Attīstīs Alūksnes muižas parku un atjaunos zudušās vērtības

2015. gada 20. novembris 00:00

1858

Kā uzspodrināt vienu no Alūksnes un Alūksnes novada pērlēm – Alūksnes muižas parku, ko par lielu vērtību uzskata arī paši alūksnieši? Šis jautājums šobrīd ir Alūksnes novada pašvaldības un Alūksnes muzeja, kurš atbild par parka apsaimniekošanu, dienaskārtībā, jo viņi apņēmušies uzspodrināt parkā esošās un arī zudušās vēstures liecības. Alūksnes muižas parks pieder pie nozīmīgākajiem vēstures un kultūras pieminekļiem Latvijā, jo, salīdzinājumā ar citiem parkiem, tieši Alūksnē visvairāk saglabājušās mazās arhitektūras formas.
Gada garumā pašvaldība īstenoja projektu “Alūksnes muižas parka izpēte”, kas beidzās 31.oktobrī. Tā laikā ainavu arhitekte Kristīne Dreija ar saviem kolēģiem veica detalizētu pētījumu par Alūksnes muižas parku. To saskaņos arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, un pēc tam šis dokuments būs pieejams ikvienam interesentam un arī elektroniski pašvaldības mājaslapā internetā. Pētījumā tika veikta arī sabiedrības anketēšana. Viens no galvenajiem secinājumiem – salīdzinot ar 1884.gada parka plānu, līdz pat šodienai liela daļa parka ir saglabājusies autentiska.

Lai parks interesants visiem
K.Dreija uzsver - ļoti svarīgi ir parku uzlūkot kā kopumu, nevis tikai atsevišķus mazās arhitektūras formu objektus. K.Dreija pauž cerību, ka šis materiāls nebūs tas, uz kā krāsies putekļi, bet dos īsto impulsu tālākai attīstībai.
“Parku uzlūkojām kā Alūksnes novadam, pilsētai nozīmīgu objektu un tūrisma maršrutu sastāvdaļu, iekļaujot tajā īpaši aizsargājamos dabas objektus, piemēram, 17 dižkokus. Pētījuma mērķis bija atklāt parka ainavu un dot impulsus parka attīstībai, saglabājot tā kultūrvēsturisko un dabas mantojumu, lai tas kļūtu īpaši lietderīgs vietējai sabiedrībai. Lai parks kļūtu par vietu, kas ikvienu aicina pavadīt tajā gan ikdienu, gan īpašus dzīves brīžus, lai tajā būtu prieks atrasties, neatkarīgi no sociālā stāvokļa un interesēm. No dažādiem aspektiem analizēta pilsētas vēsturiskā attīstība, biotopi, dabas mantojums, kultūras pieminekļi, kultūras mantojums, aplūkota citu Eiropas parku pieredze. Atsevišķi analizēta arī katra arhitektūras mazā forma – tās vēsturiskais veidols, atrašanās vieta parkā, kā rezultātā ļoti labi atklājas parka vēsturiskā struktūra, celiņu tīklojums un skatu līnijas, kas veido loģisku tālaika ainavu, atklājot romantiskās un pārsteigumu pilnās lauces, takas,” stāsta K.Dreija.

Veikti arī lauka pētījumi
Aplūkota parka vēsturiskā attīstība kopš 18.gadsimta līdz mūsdienām. Par pamatu pētījumam izmantota 1884.gada karte, kā arī citi materiāli. Vēsturiski galvenā ieeja parkā bijusi gar Palmu māju – tagad tā ir privāta teritorija un ieeja parkā no tās puses vispār nav iespējama.
“Savietojām mūsdienu topogrāfisko plānu, ko paši ieguvām pētījuma veikšanas procesā, ar 1884.gada karti. Veicām arī lauka pētījumus, esot parkā uz vietas. Secinājums – mūsdienās ļoti liela daļa parka ir autentiska vēsturiskajai: sakrīt gan arhitektūras mazās formas, gan celiņu tīklojums, ūdens struktūras – dīķi, grāvīši, strauti, ūdensteces, kas savstarpēji savieno ūdenstilpes. Protams, ir arī daudz diskutablu lietu attiecībā uz arhitektūras mazo formu atrašanās vietu, piemēram, saistībā ar “Kolumba olu”, par ko īsti nav zināms, kur atradusies, “Vindzorieti”, ko mēdz dēvēt arī par “Vīnogu vācēju”, kura atrašanās vietai šodien ir nobīde par 100 metriem, Pomonas templi – nobīde 20 metri. Ir arī pieņēmums, ka rotonda, kas ir Tempļa kalnā, kādreiz atradusies parkā. Labais piemērs parkā šobrīd ir atjaunotais Aleksandra paviljons,” saka K.Dreija.
Tēlniecības simpozija “Gadsimtu sasaukšanās” laikā 2001.gadā parkā izvietoti vairāki jauni tēlniecības objekti. K.Dreija rosina pārskatīt to esamību – īpaši tad, ja vēlas atjaunot vēsturiskos objektus autentiskajā atrašanās vietā.

Trīs veidu soliņi
Izpētīts arī celiņu tīklojums, informatīvo norāžu un soliņu izvietojums, parkā sastopamie biotopi. “Apzinājām jaunos stādījumus, kas lielākoties veikti ainavu arhitekta Agra Veismaņa vadībā. Mums bija pieejams A.Veismaņa plānoto stādījumu plāns – grūti šobrīd pateikt, vai visi no plānā iezīmētajiem stādījumiem arī iestādīti vai daļa gājusi bojā un palikusi tikai “uz papīra”. Šobrīd Alūksnes novada pašvaldības saistošie noteikumi paredz, ka parka apsaimniekošanā pesticīdus nedrīkst izmantot, bet tas tiek darīts,” saka K.Dreija.
Viens no ierosinājumiem ir nākotnē parkā izvietot trīs veidu soliņus, kas stilistiski būtu līdzīgi, bet atšķirīgs būtu materiāls – koks un granīts. Granīta solus varētu izvietot pie vēsturiskās arhitektūras mazo formu objektiem, koka solus ar granīta pamatni – gar celiņu malām, bet tikai koka soliņus izvietot atsevišķās brīvajās laucēs, kur paveras brīnišķīgi skati. Ieteikums ir atjaunot celiņus vietās, kur tie vēsturiski bijuši, bet šobrīd aizauguši, piemēram, uz mauzoleju un tālāk gar Kājnieku skolas teritoriju, kur nākotnē ir plānots arī veloceliņš. “Atkritumu urnu esamība pie soliņiem ir loģiska un ierasta Latvijas praksē, bet Eiropā no šī draudzīgā komplekta arvien attālinās, tos izvietojot atsevišķi estētisku apsvērumu dēļ. Alūksnes parkā atkritumu urnas varētu būt vienotā stilā ar apgaismes laternām,” saka K.Dreija.

Jāapseko katrs koks
Projekta īstenotāji savus priekšlikumus turpmākai parka attīstībai apkopojuši četrās grupās: par zaļo struktūru jeb parka veģetāciju, horizontālo (celiņu tīkls, laukumi, kāpnes, atbalsta sienas), vertikālo (soliņi, mazās arhitektūras formas un elementi) un zilo struktūru (visas ūdenstilpes), konstatējot problemātiku un iesakot risinājumus.
“Parka ainava ir jāveido pakāpeniski, vienā gadā nevar sastādīt visu iecerēto – pēctecībai jābūt vismaz ar piecu gadu soli. Parkā augošās egles pamazām tiek izzāģētas, jo tās skārušas slimības vai arī tās ir pāraugušas un novecojušas. Atbilstoši dendrologa atzinumam maksimālais laiks, kad šīs egles parkā vēl var augt, ir 15 gadi. Ļoti svarīgi ir veikt parka zaļās struktūras inventarizāciju, novērtējot katru koku, tā stāvokli un ilgtspēju, kam sekotu parka apsaimniekošanas plāns,” saka K.Dreija.

Precīzi saglabājušās
ūdensteces
Ievērības cienīgs ir fakts, ka kopš 19.gadsimta līdz mūsdienām parkā ļoti precīzi ir saglabājušās ūdensteces, īpaši Aleksandra paviljona apvidū. “Tiesa, šodien ūdenstilpju laukums ir samazinājies – vēsturiski tas bijis lielāks. Jādomā par ūdens cirkulāciju, lai neveidotos aizauguši, mitri laukumi. Parka biotopu pirms dažiem gadiem degradēja dūņu pārsūknēšanas process no dīķa pie pils,” atzīst K.Dreija.
Pētījuma laikā diskutēts arī par peldēšanās vietas “Vējiņš” labiekārtošanu un vai šo vietu vispār uzrādīt kā piemērotu peldēšanai vai atstāt kā brīvu pieeju ezeram un ainavai, jo peldēšanās vietas ir arī citviet Alūksnes ezera krastos. K.Dreija uzsver - “Vējiņā” noteikti ir īstā vieta bērnu rotaļlaukumam, kas jāpilnveido, jo tas padarīs parku interesantāku ģimenēm ar bērniem un rosinās doties uz kādu objektu arī dziļāk parkā.

Pietrūkst lauka pētījumu
K.Dreija secina - gandrīz gadsimta griezumā parku ir pētījuši dažādu specialitāšu pārstāvji, iznākums tam ir dažāds, bet kopējās vadlīnijas izriet no mazajām arhitektūras formām. “Tomēr tajā visā iztrūkst lauka pētījumu – ir teorija, bet nav pētījumu dabā, kas nākotnē noteikti jāveic, jo tā varēs atklāt būtisku informāciju par objektu atrašanās vietu. Lauka pētījumus šodien var veikt ar modernām tehnoloģijām arheoloģijā, skenējot zemes virsmu un dziļākus slāņus – tas ļaus precīzi noteikt, vai kādreiz tur bijis celiņš, kāda objekta pamati,” rosina K.Dreija.
Svarīga ir iegūtā informācija par biotopiem parkā. K.Dreija uzskata, ka tā palīdzēs noskaidrot precīzāku kādreizējā Ķīniešu paviljona atrašanās vietu. “Zināms, ka ap Ķīniešu paviljona vietu ir izteikti vecupes biotopi - tas norāda, ka tiešām šajā vietā bijusi iztece ezerā un vecupe, kurai pāri veda tiltiņš. Ja tur tiks atjaunota pareizā ūdenstece, kuras šobrīd nav, tad, pieļauju, parka mitrākās vietas kļūs sausākas. Tiesa, parks kļuvis mitrāks arī tādēļ, ka tagad ir augstāks Alūksnes ezera ūdens līmenis, nekā bija pirms vairākiem gadu desmitiem,” saka K.Dreija.

Jaunais – kā mirkļa darbi
Alūksnes muižas parks viennozīmīgi ir būtiska tūrisma maršruta sastāvdaļa. Pētot Eiropas parkus, viņa secinājusi – dzīvojam dinamiskā vidē: ir lietas, kas obligāti jāsaglabā kā vēsturiskas vērtības, bet ir arī lietas, kas jāpielāgo šodienai.
“Parkā jāsaglabā vēsturiskais mantojums, bet tajā var eksponēt arī jaunus mākslas objektus, jo tie parku padarīs interesantāku, lai cilvēks, kurš tajā jau bijis, atgrieztos vēl un vēl, jo vide būs mainīga. Bet, manuprāt, jaunie un modernie objekti parkā nevar būt ilgtspējīgi – tie parkā jāizvieto uz laiku kā mirkļa darbi. Piemēram, “Kolumba ola” katru gadu varētu modificēties kāda cita mākslinieka skatījumā,” saka K.Dreija.

Pirmo atjaunos Putnu
paviljonu
Pētījums par Alūksnes muižas parku ir daudzpusīgs dokuments, vadoties no kura Alūksnes novada pašvaldība drīz sāks parka stratēģiskās attīstības plāna izstrādi nākamajiem gadu desmitiem. Alūksnes muzeja direktore Ilze Lipstoka atzīst, ka jau šobrīd ir vairākas iestrādes parka attīstībai, lai atjaunotu arī zudušos objektus, piemēram, Putnu paviljonu un Pomonas templi.
“Esam jau veikuši Putnu paviljona mākslinieciski arhitektonisko izpēti, ir sagatavota tehniskā dokumentācija, kas jau ir saskaņota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Darbi sāksies pavasarī, lai jaunajā tūrisma sezonā mēs varētu pilnībā skatīt atjaunoto Putnu paviljonu, kas atradīsies vēsturiskajā vietā – blakus Pils ielai. Šogad mākslinieciski arhitektonisko izpēti pabeigsim Pomonas templim – šī dokumentācija būs gatava decembrī, saskaņosim to inspekcijā, lai nākamgad varētu domāt arī par šīs mazās arhitektūras formas atjaunošanu,” stāsta I.Lipstoka.

Izgaismošana un strūklakas
“Putnu paviljons ir ļoti interesants objekts – tas būs mākslas darbs, kas taps no metāla konstrukcijas. Savukārt Pomonas templi izvēlējāmies atjaunot kā vienu no pirmajiem, lai padarītu interesantāku parka daļu, kas vijas gar ezera krastu. Mākslinieciski arhitektoniskā izpēte pabeigta arī Eola templim – šobrīd restaurācijas dokumentācija iesniegta inspekcijā saskaņošanai,” atklāj I.Lipstoka.
Viņa norāda – tiek domāts arī par parka izgaismošanu, bet izmaksu ziņā tas prasīs lielus ieguldījumus, jo apgaismojuma sistēmas parkā šobrīd nav vispār. “Parkā tiks izvietotas jaunas norādes un informācija par objektiem. It visā, kas parkā tiek un tiks darīts, domājam par to, lai parku šodien veidotu tādu, kāds tas bijis vēsturiski. Darāmā ir ļoti daudz! Kā nākamā gada prioritāti 2016.gada budžetā Alūksnes muzejs ir pieprasījis finansējumu, lai varētu veikt izpēti par visām parka zudušajām arhitektūras formām. Viens no tuvākajiem mērķiem saistās arī ar abu parka strūklaku darbības atjaunošanu,” saka I.Lipstoka.

Varēs piesaistīt Eiropas
naudu
Daudzus gadus valsts nozīmes kultūras pieminekļu restaurācijai Latvijā bija ļoti grūti piesaistīt finansējumu, jo tie nebija starp prioritārajām jomām. Jaunajā plānošanas periodā būs iespēja to sakārtošanai piesaistīt Eiropas fondu finansējumu 20 miljonu apmērā, ko Latvijā apgūs caur Kultūras ministriju “Piecu stīgu” projektos, novadiem sadarbojoties: pa “vienai stīgai” Kurzemē, Zemgalē un Latgalē, divas – Vidzemē, iekļaujot arī Alūksnes novadu. Lai šo finansējumu apgūtu, pašvaldībām jāsagatavo savas sadarbības projektu idejas, kas līdz novembra beigām jāprezentē ministrijā. Alūksnes novada domes deputāti novembra ārkārtas domes sēdē jau apstiprināja sadarbības projektā plānotās aktivitātes un piešķīra finansējumu tehniskās dokumentācijas izstrādei 126000 eiro. Finansējums rasts pašvaldības šāgada budžetā sadaļā par parādu maksājumiem (apkalpošana, procentu maksājumi, aizņēmumi), kur izdevīgas procentu likmes rezultātā radies līdzekļu ietaupījums.
Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis skaidro – tiem jābūt projektiem, kuru laikā ne tikai atjaunos valsts nozīmes kultūras pieminekļus, bet arī gādās par to sociāli ekonomisko attīstību un jaunu pakalpojumu radīšanu. 2016.gadā plānots sākt īstenot projektus, 2017.gadā tie jāpabeidz.

Prioritāte – desmit ieceres
Alūksnes novadā sadarbības projektā plānotas desmit aktivitātes, bet šobrīd nav vēl zināms, kuras no tām gūs atbalstu ministrijā. Tās ir: Alūksnes pilsdrupu pils Dienvidu torņa atjaunošana un ekspozīcijas izveide; paviljona – rotondas restaurācija; Cepurītes salas labiekārtojums (bet ne ar tik krasām izmaiņām uz salas, kā sākotnēji tika paredzēts); Alūksnes muižas parka Putnu paviljona un Pomonas tempļa atjaunošana; Alūksnes stacijas kompleksa bagāžas šķūņa pārbūve un ekspozīcijas izveide; pastaigu takas izbūve posmā no Pilssalas tilta līdz Tempļakalna ielas gājēju tiltam, lai nodrošinātu pieejamību Alūksnes pilsdrupām; divu piestātņu izbūve Alūksnes ezerā – pie Aleksandra paviljona un 101 pakāpiena kāpnēm; kuģīša iegāde; elektrovilciena iegāde.
Alūksnes novada domes projektu vadītāja Sanita Adlere norāda, ka pašvaldībā intensīvi strādā, lai sagatavotu dokumentāciju sadarbības projektu konkursam, Rīgā jau bijušas vairākas tikšanās, lai pierādītu, ka Alūksnei tas ir ļoti svarīgi. “Lai gan esam pienācīgi sagatavojušies, jābūt gataviem, ka var neatbalstīt visas desmit ieceres, šobrīd nav arī precīzi zināms piesaistāmā finansējuma apmērs. Mūsu kultūras mantojums ir unikāls Latvijā, tikai līdz šim neesam to attīstījuši. Labi, ka neesam arī ļoti sabojājuši, tostarp padomju varas gados. Tagad vēlamies visu atjaunot maksimāli tuvu tam, kāds tas bijis kādreiz,” saka S.Adlere.
Pašvaldības Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Arita Prižavoite norāda – skaidrība būs decembrī, kad Kultūras ministrija apstiprināšanai Ministru kabinetā virzīs izvēlēto projektu idejas un tām paredzēto finansējumu. ◆

Aptauja

Alūksniešu acīs parks ir liela vērtība

Projekta “Alūksnes muižas parka izpēte” laikā tika veikta iedzīvotāju anketēšana, lai izzinātu sabiedrības viedokli par parku. Tajā piedalījās 162 respondenti, vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Ainavu arhitekte Kristīne Dreija atzīst – viennozīmīgi, alūksniešu acīs parks ir liela vērtība, tomēr paši iedzīvotāji to šobrīd izmanto reti vairāku apsvērumu dēļ.
“Anketēšanas rezultāti liecina, ka diemžēl iedzīvotāji parku izmanto reti: vairāk nekā puse aptaujāto atzina – retāk nekā mēnesī reizi, turklāt visvairāk vasaras mēnešos un kā pastaigu vietu saviem viesiem. To ietekmē arī tas, ka diennakts tumšajā laikā parks vispār netiek izgaismots. Tiesa, vēsturiski Alūksnes muižas parks nav bijis izgaismots, bet, domājot par attīstību, tas būtu jādara, lai parks būtu pieejamāks. Iedzīvotāji izteica ierosinājumus par informatīvajām norādēm pie objektiem, kas šobrīd izvietotas haotiski, tematisko pastaigu taku veidošanu. Iedzīvotāji izteica arī viedokļus par parka stāvokli un apsaimniekošanu. “Lielākā daļa iedzīvotāju piekrita, ka parks tiek apsaimniekots pietiekamā kvalitātē, kaut gan puse no viņiem bija arī izteikusi priekšlikumus, kuras teritorijas un kā vajadzētu apsaimniekot vairāk, piemēram, Lujāna drupu apkārtni, kas šobrīd nav reprezentatīva. Liela daļa aptaujāto vēlas, lai lielāka uzmanība tiktu veltīta strautu un ūdensteču apsaimniekošanā, to attīrīšanā, lai tās būtu saskatāmākas. Iedzīvotāji rosina atjaunot kādreizējās koka laipas gar ezera krastu iepretim “Vējiņam”,” stāsta K.Dreija.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Attīstīs Alūksnes muižas parku un atjaunos zudušās vērtības

Kategorijas