“Mammu, ar mani viss kārtībā!”

2015. gada 20. novembris 00:00

Dēls, es tepat blakus esmu, tūlīt pieskriešu, esat mājās? Meitiņ, kā jums iet, ko ēdāt brokastīs, kas būs vakariņās, ar veselību viss kārtībā? Ja ikdiena paiet, domājot, kā samānīties, ka neesi mājās, vai kā pateikt, ka katru dienu negribi saņemt zvanu ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem, tas kļūst apgrūtinoši. Kā novilkt savas ģimenes robežas, kā nabassaiti ar vecākiem pārgriezt, tuviniekus neaizvainojot?

Var arī caur negaisu
“Universālas receptes nav,” saka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. “Svarīgākais – sarunāties un visu pateikt tādā labvēlības mērcē, ar labu nodomu.” Viņa gan uzreiz piebilst – attiecības veido divas puses, un arī šajā gadījumā sarunas būs auglīgas tikai tad, ja abas puses ieklausīsies, sadzirdēs, sapratīs un nebūs aizvainotas.
“Ja nebaidās no konfliktiem, var iziet cauri arī negaisam,” A. Poiša iedrošina, ja situācija kļuvusi patiešām neizturama. “Bet atkal – tādā labvēlīgā tonī, ar pateicību par to, ka esat mani izaudzinājuši, par mani rūpējušies.” Iespējams, vecāki vai vecvecāki tad arī uzdrošināsies atzīties, ka jūtas vieni, pamesti, ka grib, lai bērni piezvana vai paciemojas biežāk.

Sakostiem zobiem
Pārlieku lielajās vecāku rūpēs ir ieslēpta neuzticēšanās jaunajai ģimenei – vai ir paēduši, vai bērniem drēbes tīras, vai trauki nomazgāti. “Tā ir tāda ieslēpta kontrole. Ja zvani ir ikdienišķi, tad tie neprasa neko vairāk kā atskaitīšanos,” piekrīt psihoterapeite.
Ja tas ir nepieņemami meitai, dēlam, vedeklai vai znotam, rodas atsvešināšanās, un turpmākās attiecības kļūst formālas. “Sakostiem zobiem satiekamies, aizbraucam, parunājam, bet sirsnības tur nebūs,” uzskata attiecību speciāliste.
Kad ar komunikācijas biežumu un veidiem apmierinātas būs abas puses, tā noteikti būs saturīgāka, kvalitatīvāka. Kad visas pretenzijas būs izteiktas skaļi, nevis paslaucītas zem tepiķa, abas puses tikai iegūs, ir pārliecināta A. Poiša.

Ar kartupelīšiem un krējumu
“Ir jāiemācās uz saviem bērniem paskatīties kā uz pieaugušiem cilvēkiem, kuri paši tiks galā ar saviem resursiem – laika, naudas. Ir jāsaprot, ka tie putniņi no ligzdas ir aizlidojuši, un ir jādzīvo sava dzīve,” A. Poiša vecākiem iesaka saviem pieaugušajiem bērniem nelikt spilvenu zem dibena kā zīdaiņiem.
Var saprast, ka vecāki līdz šim ir dzīvojuši saviem bērniem, tā ir bijusi viņu enerģija, taču nu atvases ir lielas un jāmācās atrast citas lietas, kur novirzīt savu enerģiju, lai tā pārvērstos pozitīvā rezultātā.
“Nevajag iet pie bērniem ar kartupelīšiem un krējumu. Tas ir tāds mūsu sabiedrības fenomens – mēs neprotam jūtas izteikt ar vārdiem, bet darām to ar ēdienu,” novērojusi psihoterapeite.
Noklusēts vārds rada aizvainojumu, un tas ir ceļš uz auksto karu, brīdina A. Poiša.

Mīļā miera labad
Svarīgi izrunāties par noteikumiem – tas atvieglos dzīvi gan jaunajai ģimenei, gan vecākiem. “Robežu esamība un ievērošana rada skaidrību, kārtību un drošību. Ikviens no mums sajūt brīdi, kad tās tiek pārkāptas – kaut kas emocionālā līmenī par to signalizē. Rodas sajūta, ko vienkārši varētu apzīmēt: “Sajutos slikti.” Tomēr ne visi cilvēki ir drosmīgi uz to reaģēt ārēji, rezultātā rodas pāridarījuma sajūta,” savā blogā raksta psiholoģe Ineta Lazdāne.
“Ir cilvēki, kas regulāri atļauj savas robežas pārkāpt vai nu “mīļā miera labad”, vai aizbildinoties ar domu: “nav jau tik traki!”, vai pat sajūtoties vainīgi par kaut ko paši, līdz ar to attaisnojot un pieļaujot otra rīcību. Rezultātā bieži nonāk situācijās, kur citi ar viņiem nerēķinās, kur dara pāri vai neizrāda cieņu,” cēloņus un sekas iezīmē I. Lazdāne.

Izmantojiet svētku laiku!
A. Poiša rosina padomāt par ģimeniskām aktivitātēm – ir Latvijas dzimšanas dienas mēnesis, tuvojas Ziemassvētki, ir brīnišķīga iespēja kaut kur kopā aiziet, aprunāties, izvairoties no sadzīviskā “kas, kur, kad” līmeņa. “Šis ir tāds laiks, kad ģimene var satuvināties,” viņa saka. ◆

pieredze

Viss tiek vienai
Tie zvani katru vai vismaz katru otro dienu nogurdina. Kā zvana, manī jau rodas pretreakcija – nu, kas atkal? Sarunas nemainīgas – kā iet bērniem, kā man pa darbu, vai visi veseli, vai kartupeļi vēl nav apēsti? Mēs dzīvojam vienā pilsētā, un kādreiz pat bija tā: ja necēlu klausuli, viņa vienkārši atnāca. It kā garāmejot. Māsa dzīvo citā pilsētā, brālis Anglijā, tie tik daudz nedabū uz sevi. Māsa mēdz klausuli necelt un arī neatzvanīt, tad nu man nākas arī uzklausīt pārmetumus par viņu.
Laura (28 gadi)

Tikai saturīgas sarunas
Mani vecāki dzīvo tālu, sazvanāmies reizi vai divas nedēļā, sarunas laikam šā iemesla dēļ ir saturīgas, nevis par rēķiniem un brokastīm. Tiekamies apmēram reizi divos mēnešos, tikšanās ir sirsnīgas. Bet vīratēvs dzīvo tepat, viņš gan var ienākt jebkurā brīdī. Pliks pa māju nevari staigāt.
Asnāte (33 gadi)

Neceļ telefonu
Kādreiz, kad bija stacionārie telefoni, bieži bija zvani vakaros vai brīvdienu rītos, lai pārbaudītu, vai esam mājās. Ja bija tikai dēls, neizbēgams bija jautājums – kur ir mamma? Un pēc tam man pārmetumi, ka neesmu mājās. Svētdienu rītos varēja mierīgi ievelties, lai pārbaudītu, vai esam mājās. Ja nebijām, moralizēja par to, ka paliekam pie draugiem pa nakti. Bērni kādreiz mēdza bieži palikt pie draugiem – ja sestdienas rītā man nebija, ko pasaukt pie telefona, sekoja teksts: “Bērniem ir savas mājas!” Labi, ka stacionāro telefonu laiks ir pagājis. Tagad – ja negribu, mobilo neceļu.
Sandra (40 gadU)

Grūti izmainīt
Tagad, kad dzīvojam Dānijā, beidzot ir miers. Un vīramāte saka: “Man nemierīga sirds, kad jūsu nav un kad neredzu, ko jaunu esat nopirkuši!” It kā pajokam, bet, kā zināms, katrā jokā daļa patiesības… Kādreiz nāca neaicināta, īpaši, kad jaunākais bērns piedzima. Protams, arī mūsu dzīvokļa atslēga viņai bija. Tā laikam bija mūsu kļūda. Kad aizbraucām uz dažām dienām, viņa gāja liet puķes un kaķi pabarot. Un pie reizes izokšķerēt arī visas atvilktnes. Kad to sapratu, biju dusmīga, teicu vīram, lai ar to tiek galā. Netika. Teikt, lai pirms ciemošanās piezvana, pabrīdina, bija bezjēdzīgi. Nākamajā reizē tā darīja, aiznākamajā jau vairs ne. Bet tā laikam bija viņu ģimenē pieņemts – kad mēs braucām ciemos, vīrs arī viņai iepriekš nezvanīja. Paradumus grūti izmainīt.
Zane (31 gads)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Mammu, ar mani viss kārtībā!”

Kategorijas