Zemāk par zemi nenokritīsi

2015. gada 13. novembris 00:00

«Nu, tad ejam,» man saka psihoterapeite Inga Birkmane, kad ieinteresējos par viņas jauno piedāvājumu – pastaigu ar psihoterapeitu. Pirmajā mirklī šķiet, ka tam nav piemērotākais laiks. Lai gan sals vēl nedzeļ un gaisu silda novembrim neraksturīgi plusiņi, vēlais rudens ar nodriskātajiem kokiem, apmākušos padebesi un vēju nav tas iedvesmojošākais. Gluži otrādi – vēl vairāk paspilgtina nomāktību, kas zogas klāt no katra mazākā stūra. Tomēr jau pēc pirmajiem soļiem savas domas mainu – daba dara savu, un terapeite palīdz to saprast!
– No kurienes tev ideja izvest klientu ārā no klasiskā psihoterapeita kabineta ar mīksto dīvāniņu un mierīgo atmosfēru?
- Kad studēju Amerikas Savienotajās Valstīs, mums bija fantastisks spāņu profesors Hermanis Martinezs, kurš pasniedza ģimenes terapiju. Viņam ir arī sava privātprakse Ņujorkā. Profesors mēdza arī mums, studentiem, rīkot mācību pārgājienus. Pie Ņujorkas kalnainā apvidū ir viens dabas parks. Martinezs mūs ielādēja savā busiņā, izmeta tur laukā, gājām un runājām par psiholoģiju, filozofiju. Man tas ļoti patika. Tad profesors atklāja, ka arī savus klientus ved šādās pastaigās. Ko?! Mums klasiskajā psihoterapijā tiek mācīts, ka pastāv ļoti izteiktas robežas. Ir kabinets, bet te nav ne dīvāniņa, ne komforta, kad zini, ka terapeits sēdēs stūrī un klausīsies. Vēl viens pamudinājums bija mana pieredze kalnos. Biju diezgan iedomīga par savu gudrību, ka visu zinu un saprotu. Taču ekstremālās situācijās, piemēram, kad pēc desmit stundu iešanas uznāca tumsa, lietus un pērkons, kritu panikā. To ievēroja grupas vadītājs un aicināja iet kopā ar viņu. Piedzīvoju, cik lielu drošību tas spēj dot, ja ļaujies šim vadīšanas, blakus būšanas un pieskatīšanas procesam. Lielas stihijas atklāj vēl dziļākas lietas.
– Cik izplatīta šī metode ir Latvijā, un kādi ir tās galvenie ieguvumi?
- Latvijā vēl neviens cits šo pakalpojumu oficiāli nepiedāvā, jo baidās pārkāpt klasiskās psihoterapijas robežas. Taču pasaulē jau sen arī klasiskajā psihoterapijā šī vienkāršā iešana kopā ar cilvēku tiek piedāvāta kā papildu metode, un tai ir ļauti daudz ieguvumu, kaut sākumā ir neliela diskomforta zona. Pirmkārt esi kustībā, kad visi bioķīmiskie procesi strādā tavām smadzenēm un ķermenim par labu. Izdalās tā saucamais laimes hormons endorfīns, kā arī kortizols. Turklāt kustība dod grūdienu kognitīvai sfērai, kad iekustās atmiņa un domāšana. Tas ir absolūts pienesums terapijā, jo kabinetā ļoti bieži esi atslābis un relaksējies, kad īpaši nekas daudz nav jādomā.
Otra ļoti svarīga lieta, kas notiek pastaigā, – tiek trenēta apzinātība. Tas cilvēkam ir eksistenciāli svarīgi dzīvē un attiecībās, lai dzīvotu labi «šeit un tagad», nevis savās ilūzijās un bailēs. Pastaigā visu laiku jāseko līdzi – iekāpsi savvaļas zirgu atstātajā mēslu čupā vai neiekāpsi? Tevi ir silti vai auksti? Vai vēlies uzlikt cepuri? Gribi padzerties? Tev visu laiku jābūt pie sevis. Kabinetā klientus, kuri dzīvo savās domās un ilūzijās, ir diezgan grūti atgriezt pie sevis. Arī pastaigas laikā viņi parasti klūp un krīt, bet ir dažādas metodes, kā atgūt «šeit un tagad». Tas nenozīmē, ka terapijā obligāti ir jārunā. Var vienkārši iet un pēc tam kabinetā pārrunāt pieredzi.
– Pirms pastaigas mani brīdināji, lai ģērbjos sportiski un paņemu līdzi termokrūzi ar siltu dzērienu. Vai te darbojas princips – nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs?
- Atkarībā no klienta gatavības pakāpes. Ja viņam ir ļoti svarīgs komforts, var nākt pretī un piedāvāt pastaigu tikai saulainā laikā. Taču, ja cilvēks ir gatavs piedzīvot sevi visā pilnībā, neņemot vērā ārējos apstākļus, kur vēl labāk! Zinu, ka pasaulē ir prakse, kad iet arī tumsā ar lukturīšiem, lietū, sniegā, vējā – jebkādos laikapstākļos. Šī ir vēl viena lieta, ko var piedzīvot pie mātes dabas un kas varētu palīdzēt cilvēkiem ar kontroles problēmām. Esot dabā, tu absolūti neko nevari ietekmēt. Vējš vienkārši pūš – ej un kontrolē to! Tas arī ir jautājums, cik esi gatavs pieņemt apstākļus, kuros atrodies.
– Kā šī drūmā un vējainā rudens ainava varētu palīdzēt manai nospiestībai? Šķiet, tā šo sajūtu tikai pastiprina.
- Šie apstākļi noteikti var palīdzēt, jo, piemēram, vējš vējo ne tikai tevi, bet arī tavas emocijas. Vēdina. Kabinetā, ja klientam ir daudz aizturētu un saspringtu emociju, terapeitam nākas vairāk nopūlēties, lai tās izšūpotu. Ārā kustoties, vējš iepūš ausīs un sejā. Esi izvēdināts gan fiziski, gan emocionāli un spēj vieglāk atvērties.
Rudenī dabā risinās noteikti procesi – tā mirst, un arī mums kaut kādā ziņā cikliski jānomirst, bet nevienam jau to negribas. Šim procesam vienkārši jāļaujas, taču tā vietā, lai, piemēram, uzliktu skumju mūziku un «mirtu» laimīgi, noslēdzot kādu savu iekšējo ciklu, mums gribas bēgt iekš «labi». Nevis iesim ārā, bet sēdēsim pie silta kamīna.
– Vai sevis apzināšana ir liela mūsdienu problēma? Kādas ir galvenās ilūzijas un bailes, ko pastaiga dabā var kliedēt?
- Jā, sevis apzināšana ir liela problēma. Dažkārt pat nogurstu, cik ļoti nākas strādāt ar cilvēku ilūzijām. Piemēram, ka laime ir nevis pašā procesā, bet kaut kad atnāks – atjās princis baltā zirgā vai princese nolaidīsies no torņa. Savukārt lielākās bailes ir pazaudēt to, kam esi pieķēries. Palikt vienam, kad šķiet, ka zeme tevi nenoturēs, bet izkritīsi tai cauri. Taču dabā tu nekad neesi viens. Tepat ir putni, zāle, koki, puķes, zirgi. Daba ieskauj kā mātes klēpis, dod ietvaru. Tu nevari nokrist zemāk par zemi vai uzlidot augšā. Ķermenis visu laiku tiek sargāts un saturēts. Tā ir ļoti laba sajūta, kad zini – zeme tevi tur, vējš nevar aizpūst, tu turpinies, un, pat ja iekāpsi tajā mēslā, tas tevi nenogalinās. Turklāt to čupu var laikus pamanīt un apiet apkārt. Kāpēc lai dzīvē tas nenotiktu? Dabā ir daudz tādu metaforu.
– Vēl arī klusums, kura tik ļoti pietrūkst trokšņainajā ikdienā.
- Dabā gan nav absolūta klusuma. Taču problēma ir tā, ka cilvēks ikdienā nepiedzīvo savu skaņu, jo ir ārpus sevis. Tu elpo, šņaukājies, tev burkšķ vēders. Dabā, kad esi pats ar sevi, tu nevari to neievērot. Ne velti meditācijas un autogēnie treniņi balstīti elpošanas sajušanā, sadzirdēšanā, ritmā. Tas nomierina nervu sistēma. Arī iešanas ritms, ko svarīgi saskaņot ar sirdsdarbības ritmu. Pēkšņi sajūti sevi kā daļu no visa – kas ir dabā, tas arī tevī. Tāpēc ir neizsakāmi vērtīgi, ja ej viens un to visu apzinies. Taču, ja blakus ir terapeits, viņš var vadīt šos tavus procesus, pat vienkārši ejot blakus un izrādot cilvēkmīlestību, skumjā brīdī klusējot līdzi.
Taču man arī ir jautājums – ko pirmkārt darīsi, pēc šīs pastaigas atgriežoties darbā?
– Droši vien dzeršu vēl siltu tēju un mēģināšu sasildīt vējā nedaudz sapūstās ausis.
- Jā, tu pievērsīsies un parūpēsies par sevi! Arī izejot stiprā lietū, cilvēks atgriežoties vienkārši būs spiests par sevi parūpēties, jo būs slapjš. Attieksme pret sevi ir ļoti svarīga. Daudzi sevi izdzen, rūpējoties par citiem, tādējādi sevi iztērējot. Un ne jau tie citi tāpēc kļūs laimīgāki. Rūpes par sevi sākas ar ķermeni. Cik bieži atceramies, ka gribam padzerties, ka vajag atpūsties vai trīs reizes dziļi ieelpot un izelpot. Mēs vienkārši izdegam, un šī terapija var uz to norādīt. Terapeits vērojot, kas notiek, tam var piešķirt trīsreiz lielāku spēku. Esot blakus, juzdams un apzinādamies klienta vietā. Ja es apzinos, ka tev salst ausis, un es būšu tev to pateikusi, tu apzināsies spēcīgāk – pēc pastaigas varbūt vairāk izdzersi to tēju un pat cepuri iegādāsies! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Zemāk par zemi nenokritīsi

Kategorijas