18.novembra Lāčplēši

Uldis Veldre, Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītājs

2015. gada 13. novembris 00:00

Valsts svētki katrai tautai ir ievērojamākā un svinīgākā diena, kurā atceras pagājušos laikus, savas tautas un valsts tapšanas un attīstības vēsturi, smeļoties tur jaunus spēkus turpmākam laikam, droši vērš skatu nākotnē. Tie atgādina, ka aizvien sargāsim savas valsts brīvību un neatkarību, un izsaka gatavību par to vajadzības gadījumā cīnīties līdz pēdējai iespējai.
Katrā tautā vislielākā cieņā, godā un mīlestībā ir tie viņas dēli, kas cīnījušies, lējuši asinis par savas tautas un valsts brīvību un neatkarību. Mūsu tautā svēti ir bijuši senās latviešu tautas dziesmas vārdi:
“Uz ežiņas galvu liku,
Sargāj’ savu tēvu zemi.
Labāk manu galvu ņēma
Nekā manu tēvu zemi.”

Tāpat kā Pirmās atmodas dižgara Krišjāņa Valdemāra vārdi: “Tev nebūs nekādu mīlestību svētāku turēt nekā tēvu zemes mīlestība un nekādu prieku saldāku nekā brīvības prieks.” Tādēļ arī Latvijas Brīvības cīņu piemineklī Rīgā, mūsu tautas galvenajā svētvietā, kuram 18.novembrī paies 80 gadi kopš tā iesvētīšanas, granītā ir iekalti Kārļa Skalbes vārdi “Tēvzemei un brīvībai”.
Šajā rakstiņā īsi par četriem mūsu novadniekiem – Lāčplēša Kara ordeņa (LKO) kavalieriem, kuri savus varoņdarbus veica mūsu valsts – Latvijas Republikas pirmajā gadadienā – 1919.gada 18.novembrī, tādā secībā, kā mēs tos godinājām 1994.gada 18.novembrī.
Alūksnē Garnizona kapos tika godināts 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris LKO kavalieris ģenerālis Vilis Spandegs. Viņš 1919.gada 18.novembrī, kad Iecavas upes krastos 6. Rīgas kājnieku pulks sāka atkāpties, ieradās frontes līnijā un ar personīgu rīcību organizēja ienaidnieka uzbrukuma apturēšanu. Traģisks bija Viļa Spandega liktenis, jo viņu padomju okupanti arestēja un 1941.gada 16.oktobrī Maskavā nošāva kopā ar daudziem Latvijas armijas ģenerāļiem un pulkvežiem. Bija ieradušies daudzi ļaudis no plašas apkārtnes, jo V.Spandega un pulka karavīru lielo devumu Alūksnes attīstībā un labiekārtošanā nekad neaizmirsīsim. Goda sardzē pie lielā Baltā krusta stāvēja Valmieras robežsargu bataljona robežsargi, Mobilo strēlnieku bataljona vīru ansamblis un pūtēju orķestris, kuri godināja varoni ar latviešu karavīru dziesmām un melodijām, bet pie Lāčplēša baltās piemiņas plāksnes sagūla vainagi un ziedu veltes.
Pēc tam Kalnapededzes “Akmeņdruvas” māju kapos godinājām LKO kavalierus Latvijas Karaskolas kadetus Otto un Pauli Palmus, kuri krita varoņa nāvē 1919.gada 18.novembrī pie Vareļu mājām Iecavas upes krastā, brīvprātīgi sedzot karaskolas atkāpšanos. Tur varoņus godinājām jau kopš 1989.gada 8.novembra, kad sākotnējā vietā pārvedām viņu pieminekli, bet 17.novembra naktī notika viņu izvadīšana no pārpildītā Alūksnes tautas nama un pārapbedīšana “Akmeņdruvās”. Kaut vēl divus gadus bija represīvais padomju okupācijas režīms, bija ļoti daudz cilvēku no plašas apkārtnes.
Tēvzemes mīlestības stundā, kaut Pededzē iedzīvotāju lielākā daļa ir krievi, ukraiņi, skaidrā latviešu valodā V.Strēlertes dzejoli “Lāčplēsis” runāja mazā pededziete, bet latviskās karavīru un patriotiskās dziesmas dziedāja Liepnas vidusskolas un internātskolas, Mārkalnes pamatskolas, Mobilo strēlnieku bataljona puišu ansamblis, spēlēja to pūtēju orķestris. Tā tas turpinās joprojām katru gadu, saglabājot latvisko gara gaismu arī Alūksnes apriņķa nomalē pie robežas ar Krieviju, jo ir ļoti liela pededziešu atsaucība.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Lizuma Sila kapiem, lai tur atklātu pēdējo - 40. - Lāčplēšu baltā marmora piemiņas plāksni mūsu novadniekiem: 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Eduardam Sebrim, kurš Lāčplēša varoņdarbu veica kaujā ar bermontiešiem Valgundes muižas rajonā pie Lielupes savā 20.dzimšanas dienā – 1919.gada 18.novembrī. Godinot tautas varoni Eduardu Sebri, kurš gāja bojā nacionālajos partizānos 1946.gada novembra sākumā kaujā ar čekistiem Palsmanes pusē pie Rauzas upes, bija ieradušies daudzi ļaudis no Gulbenes, Alūksnes, Cēsu un Valkas apriņķiem. Piemiņas brīdis bija vienreizēji skaists un aizkustinošs, tas pauda ne tikai skumjas un sāpes, bet arī ticību un mīlestību savai latvju zemei un tautai, savai Mātei Latvijai. Par to vislielākā pateicība Gaujienas pagasta un draudzes vecākajai Mētrai Kalniņai. Katra dzejas rinda, katrs vārds ar patiesu Tēvzemes mīlestību sildīja klātesošo sirdis. Ļoti dzidri skanēja Mārkalnes “Māriņas” dziedātāju balsis. Pāris dienās jaukā skolotāja Maija Daugule bija sagatavojusi veltījumu Lāčplēsim Eduardam Sebrim – viņa mīļāko dziesmu “Baltā roze”. Vīrišķīgi dziedāja un spēlēja Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona puiši. Prieks bija skatīties uz Alūksnes robežsargu godasardzi. Sava tēva piemiņas vietu sevišķi rūpīgi bija sakopusi Lāčplēša meita Elvīra Sebre. Iestādītajās mazajās priedītēs dega svecītes, ar egļu zariņiem nokaisītais celiņš veda pie piemiņas plāksnes, kur bērzu šķilās dega baltās svecītes. Jau krēsloja, kad majestātiski, ar lielu pacēlumu nodziedājām mūsu valsts himnu, reizē arī lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”. Gaišās svecīšu liesmiņas katra klātesošā rokās nesa to sirdīs ticību, ka mūsu tauta atkal zaļos un plauks. Ticēsim savai tautai un valstij arī šodien, Tēvzemes mīlestību rādot krietnos darbos! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

18.novembra Lāčplēši

Kategorijas