Ērmaņu muižas Nāriņa ved pa pagātnes takām

2015. gada 13. novembris 00:00

2163

Ilgus gadus līdz pat šim rudenim neviens nevarēja pastāstīt, kas ir Ērmaņu muižas skulptūras Nāriņa autors. Taču par spīti kara postījumiem, kolhoza laiku saimnieciskās darbības un sadzīves apstākļu ietekmei uz muižas ēku un apkārtni tā saglabājusies gandrīz neskarta.

Uzzina Nāriņas skulptūras autoru
„Esmu priecīgs un pateicīgs, ka beidzot ir zināms Nāriņas autors. Tas ir kā atminēts noslēpums, jo visu laiku minējām, kas varētu būt darinājis skulptūru. To mums atklāja tēlnieka Harija Bērziņa meita Ilze Brice, kura savā dzimšanas dienā kopā ar dēliem, vedeklām un mazbērniem atbrauca un uzdāvāja vēsturisku fotogrāfiju. Tajā pie pabeigtās skulptūras kopā ar autoru redzams Kārlis Prauliņš, kas bija muižas pārvaldnieks,” stāsta muižas īpašnieks komponists Uģis Prauliņš.
Viņš atzīst, ka citi fotogrāfijā redzamie cilvēki pagaidām nav zināmi. Tas nozīmē, ka izpētei punkts vēl netiek pielikts. Turklāt ir vairākas versijas, kas bijis Nāriņas prototips. Anna Bērziņa (dzimusi Egle), kas savulaik bijusi skolotāja Malienas pagastā, stāstījusi, ka Nāriņas tēlā atveidota Gaļina, krievu dakteres meita. Viņa ļoti patikusi K.Prauliņam, tāpēc, iespējams, tikusi atveidota strūklakas baseina skulptūrā. U.Prauliņš piebilst, ka nevar paļauties uz nostāstiem, kamēr tiem nav dokumentāla apstiprinājuma. Turklāt joprojām nav saprotams, kāpēc skulptūrai ir dots Nāriņas vārds. „Nāriņa ir būtisks trīsdesmito gadu tēlniecības elements, kas ir dārgs ne tikai mums, bet atpazīstams arī daudziem malēniešiem. Tāpēc labi, ka pirms pāris gadiem jaunieši kopā ar restauratori to saveda kārtībā. Tiesa, vēl ir nepieciešams to labāk atjaunot,” norāda U.Prauliņš. Viņš atzīst, ka skulptūra kā jebkura lieta palaikam ir jāatjauno. Pagaidām ir grūti prognozēt, vai drīzumā izdosies salabot baseinu, jo muižas atjaunošana tiek veikta noteiktā secībā. „Skulptūra ir veidota klasiski, turklāt ļoti precīzi ir tvertas emocijas un detaļas – trīsdesmito gadu frizūra, arī poza, tā akcentējot savu laiku,” vērtē I.Prauliņš.

Dāvinot piepilda bērnības sapni
Kas pēc vairāk nekā 80 gadiem ļāva uzzināt Nāriņas tēlnieka vārdu? „Bērnībā man ļoti patika šķirstīt fotoalbumus. Manu ziņkāri izraisīja divas fotogrāfijas. Vienā mans tētis kaļ kaut kādu dīvainu akmeni, otrā viņš stāv uzpucējies pie gatavas skulptūras – strūklakas. Pārējos cilvēkus, protams, nepazinu. Kad paaugos, uzzināju, ka mans tēvs Harijs Bērziņš ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un radījis jauku mākslas darbu. Noskaidroju arī, ka tas radīts pēc privāta pasūtījuma lauku īpašumā,” stāsta I.Brice. Visus šos gadus viņas atmiņā dzīvo trīs tēva teiktie vārdi: Alūksne, Maliena, Prauliņš. Tie kļuva par sava veida kodu, lai piepildītos vēlme redzēt šo skupltūru dabā. Ilzes pirmā tikšanās ar Nāriņu 2009.gada jūlijā bija emociju pārpilna. „Raudāju aiz prieka, it kā būtu satikusi tuvu, mīļu cilvēku. Bet visu laiku nepameta doma, kur ir bijušie Ērmaņu muižas īpašnieki. Dzīvoju ar cerību, ka kādreiz tos atradīšu. Tā arī notika – izlasīju presē, ka Ērmaņu muižas mantinieks ir komponists Uģis Prauliņš,” atceras I.Brice. Viņa uzskata, ka labie gariņi stāvēja klāt, lai 73. dzimšanas diena kļūtu īpaša. Tajā I.Brices tuvie cilvēki uzdāvināja viņai brīnišķīgu braucienu uz Alūksni, kur savulaik dzīvoja Briču ģimene, un Malienu. „Tikšanās, iepazīšanās, fotografēšanās. Un sarunas pie Nāriņas līdz saules rietam! Esmu ļoti laimīga, jo galvenais nav pašai saņemt dāvanas. Ir tik patīkami, ja vari citiem sniegt kaut ko labu – Nāriņas autors nav vairs noslēpums,” atzīst I.Brice.

Muižas īpašnieks – brīvvalsts virsnieks
Viena no versijām, kāpēc muižas īpašnieks Alfrēds Prauliņš lika izbūvēt baseinu ar strūklaku un jaunas sievietes skulptūru, vēsta, ka tās prototips iepaticies Alfrēdam, nevis vecākajam brālim Kārlim. Jau bērnībā Alfrēds bijis kareivīgs, straujš un izlēmīgs pretstatā romatiskajam estētam un mūziķim Kārlim, kurš pratis spēlēt daudzus mūzikas instrumentus un bijis aktīvs sabiedriskajā darbībā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Alfrēds tika iesaukts Krievijas impērijas armijā un piedalījās Ziemassvētku kaujās pie Mangaļiem, Tīreļu purvā. Viņš vadīja brīvprātīgo komandu, zem tiešas ienaidnieka uguns pārgrieza piecas dzeloņdrāšu joslas, ieņēma ienaidnieka ierakumus un palīdzēja sagūstīt pretinieka smagās artilērijas bateriju starp Mangaļiem un Skangaļiem. Aleksandrs Grīns savā darbā „Dvēseļu putenis” raksta: „Pirmās nodaļas griezējus(..) vada leitnants Prauliņš, gados vēl pajauns, bet miesās jau apmeties vīrs. Un šāvējs tāds, kas nešauj garām gaisā sviestam čiekuram.” 1919.gada maijā A.Prauliņš brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, piedalījās Rīgas un Vidzemes atbrīvošanā no bermontiešiem. Viņš ir viens no Latvijas brīvvalsts pazīstamākajiem virsniekiem. „Ērmaņu muižā Lāčplēša dienā vienmēr atceramies Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Alfrēdu Prauliņu un Aleksandru Egli, kurš dzimis Ērmaņu muižā. Spēcīgi vīri, kurus rosināja vārdi „Brīvība, vienlīdzība un brālība”. Šie vārdi joprojām ir aktuāli, jo mūsu brīvība ir jāizcīna arī XXI gadsimtā, mūsu tautai ir jānostājas līdztiesīgi starp lielām un mazām tautām. Mūsu brālības sajūtai ir jābūt ar visām tautām pasaulē. Lāčplēša dienu mēs svinam kopā ar visā pasaulē atzīmējamo Karavīru piemiņas dienu. Mūsu uzdevums ir atkal un atkal sargāt savu brīvību, neatkarību, neatdot to ne par kādiem apsolījumiem,” saka U.Prauliņš.
Vai muiža atgūs bijušo
spožumu?
Ērmaņu muižā dzimusi bijusī Malienas pagasta padomes sekretāre Valda Indriksone. Viņas vecāki bija muižas kalpi, tāpēc V.Indriksone glabā spilgtas atmiņas par tās izskatu un iekārtojumu. „Muiža bija ļoti skaista ar labiekārtotiem celiņiem un akmeņdārziem. Pagrabā bija krāns, kuru atgrieza, lai darbotos strūklaka. Nereti vakaros ap to priecājās un čaloja saimnieki kopā ar viesiem. Gadījās dzirdēt arī spiegšanu un kliegšanu, kad kādam tika uzšļakstīts ūdens no baseina,” stāsta V.Indriksone. Prauliņmāte meitenei izrādījusi arī muižas iekštelpas. Istabās bija skaistas mēbeles. Vienā telpā, kurā bija ērģeles, visas bija pītas mēbeles. Lielajā ēdamistabā bija liels ozolkoka galds. Viņa uzsver, ka muižā bija ne tikai aukstais, bet arī siltais ūdens, vannas istaba. Muižas kūtīs atsevišķi bija cūkas, govis, zirgi, bet laukā - bišu drava. Pirms Miķeļiem lielās talkās labību kūla ar kuļmašīnu un veda lielos šķūņos. Visa bija zirgvilkmes tehnika. Atsevišķi bija mājiņa, kurā dzīvoja kalpi.
Kara gados muižu sabombardēja, pēc tam ēkai lika jaunu jumtu un daļēji atjaunoja. Kolhoza gados muižas ēkā bija 5 vai 6 dzīvokļi. Lai būtu telpas vairāk cilvēkiem, sadalīja lielo zāli. Sabombardēta tika arī kūts, bet šķūnī varēja likt lopbarību. Lopu kūti izveidoja kaimiņu mājā.
Tādu mantojumu saņēma U.Prauliņš 2010.gadā. Viņš kopā ar dzīvesbiedri arhitekti Ingu Prauliņu daudz paveicis, lai atjaunotu muižas ēku un sakoptu tās apkārtni. Taču V.Indriksone šaubās, vai izdosies atkal visu sakārtot tā, kā viņa atceras. Prauliņi atzīst, ka tas būs ilgstošs process. Turklāt viņiem svarīgāk šķiet vispirms piepildīt muižu ar saturu – ar kultūru, par ko liecina arī šāgada daudzveidīgā koncertsezona un citi pasākumi. ◆

Fakti

Pirmās rakstiskās liecības par Ērmaņu muižu atrodamas 17.gadsimtā, kad tā bija Marienburgas (Alūksnes) pilsmuižas sastāvdaļa.

1913.gadā par Ērmaņu muižas rentnieku kļuva Dāvids Prauliņš. Viņa jaunākais dēls Alfrēds Prauliņš muižu nopirka 1928.gadā. Tās pārvaldnieks bija Alfrēda vecākais brālis Kārlis Prauliņš.

Trīsdesmitajos gados A.Prauliņš lika muižas terases koka kāpņu vietā izbūvēt cementa kāpnes un pretī galvenajai fasādei – baseinu ar strūklaku un kailas sievietes skulptūru, ko vietējie iedzīvotāji iesaukuši par Nāriņu.

Nāriņas autors tēlnieks Harijs Bērziņš dzimis 1904.gadā Rūjienā. Mākslas akadēmijā apguvis tēlniecību pie Kārļa Zāles, glezniecību pie Vilhelma Purvīša un zīmēšanu pie Kārļa Miesnieka. 1938.gadā H.Bērziņš beidza augstskolu, nākotni saistot ar cerībām par darbu Jūrmalas izdaiļošanā, tāpēc zīmēja neskaitāmas skices skulptūrām, pieminekļiem, strūklakām un vāzēm. Taču visam svītru pārvilka karš.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ērmaņu muižas Nāriņa ved pa pagātnes takām

Kategorijas