlas šos vienkāršākos laika pavadīšanas veidus. Ir daļa bērnu, kuri ir aizņemti ar mūzikas un mākslas skolu, dažādu nodarbību apmeklējumu – viņiem fiziski nepietiek visam laika. Bet ir jaunieši, kuriem patīk militārais un kuri mērķtiecīgi uz to arī iet,” saka Dz.Andrejeva.

Disciplīna un solījums
Dz.Andrejevas sportiskais azarts, interese par volejbolu aizrāva un vienoja arī jaunsargus. “Kad aizbraucām uz Vidzemes novada pasākumiem, Alūksne vienmēr izcēlās ar to, ka atrada stūrīti, kur aplī uzspēlēt bumbu, vienmēr aplītis kļuva arvien lielāks, jo arī citi pievienojās. Beigās jau pat rīkojām jaunsargu turnīrus volejbolā! Labi panākumi bija arī alūksniešiem – izcīnījām pat 1.vietu Vidzemes novada čempionātā volejbolā. Spēlējām arī futbolu, florbolu – arī ar nesliktiem rezultātiem. Ir jāsporto, jo jaunsargs nevar būt bez fiziskās sagatavotības – kas viņš ir, ja nevar paskriet, veikt spēka vingrinājumus, panest savu mugursomu un padot roku vājākajam komandas biedram?!”
Bija laiks, kad profesionālā militārā dienesta karavīriem bija jāpāriet uz dienestu citās vienībās – Dz.Andrejeva kopš 2011.gada dienestu turpināja Zemessardzes 31. AMII bataljonā, jaunsargu vadīšanai tika pielikts punkts. “Zinu, kas ir disciplīna, solījums – šis piedāvājums man bija pacīkstēšanās ar likteni, pārbaudījums sev, iespēja apgūt par militāro jomu to, ko nekad neesmu zinājusi. Man vienmēr paticis darīt ko tādu, kur varu sevi pilnveidot. Mans ikdienas darbs rit plānošanas nodaļā, atbildot par dokumentāciju, mācībām un citu,” saka Dz.Andrejeva.

Sieviete formas tērpā
Vai sievietei ir viegli būt karavīram un formas tērpā saglabāt sievišķību? Dz.Andrejeva smaidot atzīst – sievietēm atlaižu nav, vienīgi nedaudz fizisko normatīvu veikšanā, bet prasme būt sievišķīgai ir katras pašas ziņā. “Jau sporta skolotājas darbs man liedza pucēties – viss mūžs pagājis treniņtērpā, izņemot klases vakarus un skolas pasākumus (smaida). Tagad ikdienas darba apģērbs ir formas tērps, bet, par laimi, tas nebeidzas ar biksēm, kreklu un zābakiem – sievietēm ir arī svārki, žakete, kurpes un svētku gadījumiem - balta blūze! Bet, arī nēsājot formas tērpu, ir jādomā, lai tas būtu tīrs, kārtīgs, jāprot to nest. Tiesa – formas tērps reglamentē un ierobežo,” viņa atzīst.
Pēdējā laikā arvien vairāk ir sieviešu, kuras savu dzīvi izvēlas saistīt ar militāro jomu. Dz.Andrejeva domā – katrai no viņām ir savs stāsts, kādēļ izdarīta šāda izvēle, bet pārsvarā tās ir sportiskas sievietes, kuras vēlas vīrišķīgāku darbu. “Ne jau visas sievietes armijā brauc miera uzturēšanas misijā vai skrien pa mežu ar ieroci, veicot mācību uzdevumus, – mums ir mediķes, pavāres, lietvedes, administratīvās darbinieces. Sievietes loma sabiedrībā mainās un attīstās. Sievietei galvenais ir visu saplānot – laiku darbam un ģimenei,” uzskata Dz.Andrejeva.

Iedrošina militārajai karjerai
Tos jauniešus, kuri šobrīd šaubās, ko dzīvē darīt, Dz.Andrejeva iedrošina nebaidīties izvēlēties militāro karjeru, jo tā paver dažādas personības pilnveidošanas un izaugsmes iespējas. “Katru dienu ir kaut kas negaidīts – visu laiku esi apritē un vari “uzlādēties” gan ar jaunām zināšanām, gan iepazīt jaunas vietas, piemēram, dodoties dienesta darīšanās uz citiem novadiem. Tāpat arī Zemessardzē tiek gaidīts ikviens,” uzsver Dz.Andrejeva.
Viņa atzīst – katrs karavīrs ir Nacionālo Bruņoto Spēku seja. “Mums ir jājūtas droši, dzīvojot Latvijā un Alūksnē. Jānoliec galva to cilvēku priekšā, kuru šodien vairs nav starp mums un kuri mums ir devuši mūsu tagadni, jāapkopj viņu atdusas vietas un jāiededz svecītes liesmiņu viņu piemiņai. Jānodzied Latvijas valsts himna un jāieklausās tajā. Ģimenēm jābūt stiprām, jāturas kopā, jātiecas pēc izglītības. Ir skolēni, kuri nevēlas to saprast un Lāčplēša dienas, valsts svētku pasākumus uzskata par izklaides brīdi, bet viņi ir jāmāca. Arī man jaunsargos ir bijuši brīži, kad tos, kuri šajā mirklī vēlas runāties, apsaucu, piesitot kāju pie zemes: “Vai nu jūs dziediet līdzi Latvijas valsts himnu vai klusējiet, jo šajā mirklī ir jāsastingst!”” saka Dz.Andrejeva. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sievišķīgā kareive

Kategorijas