„Manas Latvijas stāsts” Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā

Līga Bukovska, Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas vēstures skolotāja

2015. gada 24. novembris 11:01

899

„Manas Latvijas stāsts” Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā

Šo pašu svētāko tu neaizmirsti:
Vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti,
Vai draugu pulkā dali savu prieku,
Vai viens pats satiecies ar pretinieku-
Tu esi Latvija!
/O.Vācietis/

„Mūsu kopējais – mūsu valsts svētums ir: latviešu valoda, Latvijas karogs, ģerbonis un himna „Dievs, svētī Latviju”! Mūsu valsts dārgums ir Brīvības piemineklis, kas 80 gadus ir atgādinājis par lielāko cilvēces vērtību – brīvību.” Ar šiem vārdiem iesākās svinīgais pasākums „Manas Latvijas stāsts” Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā 17.novembrī.

12.klases skolnieces Dita Poševa, Lāsma Harkina un Aleksandra Regīna Lauce īsi iepazīstināja klātesošos ar Brīvības pieminekļa tapšanas vēsturi, tā skulptūru grupām un ciļņiem, ko vizuāli varēja redzēt prezentācijā.

Skolas zālē bija redzama skolēnu un skolotāju veidotā izstāde „Mūsu dzimtu dārgumi” un svinīgais pasākums mijās ar skolēnu skandētām dzejām un dziedātām dziesmām savai valstij Latvijai ar stāstījumiem par savu dzimtu dārgumiem. Katra mūsu dzimta glabā atmiņas par saviem priekštečiem. Dažiem tās ir ģimenes fotogrāfijas, vecvecāku rokdarbi, viņu lietotie darba rīki un sadzīves lietas.
1.klases skolēns Adrians Antonovs iepazīstināja ar vecvecmammas ogļu gludekli, ar kuru viņa gludināja drēbes.

2.kl.skolēns Miks Andersons uz izstādi bija atnesis 100 gadus vecu kastīti, kas Mika vecmammas vecmammai Karlīnei kalpoja seifa vietā, un tajā glabāja dokumentus un vēstules. Līdz mūsdienām šajā kastītē tika saglabātas vēstules, kuras sūtīja vecvectēvs Jānis savai sievai – Mika vecvecmāmiņai Monikai un savai meitai Mārai.

3.klases skolniece Arta Korobova pastāstīja par savas ģimenes relikviju – baltu zupas terīni. No 1930.gada tā piederējusi Artas vecvecmāmiņas un viņas brāļa Hugo Bites ģimenei. Tālāk terīne nonāca pie meitas Māras (Bites) Sproģes (Artas vecmāmiņas). Zupas terīni un citus traukus glabāja virtuves plauktos, kuru malām piestiprināja ar rokām izšūtas bordes. Svētku reizēs izmantoja apzeltītus galda piederumus. Tagad terīne ir piemiņa no iepriekšējām paaudzēm.

4.klases skolēns Uvis Sproģis pastāstīja par mantotajiem dzimtas sieviešu un vīriešu rokas pulksteņiem. Vecvecmāmiņa Paulīne Poļaka saņēma zelta rokas pulksteni iesvētībās 1926.gadā. Vecvectēvs Eduards Gustavs Poļaks saņēma kabatas pulksteni no sava tēva, ejot dienēt Latvijas armijas 7.Siguldas kājnieku pulkā.

5.klases skolniece Žanete Jāņkalne bija atnesusi bagātīgas dzimtas liecības. Tās bija gan fotogrāfijas, gan lietas. Ir sakrātas dzimtas sieviešu fotogrāfijas, kur viņas 18 gadu vecas. Vissenākā fotogrāfija ir ar vecvecvecmammu un viņas bērniem. Pirmā 18 gadus vecā meitene fotogrāfijā bija Žanetes vecvecmamma Magda Matīsa, kurai piederāja arī dzimtas dzintara piespraude. Nākamā bija vecmamma Daina Sauja 18 gadu vecumā un kāzu dienā ar vectēvu Jāni Barkovski. Izstādē bija arī vecmammas kāzu kleita un plīvurs. Mamma Linda Barkovska redzama bērnības svētkos baltā kleitiņā un blakus bildē 18 gadu vecumā. Mammas bērnības svētku kleitiņa arī bija izstādē. Kad Žanetei būs 18 gadi, arī viņas fotogrāfija pievienosies dzimtas albumam. Taču no tēta dzimtas puses Žanete ir mantojusi sudraba karotīti ar papagaiļa rokturi. Šo karotīti ir mantojis katrs pirmdzimtais no tēta dzimtas, un tā kā Žanete ir pirmdzimtā, tad karotīte ir nodota viņai.

6.klases skolēns Ginters Ķelps uz izstādi bija atnesis sava tēta Agra Ķelpa dienestā nopelnītās medaļas un vimpeli. Tētis Agris dienēja Afganistānā 30 kilometrus no Pakistānas robežas. Viņš bija šoferis un veda sapierus. Viņa rotā bija 24 karavīri un tikai 2 no tiem bija latvieši. Par labu dienestu tētis tika apbalvots ar medaļām un vimpeli.

7.klases skolēns Rainers Alvateris mūs iepazīstināja ar rokas svariem – bezmenu. Vecvecmāmiņa Emma Tupīte audzēja linus un svēra ar bezmenu, kā arī citus dažādus produktus. Tas ir no misiņa un 136 gadus vecs, jo ir izgatavots 1879.gadā. Ar šo bezmenu sver mārciņās, un mārciņa ir 425 grami. Pašreiz bezmenu reiz reizēm izmanto vecmāmiņa Agra Alvatere, sverot gaļu.

8.klases skolniece Estere Rožkalne pastāstīja par savas vecmāmiņas sieviešu rokassomiņu, kur viņa glabāja dokumentus un sievišķīgas lietiņas. Viņa to ņēma līdzi uz teātri. Tā kā vecmāmiņai patika ceļot, tad rokassomiņā tagad var atrast nozīmītes no apceļotajām vietām.
9.klases skolniece Viktorija Borovko mums bija atnesusi sava vecvecvectēva Jūlija Rēpeļa strēlnieku gredzenu. Viņš bija strēlnieks I pasaules kara laikā un izgatavoja gredzenu no alvas karotes ar sarkanu stikla actiņu. Jūlija dēlu Jāni Rēpeli (Viktorijas vecvecmāmiņas brāli) paņēma Vācu armijā gaisa spēkos, un viņa vēstule 1944.gadā bija pēdējā vēstule ģimenei. (Tā arī bija izstādē.) Viņš pazuda bez vēsts, taču ģimene visus šos gadus ir aktīvi meklējusi un joprojām cer saņemt ziņas par Jāni Rēpeli.

12.klases skolnieces Līvas Lārmanes fotogrāfijas iesniedzas 19.gadsimtā, kur bildē ir redzami Reinholds (dz.1865.g.) un Emīlija (dz. 1870.g.) Zāģeri. Līva pati jau pārstāv 6. paaudzi Zāģeru dzimtā. Pašlaik visu dzimtu kopā tur Līvas vecvecmāmiņa Mirdza Arkliņa, kas 88 gadus veca kundzīte. Viņa ir iejūtīga, gaida ciemos savējos ar siltu māju un smaidu uz lūpām. Viņas intereses ir ļoti plašas, sākot ar politiku un beidzot ar precību sludinājumiem. Vecvecmāmiņas Mirdzas tētis Jānis Liepiņš bija strēlnieks un piedalījās Ziemassvētku kaujās. Kaimiņi labi ieredzēja Jāni, un viņš zinājis trīs valodas. Lūcijai un Jānim Liepiņiem bija trīs meitas - Aina, Mirdza un Dzidra. Lūcija ļoti rūpējās par savām meitām, pucējusi viņas. 20 tajos gados Liepiņi saņēma zemi no valsts kā pateicību par Jāņa kara gaitām. Zeme tika iedota Trapenē, kura dzimtai pieder arī šodien.

Skolotāja Aija Palmbaha uz izstādi atnesa rotaļu lāci, ko viņa saņēmusi 1963.gadā no saviem vecvecvecākiem. Kara beigās Aijas mamma ar saviem vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Kad Berlīnē ienāca Sarkanā armija, Aijas mamma nejauši nokļuva Berlīnes „nepareizajā” pusē. Viņu arestēja un caur filtrācijas nometni aizsūtīja atpakaļ uz Latviju. Ilgus gadus ģimene nezināja, kas noticis. Kad viņi atkal viens otru atrada, sākumā ceļoja skopas vēstules. Kad piedzima Aija, tā bija pirmā dāvana no vecmāmiņas un vectētiņa, kuri paši atradās tālumā. Daudz vēlāk Aija vecmāmiņu satika, bet vectētiņš nomira svešumā, savu mazmeitu neredzot.

Tā izskanēja dzīvestāsti, kas Latvijas vēstures daļa. Ar pārējiem dzīvesstāstiem un liecībām varēja iepazīties izstādē.

Pasākuma izskaņā skolas direktore iepazīstināja ar mūsu skolas sasniegumiem Draudzīgā Aicinājuma fonda „Skolu reitingā.” Mūsu skola ieguva diplomu, grāmatu un balvu "Mazo kalnu" nominācijā "Izaugsme matemātikā" lauku skolu grupā 2015.gadā.

Latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilze Zilbere apbalvoja literārā konkursa „Tu esi Latvija!” uzvarētājus. Savukārt vēstures skolotāja Līga Bukovska pateicās 11./12. klases skolēniem – Līvai, Ditai, Aleksandra Regīnai, Nikam, Gintam, Matīsam un Jurģim par vairāku gadu piedalīšanos spēlē „Jaunie Rīgas sargi”.

Latvijas republikas 97. gadadienas svinīgais pasākums kā gaujieniešu dzimtu stāsts bija izskanējis. Šodienas skolēni glabā savu dzimtu dārgumus un paši turpina rakstīt savu dzimtu vēsturi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

„Manas Latvijas stāsts” Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā

Kategorijas