Alūksnes un Apes novadā - lībieši, līvi vai tomēr leivi?

2015. gada 6. novembris 00:00

1560

Sakarā ar to, ka šobrīd Alūksnes muzejā skatāma Jāņa Medņa fotoizstāde par lībiešu krastu, kāds “Alūksnes Ziņu” lasītājs jautāja, kāpēc gan jāiet skatīties citi lībieši, ja mums pašiem Ilzenē ir savējie. Izrādās, ka šis jautājums ir sarežģītāks, nekā sākumā varētu šķist, un versijas par lībiešiem Ilzenē ir dažādas.

Bijusi viena no lielākajām līvu kolonijām
Ilzenes bibliotēkas novadpētniecības materiālu apkopotajā informācijā par Ilzenes līviem minēts, ka Ilzene 13.gadsimtā bijusi viena no lielākajām līvu kolonijām. Uz Ilzeni līvi nākuši pa Gauju un pēc tam pa Melnupi. Valodas pirmsākumi varētu būt no senām somugru tautību valodu grupām. Par to liecina valoda, kas izpaužas Ilzenes ciema vietvārdos: Paiķenu ciems (no lībiešu valodas – ielāpu ciems), Čonkas (Ķildu ciems), Siveci (Ragu ciems), Ontu kalns (Sāls kalns), Koleteri (Skaļā sēta), Sūzari (Purva sirds), Pilupe (Tumšā sirds) un citi. Valodnieki konstatējuši, ka lībiešu valodā ir eksistējuši stieptās un lauztās valodas asimilācija. Ilzenē ir stieptā izloksne, kura mūsdienās esot saglabājusies tikai divos pagastos. Valodu ir ietekmējusi arī pierobežas igauņu valoda.
Vistiešākais pierādījums tam, ka 18.gadsimtā Ilzenes iedzīvotāji ir bijuši lībieši, ir par vēsturi kļuvušais patiesais stāsts par Olavu Pītersenu, kurš kara laikā no Gaujienas puses pa mežiem ieklīdis Paiķenu ciemā, kur apmeties kādā mājā, nolicis savas mantas un ieročus. Viņš palicis te uz dzīvi, apprecējies, un tā Ilzenē cēlusies Pētersonu dzimta.
Kāda sena teika gan stāsta, ka tad, kad līvu tauta vēl mita Dzintara jūras krastmalā, velns sadusmojies uz kādu līvu novadu. Viņš dabūjis lielu maisu, salasījis tajā visus līvus, ielicis maisu ratos un vedis līku loču cauri Tālavas zemei, meklēdams visdziļāko dumbrāju, kur līvus nogremdēt. Braucot gar Kalnciemu (tā senāk sauca Kalncempjus), ceļā gadījusies grumba un velna ratiem pārlūzusi pakaļējā ass. Maisa mezgls attaisījies un izbiruši kādi septiņi līvi, kuru ataudzes vēl tagad atrodamas kalnciemiešos. Līvi iekrituši grāvī, bet velns izkritušos nav pamanījis un aizsējis maisam ciet mezglu. Pārējie līvi par pazudušajiem biedriem bijuši ļoti nemierīgi, vaimanājuši un dauzījušies pa ratiem. Kad velns pārbraucis pār Melnupi, tas atsējis maisa mezglu un palaidis vaļā arī pārējos līvus. Līvi tika brīvībā un izklīda pa Aizupes siliem, kur apmetušies uz dzīvi. Tā radušies tagadējie ilzenieši, kuri pazīstami ar savām ieražām, raksturu un valodas stiepto toni, no kura vaļā netiekot pat jaunākās ilzeniešu paaudzes.
Vēl pirms 25 gadiem Ilzenē dzīvoja pēdējie, vistālāk Ziemeļvidzemē dzīvojošie, līvi. Līvu valoda kā valoda sāka izzust 20.gadsimta pirmajā pusē. Līdz pat 20.gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ilzenē bijuši līvu pēcteči, kas pratuši šo valodu: Kārlis Būmanis, Antons Boks, Artūrs Pētersons un citi. Viņu vecvecāki līdz pat 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem sarunājušies tikai līviski. Šobrīd, pēc Ilzenes bibliotēkā pieejamās informācijas, Ilzenes pusē neviens šajā valodā vairs nerunā.
Cer tradīciju atjaunot
Ilzenes pagastā atrodas arī Mežsloku senkapi. Kapulauks ierīkots apmēram 40 metrus (diametrā) lielā un 0,5-0,7 metrus augstā smilšu uzkalnā. Netālu no turienes atrodas piemiņas vieta Ilzenē dzīvojošajiem līviem. Tā izveidota 2006.gadā ar Alūksnes novada fonda un Nīderlandes KNHM atbalstu, realizējot projektu, kuru vadīja I.Pušpure. Piemiņas vietā uzstādīta piemiņas zīme, novietoti soliņi, piemiņas vietu un ceļu uz turieni tumsā izgaismo īpaši lukturīši. Saikni ar senatni simbolizē īpaši akmeņi, kas atvesti no līvu ciemiem - Paiķeniem un Čonkām. Šie akmeņi ir ovālas formas, kas atgādina lielu olu. Tas saistīts ar seno līvu pasaules uzskatu par dzīvības rašanos. Īstā apbedījuma vieta atrodas mazliet nomaļus, un piemiņas vieta izveidota attālāk, lai neaizskartu līdzenos līvu skeletkapus. Piemiņas vietā katru gadu oktobrī notiek Līvu dienas pasākums. Tiesa, pašlaik šāds pasākums nenotiek, jo nav atbildīgās personas, kura šādu pasākumu noorganizētu, bet Ilzenes līvu pētniecības entuziasti cer šo tradīciju atjaunot.
Ilzenes bibliotēkas vadītāja Benita Kokarēviča atceras kādu interesantu stāstu. Ierīkojot piemiņas vietu, gar ceļa malu tika izvietotas mazas laternas, taču vienā dienā kāds nozadzis četras lampiņas. “Tajā laikā Ilzenē pastāvēja pagasta avīzīte. Tā nu avīzītē tika ierakstīts, lai lampiņas tiktu atliktas atpakaļ, jo tajās ir ieguldīts cilvēku darbs. Lībiešu sakāmvārds saka: “Viena aita visu baru maitā.” Pēc raksta iznākšanas lampiņas ātri vien atgriezās savās vietās,” stāsta B.Kokarēviča.
Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem līdzīga veida apbedījumi kā Mežsloku senkapos atrodas arī netālu no Mežsloku kapukalna – uzkalnā pie Sīveciem, taču šī informācija nav apstiprināta ar kādiem arheoloģiskajiem izrakumiem. Saistībā ar iespējamo Sīvecu senkapu vietu minēts, ka uzkalnā kādreiz bijusi baznīca, kas nogrimusi purvā pie kalniņa.

Varētu runāt par igauņiem, nevis lībiešiem
Dr. biol. asoc. profesors Jēkabs Raipulis, kurš strādā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā un pats nāk no Ziemera pagasta, stāsta, ka saistībā ar lībiešu jautājumu Alūksnes un Apes novada pusē ir zināmas neskaidrības. “Šajā pusē nav lībiešu, bet tie ir igauņi. Igauņu ir ļoti daudz gan Ilzenē, gan arī citās vietās. Te varētu runāt par igauņiem, nevis lībiešiem,” saka J.Raipulis. Vidzemes igauņus dēvē par leiviem. Leivu pēcteči, kas vēl pratuši šo valodu (Kārlis Būmanis, Antons Boks, Artūrs Pētersons), bijuši atrodami vēl 20.gadsimta 60.gados Ilzenes pagastā. Pēc somu pētnieka Mauno Koski skaidrojuma leivu nosaukums cēlies no vārda “līvis”. Kaut arī latvieši kļūdaini saistījuši leivus ar lībiešiem, leivu valodas sala Atzelē (mūsdienās Gulbene un Alūksne) cēlusies no Veru izloksnēm. Tomēr pastāv arī versija, ka leivi ir Kurzemes lībieši, kas mūsdienu Alūksnes novadā nonākuši, glābdamies no mēra.
Ilzeniete Inese Pušpure ilgstoši pētījusi Ilzenes leivu vēsturi un arī atzīst, ka arī igauņu pētnieki uzsver - Ilzenē dzīvojuši leivi, nevis lībieši. “Arī es tomēr sliecos domāt, ka Ilzenē dzīvojuši leivi - dienvidigauņi,” saka I.Pušpure. Viņas vectēvs un vecvecāki pratuši runāt leivu valodā, kas ir mazliet atšķirīgāka no lībiešu valodas.

Puisis uzcēlis mežā būdu un tur apmeties
Ar leiviem varētu saistīties arī Līves ciems Virešu pagastā. Tur dzīvojošā Gavaru ģimene stāsta, ka ciema nosaukums cēlies no igauņu valodas un nozīmē “smiltis”. Arī Sikšņu pamatskolas skolēnu veiktais pētījums atklāj, ka Līves iedzīvotāju izcelšanās tomēr varētu saistīties ar igauņiem, nevis lībiešiem.
Teika vēstī, ka jauns igauņu puisis ar cirvi pār plecu pārbridis Gauju un apmeties tur, kur tagad atrodas Līves ciems. Nostāsts vēstī, ka puisis uzcēlis mežā būdu un tur apmeties, bet reiz no meža izjājis sirotājs. Puisis uzsācis cīniņu un pieveicis svešo, taču izrādījies, ka laupītājs ir jauna sieviete. Puisim viņa iepatikusies un viņš viņu paturējis sev kā sievu. Tā esot cēlušies līvēnieši. Puisis saukts par Jakubu, un ir pamats domāt, ka viņš ir bijis sencis tagad Līvēs dzīvojošajiem Jakubiem. Nu Līvē dzīvo viens vienīgs Jakuba pēctecis – Ēvalds Jakobs. Viņš gan stāsta, ka savu izcelsmi saista ar igauņiem, nevis lībiešiem.
Andris Gavars saka, lai arī nav zināms, vai Jakubam bijusi igauņu vai tieši lībiešu izcelsme, pašā Līves ciemā varot redzēt dažādas raksturīgas iezīmes māju celtniecībā, kurām gan arī nav zināma tieša izcelsme – vai nu igauņu, vai lībiešu, bet šeit dzīvojošais meistars būvējis mājas tādā veidā, ka mājās pa vidu nav bendeļu jeb siju savelču. “Nevienā citā ciemā neko tādu neesmu redzējis, kā vien šajā,” saka A.Gavars. Vecajām lībiešu ēkām bija divslīpju seglu jumts. Uz āķiem atbalstīta nokare un smagie jumta baļķi turēja lubu klājumu. Pēc jumta konstrukcijas lībiešu ēkas atbilst latviešu un kopumā Austrumeiropas būvniecības tradīcijām. Ēkas galvenokārt tika būvētas uz masīviem pamata baļķiem tieši uz zemes. ◆

Interesanti

Ilzenes pagasta vietvārdu skaidrojumi

Paikenu ciems: Paikenu ciema latviskais tulkojums ir ielāpu ciems. Ciems tā nosaukts tāpēc, ka pirms 3000 gadiem te apkārt bijis milzīgs mežs, bet mājas atradušās attāli cita no citas kā ielāpi.
Āža mugura: Ilzenē senāk bijis ciemats Āža mugura, lībiski “Šik-Šaļģ”. Tur dzīvojušas dažas lībiešu dzimtas. Savu nosaukumu ciematiņš ieguvis paugurainās vides dēļ, jo arī āzim mugura esot kaulaina un bedraina.
Ontu kalns: Ilzenē ir Ontu kalns, kur lielā vairumā ir sāls, tiesa, tas nav vis baltais, bet sarkanais akmeņu sāls. Vienā no vietām redzams, ka tur ir rakts sāls, jo kalnā redzams iedobums. Ilzenes lībiešu senču pēctecis Artūrs Pētersons stāstījis, ka reiz kāds vecs lībs viņam esot prasījis, vai viņš zinot, kur Ilzenē ir sāls, un devies pie kalna to parādīt.

Avots: Ilzenes bibliotēkas novadpētniecības materiāli

Uzziņai

Kas ir lībieši?

Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas jau izsenis dzīvojusi tagadējās Latvijas teritorijā. Arheoloģisko izrakumi, hronikas un dokumenti liecina, ka lībieši 10.-13.gadsimtā apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas – Kurzemi uz ziemeļiem no Abavas, Vidzemes piekrasti un iekšzemi, Gaujas lejteci, kā arī Daugavas lejteci. Visilgāk lībieši saglabājās Ziemeļkurzemē – Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 kilometrus garā un 2-5 kilometrus platā joslā starp Ovīšiem un Ģipku, kur bija 12 lībiešu ciemi. 19.gadsimta vidū lībieši vēl bija sastopami arī Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē. Lībiešiem nekad nav bijusi sava valsts, taču lībiešu apdzīvotajās zemēs bijušas pilis un valdnieki, piemēram, saglabājušās ziņas par Turaidas lībiešu valdnieku Kaupo un Ako no Mārtiņsalas. Lībiešiem ir sava himna un karogs. Himnas melodija ir tā pati, kas Igaunijas un Somijas himnai, kuras mūzikas autors ir vācu izcelsmes somu komponists Frīdrihs Paciuss, vārdus sacerējis lībiešu dzejnieks Kārlis Stalte. Zilibaltizaļais karogs (krāsu proporcija 2:1:2), kura atklāšanas svētki notika 1923.gadā, simbolizē tālaika lībieša dzīves telpu: zvejnieks pelnīja iztiku jūrā (zilā krāsa apakšā), un, raudzīdamies uz māju pusi, viņš tālē redzēja liedagu (baltā krāsa vidū) un mežu (zaļā krāsa augšā). Mūsdienās vairs nav iespējams nepārprotami pateikt, no kurienes cēlies lībiešu tautas nosaukums, tomēr ir skaidrs, ka latviskā nosaukuma “lībieši” izcelsme meklējama jau ļoti senā pagātnē. Lībiešu nosaukums pirmo reizi atrodams Krievzemes 11.gadsimta vēstures avotos (“либь ~ любь”). Indriķa hronikā lietots latīniskais lībiešu nosaukums “livones”, savukārt lībieši paši sevi dēvējuši par “līb roust” (Vidzemē) vai “rāndalizt” (Kurzemē). Mūsdienu lībiešu valodā tiek lietots vārds “līvlizt”, kas 20.gadsimta 20.gados aizgūts no igauņu valodas. Populārzinātniskajā un zinātniskajā literatūrā pārsvarā lieto apzīmējumu “lībietis”. Tie, kam patīk poētiskais vārds “līvs” un tā atvasinājumi, šo nosaukumu ieviesuši daiļliteratūrā, dzejā un citos populāros rakstveida tekstos.
Avots: http://www.livones.net

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes un Apes novadā - lībieši, līvi vai tomēr leivi?

Kategorijas