Treneris – tā ir sirds būtība

2015. gada 13. novembris 00:00

6381

Alūksnes Kultūras centrā 17.novembrī Alūksnes novada pašvaldība pieciem novada iedzīvotājiem pasniegs augstāko pašvaldības apbalvojumu – “Sudraba zīli”. Nominācijā “Sports” pašvaldības augstākais apbalvojums tiks pasniegts ilggadējam Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolas trenerim Ilgvaram Vaskim, kura vadībā izauguši daudzi labi un izcili sportisti.
- Kā uzsākās jūsu sporta gaitas?
- Uzskatu sevi par gaujienieti, kur esmu pabeidzis arī vidusskolu, kaut gan dzimis esmu Alūksnē.
Mans tēvs bija sportisks. Viņš bija Latvijas Robežsardzes čempions vairākos sporta veidos. Arī mans brālis bija sportisks. Pašam sporta gaitas uzsākās tajā laikā, kad sāku mācīties Gaujienā. Līdz 5.klasei mācījos četrgadīgajā Dārzciema pamatskolā un nezināju, kas ir fizkultūra. Spēlējos ar suni, jāju ar zirgu, šāvu ar loku un lasīju Džeku Londonu – tā pagāja mans brīvais laiks. Kad sāku mācīties Gaujienā, vieglatlētika tur bija augstā līmenī. Gaujienietis Edgars Zupa bija Vissavienības jaunatnes sudraba medaļas ieguvējs lodes grūšanā. Gaujienā lodi grūda visi – liels vai mazs, arī es. Es 15 gados pārtraucu augt, bet, neņemot to vērā, man Gaujienā ir nepārspēts lodes grūšanas (līdz 16 gadu vecumam) rekords. 18 gados Edgars Zupa, protams, grūda tālāk un smagāk. Man patika sportot un tad, kad bijušais sporta skolotājs tika pārcelts uz Alūksni, man piedāvāja vadīt lokšaušanu, kas bija nākusi modē. Es mājās biju jau šāvis ar loku un sāku 17 gados vadīt sporta nodarbības un lokšaušanu Gaujienas vidusskolā. Pirms tam uz skolu bija atbraukuši pārstāvji no institūta, jo gribēja arī redzēt, kurš tad ir tas lodes grūdējs, un, ieraudzījuši mani, prasīja, cik pēdējā laikā esmu paaudzies. Nebiju pastiepies, un man ieteica pamēģināt labāk citu sporta veidu. Biju sasapņojies par boksu. Uz Gaujienas vidusskolu atnāca jauns sporta skolotājs bokseris, un, protams, mani tas ieinteresēja. Kļuvu viņam par sparinga partneri un līdztekus vadīju arī lokšaušanas nodarbības. Tās gan nebija tik interesantas, kā tagad, jo tā nebija apvidus šaušana, bet gan statiska, kur laukā bija jātrāpa mērķī. Kopumā bijām kādi četri cilvēki, kuri bija ieinteresēti boksā, un turpat “koju” istabiņās mācījāmies sitienus. Tajā laikā izveidojās arī Gaujienas internātskola, kurā mācījās arī tādi pushuligāni puiši no Rīgas, kurus interesēja bokss. Rīkojām pat maču Apē, un internāta skolnieki ātri vien apeniešus apdauzīja.
- Vēlāk devāties studēt uz Latvijas Valsts sporta kultūras institūtu.
- Jā, tur gan nebija lokšaušanas katedras, un iestājos kā bokseris. Pirmos divus kursus boksējos, taču neguvu nekādus panākumus, izņemot 3.vietu studentu mačos. Boksu biju apguvis pašmācības ceļā un knapi turējos grupā. Vēlāk guvu arī traumu un ārsti man aizliedza boksēties. Tā man nācās meklēt citu sporta veidu, un man ieteica palikt pie vieglatlētikas. Mans vieglatlētikas treneris bija Anaņins Voldemārs, un viņš bija kolosāls cilvēks! Viņš bija apprecējies ar latvieti un pats runāja latviešu valodā. Pat tajos laikos, sešdesmitajos gados, viņš atļāvās partijas sapulcē piecelties kājās un pateikt, ka Latvijā jārunā latviešu valodā. Pēc šāda izgājiena viņš dabūja savu sutu, bet mums viņš bija gluži kā tēvs.
- Kā ceļi atveda atpakaļ uz Gaujienu?
- Vēl sešdesmito gadu beigās bija specializētais vieglatlētikas skolu tīkls. Atgriezos Gaujienā, jo pats biju tur mācījies un tur bija palikusi arī mana mamma. Gribējās sākumā gan tikt uz Lielvārdi, bet tur tika kāds komjaunatnes biedrs, kurš bija sabiedriski aktīvāks, bet es tāds nekad neesmu bijis. Nostrādāju Gaujienā pirmo gadu kā fizkultūras skolotājs un audzinātājs, bet man ne visai šis darbs gāja pie sirds. Manu kolēģi pārcēla uz Annu, un tad man bija jāorganizē viss sporta darbs Gaujienā. Mums bija sava sporta zāle un sporta laukums pie skolas, kāda pat tagad nav Alūksnē. Toreiz vadīju Gaujienas internātskolas izlasi (8.klasi), kura mierīgi varēja uzveikt arī pieaugušos alūksniešus.
- Vēlāk sākāt strādāt Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolā.
- 1971.gada 1.augustā sāku strādāt Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Ļoti daudzi treniņi notika brīvā dabā. Bija dažādas treniņu iespējas un arī vietas, bet septiņdesmito gadu beigās kokapstrādes firmai palika kāds angārs. Alūksnē bija arhitekts, uzvārdā Vīns, un kopā lēmām, ko ar šo angāru darīt. Izdomājām, ka ņemsim šo angāru, lai veidotu treniņu vietu sporta skolai. Agrāk tā atradās Blaumaņa ielā, un šajā ēkā kādreiz bijusi pat “čeka”, tā ka ēkai ir diezgan drūma pagātne. Devāmies pie rajona izpildkomitejas priekšnieces vietnieces Bokas, lai pastāstītu par savu ideju būvēt sporta skolu. Viņa teica, ka Alūksnei tāda gan nederēs, bet mums vajadzēja ēku, kur varētu arī kārtīgi izskrieties. Beidzot, pateicoties arī Aleksandram Meirānam, kurš bija Izglītības nodaļas vadītājs, ieguvām atļauju būvēt. Bet - kurš tad īsti cels?
Pats pieteicos celt, ja mani kāds vadīs un palīdzēs man. Tā 1986.gadā kļuvu par rajona celtniecības iecirkņa darbinieku. Man palīdzēja profesionāls celtnieks, kurš nu jau ir aizsaulē. Tā mēs divatā samontējām angāra arkas un izrakām pamatus. Mums palīdzēja arī kareivji, bet 1986.gada decembrī sākās milzīgs sals un dabūjām darbus pārtraukt. Nākamajā gadā kopā ar audzēkņiem strādājām gaterī, lai sagatavotu brusas angāram, taču tajā gadā nodega “Anniņas”. Tā kā viss bija limitēts, mūsu brusiņas aizgāja tur. Likām smiltis, cementu un dēļus. Alūksnes vidusskolas šautuvē bija saglabājušās arī gumijas plāksnes. Daļēji tās bijām aizveduši uz Pilssalas stadionu, bet daļa alūksniešu bija atraduši labāku risinājumu šīm plāksnēm: saviem dārza celiņiem un laivu būdām. Gājām uz policiju, bet tur mums prasīja, lai pierādām, ka tās plāksnes ir mūsu. Čeku jau nebija, un tā daļa plākšņu pazuda. Vēl daļu no skolas šautuves aizveda krievu armija, bet citu daļu mums izdevās saglābt. Noklājām angāru, un bija jāizdomā, ko darīt ar āru. Mums palīdzēja viens no maniem bijušajiem audzēkņiem - Jānis Kols. Bez viņa mums neizdotos pabeigt būvniecību. Sarkano segumu āra celiņam gan neieguvām, jo pietrūka naudas. Uzlikām tās pašas gumijas plāksnes. Nu jau ir 2015.gads - un nekas nav mainījies.
Alūksnes labā pēdējo divu gadu laikā ir izdarīts ļoti daudz. Būs tas gods saņemt arī “Sudraba zīli” jaunajā Alūksnes Kultūras centrā. Es tikai ceru, ka arī sporta nozarē būs kādi uzlabojumi. Tagad gan domā par veselības centra būvniecību, bet mūsu sporta angāram ir 27 gadi - nodevām to 1988.gadā, savukārt āra laukumiņam ir 17 gadi un tas galīgi nav lietojams. Divām skolām tās ir šausmas! Pašlaik angārs vēl turas un ir vienīgā vieta, kur var noskriet 30 metrus, nebaidoties nokrist. Pa reizei jumts gan laiž cauri ūdeni.
- Jūs esat bijis treneris daudziem izciliem sportistiem.
- Lepojos ar ļoti daudziem audzēkņiem, ne tikai sportistiem. Starp maniem audzēkņiem ir gan uzņēmēji, gan izcili ārsti. Lepojos arī ar Intaru Dambi, Ilonu Marheli, Raiti Teterovski, brāļiem Kasparu un Artūru Lazdekalniem, kā arī citiem. Prieks par visiem! Tagad trenēju trijas bērnu grupiņas. Mazajiem bērniem es gan esmu par vecu un stīvu. Cerēju, ka manā vietā šogad nāks kāds audzēknis, taču viņam Rīgā ir darbs ar pienācīgu algu. Ceru, ka manā vietā nāks kāds aizstājējs jau nākamajā gadā. Smējos gan sporta skolas direktorei, ka nepametīšu skolu, kamēr vien varēšu atnākt pat uz trim kājām, taču nezinu gan, vai tas būtu labākais gājiens. Jaunajam trenerim ir jāmīl savs darbs un jāmīl bērni. Sports visur tiek izmantots arī kā politikas rīks, un gribētos, lai dome domā pragmatiski un atbalsta visus sporta veidus.
- Jūsuprāt, par izcilu sportistu piedzimst vai tomēr kļūst?
- Neatbildams jautājums. Es domāju, ka piedzimstot mums tomēr ir kaut kas ierakstīts un, apstākļiem sakrītot, veidojas personība un rakstura īpašības. Ir vairāki sportisti, kuriem šķiet, ka nu tik būs, bet notiek kāda trauma un no sporta ir jāaiziet. Man ir arī audzēkne, kura bija ļoti laba, taču tomēr izvēlējās mākslas jomu. Domāju, ka visam ir jāsakrīt - gan iedzimtībai, gan mērķtiecībai.
- Kāda ir mūsdienu jaunatne, vai tai trūkst disciplīnas un mērķtiecības?
- Nerunāsim pat par savu bērnību, bet pirms 20 gadiem Dores kalns bija nobraukāts krustu šķērsu ar slēpēm. Tagad tādu sliežu nav, jo bērns tiek pakots kalnu slēpošanas inventārā un vests uz kalniem tepat Latvijā vai ārzemēs. Materiālajai labklājībai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Protams, arī datori dara savu - tie ir mazie laika laupītāji. Nedod Dievs, ka virs Īslandes atkal kāds vulkāns izšaus pelnus un visa mūsu elektronika apstāsies! Nezinu, ko tad mēs darīsim... Mēs pieradinām jauno paaudzi nekustēties. Ja agrāk uz skolu gāji kājām vai brauci ar slēpēm, tad tagad pat puskilometra attālumā bērnu vecāki ved uz skolu. Uzskatu, ka skolās stundas būtu jāpārkārto, jo kāds gan tas bērns 40 minūšu uzmanīgs klausītājs? Varētu būt garāki un aktīvāki starbrīži, bet, protams, tas prasītu darbu, taču par to ir jādomā. Arī ārsti uzskata, ka 1.-4.klases skolēniem vajadzētu fizkultūru katru dienu. Līdzīga prakse ir arī Somijā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Ilgvars Vaskis.
Dzimšanas gads, vieta: 1943.gada 24.augusts, Alūksne.
Izglītība: 1968.gadā pabeigts Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts un iegūta pasniedzēja trenera izglītība.
Hobiji: literatūra par ģeogrāfiju un vēsturi, foreļu makšķerēšana, mūzika (klasiskais roks un mūsu pašu Pits Andresons), būšana dabā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Treneris – tā ir sirds būtība

Kategorijas