Uz motokrosiem – unikālā vimpeļu jakā

2015. gada 27. novembris 00:00

1409

Alūksnietis Aivars Toms ir kaismīgs motosporta, īpaši blakusvāģu klases braucēju, un arī autosporta fans. Kopā ar draugiem iespēju robežās tiek apmeklētas sacensības gan Latvijā, gan pasaules kausa posmi ārzemēs. Sacensību norises vietā viņi vienmēr ir gandrīz pirmie – līdz ar sportistiem, lai redzētu visu “no A līdz Z”.
A.Toms atzīst – interese par motosportu sākusies pirms pusgadsimta, sešdesmitajos gados, kad viņš dzīvoja Cēsu pusē. Tehnika viņu interesējusi kopš bērnības: vēl skolā nemācījās, bet jau mācēja braukt ar automašīnu. “Bērnībā māte mani meklēja tikai darbnīcās pie tehnikas... Patīk man tehnika un viss! Un tieši blakusvāģi, nevis solo klases motocikli, jo blakusvāģu braucienos ir lielāks azarts, brauc divatā, sadarbojas, bet “soliķis” aizbrauc un viss. Ļoti patīk vērot arī “Zelta mopēdu” sacensības,” stāsta A.Toms.

Ceļā – ar autobusu vai auto
Pirmās motosporta sacensības, kurās viņš piedalījās kā skatītājs, bija pusaudža gados Šmerļa trasē Rīgā. Turp devās abi ar jaunāko brāli, kurš sacensību laikā pazuda, bet vēlāk laimīgi atradās. “Ar to reizi viss arī sākās! Kaimiņam bija sacensību mocis – tiku pabraukāties pa trasi. Absolvēju arodskolu. Mālpilī kolhozam “Spartaks” bija sava motosportistu komanda – nedēļas nogalēs vadāju viņus uz sacensībām. Toreiz motokrosi notika katru sestdienu, svētdienu pa visu Latviju. Ar to arī āķis riktīgi bija lūpā,” atceras A.Toms.
Drīz vien viņš, brāļa aicināts, pārnāca dzīvot uz Alūksni, jo brālis absolvēja tehnikumu un tika nosūtīts darbā uz Alūksni. “Toreiz Valmierā bija tāds Melngāršs, kurš organizēja braucienus uz pasaules etapiem. No Alūksnes salasījāmies bariņš un braukājām viņam līdzi, līdz izdomājām – kāpēc braukāt uz Valmieru, sākām paši organizēt savus braucienus. Izīrējām autobusu no toreizējā ATK, vēlāk viens no draugiem pats nopirka autobusu un turpinājām braukt ar to vai ar savām vieglajām mašīnām – atkarībā no tā, cik braucēju bija. Toreiz šie braucieni izmaksāja krietni lētāk. Tagad, lai šādam braucienam atrastu Alūksnē piecus cilvēkus, ir kārtīgi jānopūlas,” nopūšas A.Toms. Viņš uz motokrosiem brauc kopā ar draugiem Ilgvaru Nāgeli, Jāni Kļaviņu un Raiti Zarīti. “Bija laiks, kad draugs no Cēsīm ārzemēs iepirka dzīvojamos vagoniņus – braucot uz sacensībām, mums pēc tam bija tie jāatvelk mājās: viņam labi un mums labi, jo sacensību laiku varējām dzīvot viņa vagoniņā un tad ar visu braucām mājās un atdevām viņam,” atceras A.Toms.

Trasē – jau piektdien
Iespēju robežās A.Toms apmeklē motokrosa sacensības gan Latvijā, gan ārvalstīs. Bieži brauc vērot sacensības pie igauņu motosportistiem Leokiem uz viņu trasi, vienmēr – uz Apes motokrosu, brauc pa Eiropu uz pasaules kausu posmiem. Kopā ar draugiem tas ir vesels notikums! “Izbraucam tā, lai piektdienas vakarā vienmēr jau esam trasē, izguļamies, sestdien varam skatīties kvalifikācijas braucienus un treniņus, svētdien – galvenā “gonka”. Citreiz svētdienās paliekam trasē vēl arī pa nakti līdz pirmdienai un tikai tad dodamies mājup. Esam izbraukuši gandrīz visu Eiropu, kur jau notiek pasaules kausu posmi, piemēram, Spānijā, Francijā, Holandē, Vācijā, Beļģijā, Igaunijā,” stāsta A.Toms.
Sacensību gaisotne gadu laikā ir mainījusies, jo salīdzināt septiņdesmitos gadus ar šodienu esot kā nakts pret dienu. “Tehnika ir attīstījusies, sportistu meistarība augusi, bet galvenais ir finanses. Toreiz zēni salika parasto mocīti, iestūma un brauca. Toreiz bija tam nauda, jo viss arī lētāk maksāja, daudzas darbavietas, kolhozi finansēja un uzturēja motosporta komandu. Tagad viss ir pašu ziņā. Bet toreiz sportistiem nebija naudas prēmiju, kā tas ir tagad: pie starta “šlagbauma” ir vieta 30 kulbām plus vēl divas rezervē. Kvalifikācijā sportisti cīnās, lai tiktu starp šiem 30: ja to izdara, ekipāža jau saņem 500 eiro, plus vēl pirmo 20.vietu ieguvēji tiek apbalvoti finālā,” saka A.Toms.

Pietrūkst savējo, par ko fanot
Finanšu trūkums ir iemesls, kādēļ šobrīd neviena Latvijas blakusvāģu ekipāža nestartē pasaules kausā, šobrīd latvieši ir tikai kā kantētāji ārvalstu ekipāžām.
“Šis sporta veids šodien ir ļoti dārgs: lai varētu izbraukt visas “gonkas”, gadā vienai ekipāžai vajag apmēram 80 000 eiro! Latvijā valsts blakusvāģu klases braucējus finansiāli neatbalsta. Kopumā valsts maz atbalsta sportistus finansiāli. Daudzi vecie braucēji guvuši traumas un vairs nestartē. Bet ne jau tādēļ mēs nebrauksim uz motokrosiem, ja nav vairs savējo, par ko fanot! Agrāk fanoju par Kristeru Serģi, tad par brāļiem Daideriem, Māri Rupeiku un Haraldu Kurpnieku, brāļiem Sīļiem. No pasaules braucējiem vienmēr ir simpatizējis holandietis Vilemsens, tagad nīderlandietis Etjēns Bakss ar latvieti Kasparu Stupeli. Fanoju arī par igauni Kertu Variku, kurš šosezon brauca kopā ar latvieti Haraldu Kurpnieku,” stāsta A.Toms.

Divas unikālas jakas
A.Toms ir kaismīgs motosporta fans, vienmēr iegādājas arī faniem domātos suvenīrus: cepures, T-kreklus, piekariņus un citu. Ļoti īpašu un unikālu suvenīru viņš radījis sev pats - motosporta jaku. “Padomju varas gados kā suvenīri populāri bija vimpeļi – mājās to bija sakrājies ļoti daudz. Iedomājos, ka no tiem varētu uzšūt jaku. Ar šuvējas palīdzību tas arī izdevās. Tagad man laikam vienīgajam Eiropā ir šāda jaka. Kad aizbraucu uz sacensībām, daudzi to apbrīno, fotografē. Tiesa, pa šiem gadiem esmu jau divas šādas jakas uzšuvis. Pirmā diemžēl sadega līdz ar autobusu, kurā biju to aizmirsis pēc kādām sacensībām Litenē. Tā kā vimpeļu mājās vēl bija daudz, pirms dažiem gadiem uzšuvu jaunu. Latvijai atgūstot neatkarību, vimpeļi kā suvenīri kļuva nepopulāri – tagad vimpeļus aizstāj uzlīmes,” saka A.Toms.
Latviešu fanus ārzemēs jau atpazīst: viņiem vienmēr līdzi ir Latvijas valsts karogs un cita simbolika. “Ļoti labas trases skatītājiem ir Francijā, jo labi pārredzamas. Nīderlandē ir sportistiem grūtas trases, jo smilšainas. Ļoti laba trase ir arī mūsu pašu Apē, tepat Viļakā,” raksturo A.Toms.

Nākamgad pošas uz Holandi
A.Toms rāda jau nākamā gada sacensību kalendāru un atzīst, ka vēlētos vasarā aizbraukt uz sacensību posmu Holandē trasē, kurā vēl līdz šim nav bijis. Uz jautājumu, vai pašam nav gribējies piedalīties sacensībās, viņš atbild – nē gan, labāk skatītājos. “Jaunībā ar blakusvāģi esam patrakojuši pa trasi, es pat no kulbas izkritu. Esmu izbaudījis braukšanu blakusvāģī pa trasi, bet sacensībās piedalīties negribētu,” viņš saka.
A.Toms ir arī autosporta fans. Viņš atzīst, ka šo gadu laikā piedzīvoti dažādi gadījumi, reiz kā skatītājs cietis negadījumā sacensībās Madonā. “Bija pārtraukums starp braucieniem, no savas vietas aizgāju parunāties pie draugiem. Viņi aicināja, lai nākamos braucienus palieku skatīties pie viņiem, bet nepiekritu - teicu, ka iešu atpakaļ uz savu vietu. Tieši vietā, kur viņi stāvēja, pēc tam notika negadījums, bija arī bojā gājušie... Man ķēra tikai nedaudz, bet es arī varēju būt starp viņiem – liktenis... ” saka A.Toms un piebilst, ka vislabākie mirkļi ikvienās sacensībās ir, kad latvieši vinnē. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uz motokrosiem – unikālā vimpeļu jakā

Kategorijas