Vēstures virpulī

2015. gada 20. novembris 00:00

446

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Nora Sudare.
Dzimusi: 1954.gada 12.augustā Jaunlaicenes pagasta “Vijupēs”.
Amats: šobrīd brīvmāksliniece.
Ģimene: atraitne, trīs bērni un trīs mazbērni. Meita Madara dzīvo Islandē, meita Gundega Madonā un Rīgā, dēls Krišjānis Jaunlaicenē.
Vaļasprieki: rokdarbi, vēstures izzināšana, floristika, fotografēšana, ceļošana.

Jaunlaicenes pagasta tautas namā Latvijas Republikas proklamēšanas 97.gadadienas priekšvakarā pasākumā “Cik labi zaļā zemē dzīvot” godināja darbīgos jaunlaiceniešus, pateicoties par viņu ieguldījumu pagasta labā.
Jaunlaicenietei Agitai Ziņģei apbalvojumu pasniedza pateicībā par ieguldīto brīvprātīgo darbu. Būdama biedrības “Jaunlaicenes nami” valdes priekšsēdētāja, viņa rakstīja projektu un to īstenoja par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas siltināšanu, apgūstot Eiropas fondu finansējumu. Uzņēmējus Lolitu un Mareku Bērziņus sumināja par atsaucību, nesavtīgas palīdzības sniegšanu Jaunlaicenes pamatskolai gan morāli, gan finansiāli. Apbalvojumu saņēma arī jaunlaiceniete Guna Klote, kura uzņēmusies aktivizēt Jaunlaicenes pagasta pensionāru dzīvi un iesaistīšanos dažādās aktivitātēs. Sumināja arī jaunlaicenieti Birutu Puzuli, kura ne reizi vien palīdzējusi Jaunlaicenes muižas muzejam. Savukārt par ieguldīto darbu Jaunlaicenes pagasta novadpētniecībā sumināja Noru Sudari, kura ar savām zināšanām, materiāliem par pagasta vēsturi, cilvēkiem un notikumiem daudz darījusi pagasta novadpētniecības izzināšanā, dokumentu klāsta papildināšanā bibliotēkai.
Par Jaunlaiceni, pagasta vēsturi un tur piedzīvoto, cilvēkiem un savu dzimtu N.Sudare stāsta tik raiti un daudz, kā lasot no atvērtas grāmatas. Daži jaunlaicenieši pat joko, ka N.Sudare ir kā runājoša enciklopēdija. Niecīgākā fotogrāfija vai vēstures notikums viņai šķiet interesants un izzināšanas vērts. Klausoties N.Sudares stāstījumā un aplūkojot dažādus senos priekšmetus, šķiet, ka tie viņu pat paši atrod, jo ne katram no mums laimējas atrast, piemēram, senu kulonu ar gravējumu “Gaujienas muižas tiesas vīrs”, saktu, baronu laika gredzenu ar sirsniņu un ķēdīti kā Norai! Ar ģimeni viņa dzīvo mājā, kurā savulaik bijis krogs – tas nodedzis no blakus esošajā kūtī aizmirstas sveces. Nora skumji nosaka: “Žēl, ka tas nodega... Te esam atraduši trauku lauskas, kas liecina, cik skaisti tie kādreiz bijuši... Šobrīd saglabājusies tikai ceturtā daļa kādreizējās kroga godības.” Katrā notikumā, priekšmetā, cilvēka stāstā viņa prot saklausīt un saredzēt ko īpašu. Nora pati saka, ka vēstures izzināšana ir hobijs un gan jau ar laiku daudz kas no tā visa nonāks muzeja krājumā. Šim hobijam viņu savulaik iedvesmojusi arī vīramāte Agisa Sudare.

Pagasta vēstures izzināšana
Savulaik N.Sudare 14 gadus strādājusi ražošanas apvienībā “Daiļrade”, no stellēm prata izmīdīt tādu rakstu galdsegas, dvieļus, kādus citas neprata. Kad 1998.gadā palika bez darba, radās iespēja sākt darbu Jaunlaicenes pagasta infopunktā. Toreiz šādi punkti tikai uzsāka savu darbu, tādēļ N.Sudarei bija jāpieliek pūles, lai cilvēkiem skaidrotu, kas tas vispār tāds ir. Viņa atminas – infopunktā tika rasta vieta arī pagasta vēstures istabai, kur izvietota informācija par pagastu un Opekalna baznīcu, ko sagatavojušas Vija Miķelsone, Agisa Sudare un Indra Raudiņa. Uzrunāja jaunlaiceniešus nest dažādas vēstures liecības, lai apkopotu informāciju par pagastu. “1998.gadā bija nodibināta Jaunlaicenes pagasta attīstības grupa, ko vadīja Vija Miķelsone. Tikšanās notika ēkas otrajā stāvā, kur tagad ir Jaunlaicenes muižas muzejs, tikai toreiz telpas nebija izremontētas, bet sākām pagasta vēstures ekspozīcijas veidošanu. Kaspars Skuja mums atveda daudz interesantu materiālu, atsaucās vietējie iedzīvotāji. Bija tādi, kas sākumā ar nicinājumu izteicās, kam tad tie vecie krāmi vajadzīgi? Tieši K.Skuja mani iedrošināja uzrakstīt pirmo projektu un palīdzēja – to atbalstīja, piešķirot 50 latus, iegādājos biroja aprīkojumu vēstures telpas darba nodrošināšanai, jo pagasts toreiz vēl nebija gatavs tādas aktivitātes atbalstīt,” atceras N.Sudare.
Pamazām vēstures ekspozīcija paplašinājās, aizņemot arvien vairāk vietas un kļūstot nozīmīgāka, līdz 2008.gadā Jaunlaicenes pagasta pārvalde nodibināja Jaunlaicenes muižas muzeju. 2000. gadu sākumā N.Sudare aizgāja no darba infopunktā un vēstures istabā, lai atgrieztos 2007.gadā un turpinātu līdzdarboties pagasta vēstures izzināšanā. Jaunlaicenes muižas muzejā N.Sudare bija krājuma glabātāja līdz 2011.gadam. Šobrīd algotu darbu viņa nestrādā, pievērsusies vaļaspriekam – rokdarbiem.

Grupa “Neu-Laitzen”
2013.gadā Jaunlaicenē izveidoja domubiedru grupu “Neu-Laitzen”, kurā iesaistījusies arī N.Sudare. Tā ir domubiedru grupa, kas izzina un apkopo pagasta vēsturi. “Katra cilvēka dzīvesstāsts ir ļoti interesants, piesātināts dažādiem notikumiem, vēstures liecībām. Tas viss ir ļoti interesanti! Esam apkopojušas materiālu par Opekalna kapusvētkiem – fotogrāfijas, aprakstus un atmiņu stāstus par to, kā agrāk cilvēki kravas automašīnās brauca uz kapusvētkiem, liekot kāpnes pie borta, lai var iekāpt. Mašīna vai piecas reizes brauca, lai uz Opekalnu aizvestu visus braukt gribētājus! Daudzi gāja arī kājām,” stāsta N.Sudare.
Pēdējais darbs, ko “Neu-Laitzen” veica, bija materiālu apkopošana par fotogrāfu Albertu Bukalderu. Šo darbu iesniedza Alūksnes pilsētas bibliotēkai, kas apzina sava novada fotogrāfus. “A.Bukalders savulaik dzīvojis manās dzimtajās mājās – Jaunlaicenes “Vijupēs”. Viņš bija fotogrāfs un rotaļlietu mākslinieks, ļoti daudz fotografējis arī manu dzimtu. Dzimis Varšavā, miris “Vijupēs”. Kamēr mūsu ģimene bijusi bēgļu gaitās mežā, A.Bukalders nomiris. Mana māsa kopš bērnības viņu spilgti atminas. Viņš esot teicis: “Kad es nomiršu, tu atnes puķītes uz mana kapa...” Kad māsa iet uz kapiem, vienmēr aiznes puķes arī A.Bukalderam, ir uzlikusi viņam pieminekli Opekalna kapos... “Vijupēs” bija saglabājušies lieli koferi, ar ko A.Bukalders atbraucis no Varšavas uz Jaunlaiceni – viens tagad glabājas Jaunlaicenes muižas muzejā,” viņa saka.

Baznīcas grāmatu glabātāja
N.Sudare smaidot atzīst – arī Opekalna baznīca viņai ir ļoti tuva un mīļa. Ilgāk nekā desmit gadus viņa ir draudzes arhivāre un atbildīgā par baznīcas grāmatām, kurās reģistrē draudzes locekļus. Viņa glabā pat Opekalna draudzes 1870. gadu baznīcas grāmatu, kas sevī glabā informāciju par daudziem jo daudziem draudzes locekļiem.
“Arī mana vīramāte Agisa bija aktīva Opekalna draudzes locekle. Baznīcas grāmatā ierakstus veica alfabēta kārtībā. Vispirms ierakstīja datus par vecākiem, bērniem, viņu vecāku vārdiem, dzimšanas vietu un datumu, kristībām, iesvētībām, laulībām un datus par miršanu. Rakstīja arī ziņas par laulību šķiršanu, adoptētajiem bērniem, gadījumiem, kad mainīja uzvārdu. Ļoti žēl, ka baznīcas grāmatā netika rakstīti arī dati par cilvēku profesijām – tas būtu ļoti svētīgi! Šodien baznīcas grāmatā raksta vairs tikai datus par kristībām, laulībām, miršanu – visu uzskaiti tagad veic Dzimtsarakstu nodaļas. Kara laikā Opekalna baznīcas grāmata bija pie Vabulniekiem norakta zemē kastē – tā arī tika saglabāta līdz mūsdienām,” stāsta N.Sudare.
N.Sudare savulaik apmeklējusi gidu kursus un vadījusi ekskursantus pa Opekalna baznīcu. Viņa atzīst – šis darbiņš pašai ļoti paticis, tagad gan to vairs nedara. “Vēsturi stāstīju saviem vārdiem, ar odziņām par baznīcēniem. Es ticu Dievam. Pati esmu piektais bērns ģimenē un uzskatu – man bija lemts piedzimt, lai kādos apstākļos mamma un tētis toreiz, kolhozu laikiem sākoties, dzīvoja. Tiesa, baznīcā iesvētīta tiku tikai 1995.gadā pateicības dievkalpojuma laikā,” viņa saka.

Dzimtas vēsture
N.Sudare pētījusi arī savas dzimtas vēsturi. Viņa rāda Slaucītāju dzimtas koka kopiju – detalizēti apkopotu informāciju par vairāk nekā 500 šīs dzimtas personām. “Es šo dzimtas koku ieguvu nejaušības pēc no Ervīna Pušpura, kurš dzīvo Austrālijā. Vēloties atbraukt ciemos uz Latviju, viņš man palaikam piezvanīja, meklēja Latvijā savas pusmāsas, kuras es ļoti labi pazinu. Sakritība, vai ne? Caur E.Pušpuru, kurš dzimis Ņujorkā, ar vecākiem pārbraucis dzīvot uz Austrāliju, runā latviski, atradām tik daudz kopīgu radu! Piemēram, Jānis Slaucītājs savulaik Jaunlaicenē bija Majorskolas direktors. J.Slaucītāja brālis Pēteris Slaucītājs ir mans vectēvs! Slaucītāju dzimtas koka oriģināls glabājas pie Dinas Kaktiņas – viņas vīra tēvs Kārlis Kaktiņš ir tuva rada K.Pušpuram. Slaucītāju dzimtas kokā sastopami arī Dzedoni – manas mammas brālis Jānis Dzedons bijis Alūksnes skolā latviešu valodas skolotājs, ticis izsūtīts. Sudari Jaunlaicenē ir ienākuši no Lielvārdes – mana vīramāte Agisa Otrā pasaules kara laikā apprecējās ar Ansi Sudaru. Esmu saglabājusi vecmammas, Mariannas Dzedones vēstules, kas rakstītas no Sibīrijas – tās ir tik interesantas! Es piedzimu 1954.gadā, mana mamma rakstīja viņai uz Sibīriju, ka piedzimusi Nora, un konsultējās, kuru lai aicina man par krustmāti...” smaidot stāsta Nora.

Dīvains laiks
N.Sudare ir pārliecināta - nākamajām paaudzēm jāsaglabā katrs sīkumiņš, dokuments, jo tas viss ir ļoti interesanti un glabā daudz informācijas. “Man vienmēr paticis vecais, vilina un viss! Esmu iegājusi šajā garšā un izjutusi to! Tas ir tik interesanti izzināt gan to, kas saistās ar manu dzimtu, gan citām un ar Jaunlaiceni – dzīvesstāsti, notikumu apraksti, fakti un fotogrāfijas. Ir tik aizraujoši sarunāties ar cilvēkiem, jo viņi stāsta tik daudz – vienmēr līdzi vajadzētu diktofonu, lai visu var ierakstīt!” uzskata N.Sudare.
Viņa spriež, ja raugāmies tēlaini, katru no paaudzēm var iedalīt kārtās, kur katrai raksturīgs kaut kas savs. “Nesen politiķis Aleksandrs Kiršteins radio esot teicis: “Dīvains laiks – durvis bez rokturiem, telefoni bez pogām, cilvēki bez smadzenēm, jūtas bez attiecībām.” Varu piekrist viņa teiktajam. Man šermuļus uzdzen šodienas jauniešu uzskats, ka dzīve ir skaista un svarīga tikai šodiena! Protams, starp viņiem ir arī ļoti centīgi, zinātkāri un mērķtiecīgi jaunieši, bet liela daļa dzīvo tikai šodienai. Iepriekšējām paaudzēm viss nācis grūtā darbā – katrā mājā bija stelles, bišu stropi, audzēja lopus, kopa tīrumus, lai izaudzētu sev ēdienu. Maize bija dzīves pamats! Nāca kara laiks, kas cilvēkus atmeta atpakaļ nosacītā sākumposmā. Tad bija padomju varas gadi, kad cilvēkiem bija jāstāv garās un mokošās rindās pēc pārtikas, lika bērnus rindā, kamēr mātēm darbā bija jāiet. Visi šie cilvēki izdzīvoja caur grūtu darbu. Protams, pasaule attīstās, cilvēki izmanto iespējas, mums šodien ir internets un datori, bet šodienas bērni un jaunieši grūtu darbu nepazīst. Manuprāt, mūsu dzīves šobrīd virzās uz trīsstūri, kas drīz noslēgsies virsotnē... Ir kaut kas pārāk labs, bet, piemēram, ja vienā dienā mums nebūs vairs elektrības – viss, dzīve apstāsies, jo tik daudz kas no tā ir atkarīgs!” pārdomās dalās N.Sudare. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vēstures virpulī

Kategorijas