Visi pa vienu iemītu taciņu

2015. gada 27. novembris 00:00

Celšanās, higiēnas procedūras, brokastis, došanās uz darbu, strādāšana, pusdienas, vēl darbs, iepirkšanās mājupceļā, vakariņas, stundas nomodā un atkal miegs. Tāds daudziem ir ikdienas rāmis, kas izveidojis dažādus ieradumus, kuri tiek traktēti kā ierastu rīcību veidi. Vai tādi ir arī sabiedrībai kopumā un kas tos ietekmē, spriežam kopā ar sociālantropoloģi Eviju Cauni.
Mēs noteikti varam runāt par sabiedrības ieradumiem. Piemēram, franču filozofs, sociologs un antropologs Pjērs Burdjē tos nosauc par «habitus». Indivīds, kas pieder pie sabiedrības grupas, rīkojas, bet neapzinās, kāpēc tā dara. Viņam šķiet, ka tas ir tikai normāli, dabiski, ka tā vajag. Ja pēkšņi tas atšķiras no citu sabiedrības locekļu darbībām, tas šo rīcību izgaismo, un šķiet, ka šī indivīda darbība ir atšķirīga un pat jocīga. Viņš izlec no pūļa.
– Kur šie mūsu sabiedrības ieradumi ir visvairāk redzami?
- Piemēram, Rietumu pasaulē tiek uzskatīts, ka visiem bērniem ir jāiet skolā. Tas šķiet tik dabīgi un pareizi, ka visiem jāapgūst zinības, jāmāk lasīt, rakstīt un citas augstas lietas. Turklāt valsts, cīnoties pret analfabētismu, izdod likumu, ka pamatizglītība ir obligāta, kā tas ir arī Latvijā. Taču Izglītības likums neparedz, kā pamatizglītība ir iegūstama. Tas nepaģēr, ka būtu obligāti jāapmeklē skolas ēka. Izglītību var iegūt mājmācībā, tālmācībā, un šo procesu iespējams organizēt pavisam citādi. Taču neviens īsti neaizdomājas par alternatīvām, jo gan izglītības politikas veidotāji, gan skolotāji un vecāki saka: «Kā?! Bērniem taču ir jāiet skolā! Viņiem jābūt kolektīvā, jāapgūst dažādas sociālās prasmes un iemaņas!» Pieņemam, ka skola ir pilnīgi dabisks dzīves cikls un vienīgais veids, kā notiek socializācija.
Tāpat dzemdēšana. Mūsu sabiedrībā vairākums uzskata, ka jābrauc dzemdēt uz slimnīcu, jo tas ir droši, pareizi un likumīgi, lai gan nav aizliegts laist bērnu pasaulē mājās, ja nav sarežģījumu un līdzās ir cilvēks, kas pieprot šo lietu. Tomēr ne daudzi uzdotu jautājumu: «Kāpēc man jābrauc dzemdēt slimnīcā?» Ja tas notiek, šīs topošās māmiņas tiek uzskatītas par īpatnēm, kas grauj ierasto kārtību, tā izkrītot no sabiedrības.
– Vai tādējādi varam teikt, ka ierastā rīcība ir noteiktas domāšanas sistēma?
- Raugoties fiziskajā pasaulē, sistēmas neeksistē. Tās rada mūsu prāts. Piemēram, dokumentu mapes, lai tās nemētātos, ir jāsistematizē. Taču pašām mapēm nav šādas vajadzības gulties sistēmās. Tā arī mēs mēģinām iedomāties, kāpēc cilvēks attiecīgi uzvedas. Vēl arī nāk likuma ietvars, kas ikdienas rīcību padara likumīgu vai nelikumīgu. Ja raugāmies šādi, pasauli var iedalīt kategorijās, un tad iespējams runāt par sistēmu, kas ļauj dažus likt cietumos, bet citus trakonamos.
– Tātad ieradumi drīzāk ir kā iemītas taciņas. Vai un cik viegli sabiedrības kontekstā tās izmainīt?
- Ieradumus noteikti iespējams mainīt, un arī redzam, ka tas notiek. Piemēram, zinām, ka Ķīna un Indija tradicionāli ir veģetāras kultūras. Kādreiz tika liktas lielas cerības, ka pārējie arī pakāpeniski piemērosies šim dzīvesveidam, jo Zemes resursi pamazām tiek izsmelti. Taču notika pretējais – gaļas patēriņš šajās valstīs katru gadu auga. Bija mainījušies ieradumi. Tas notiek, jo sabiedrības nav noslēgtas. Vairs pat nekur nav jādodas – sēdi mājās, klikšķini datoru un uzzini. Sabiedrības ļoti ietekmējas cita no citas. Arī mūsu svētku svinēšanas paradumi ir mainījušies. Patīk tas vai nepatīk, ar katru gadu vairāk tiek svinēts Helovīns, kas pamazām kļūst par mūsu kultūras daļu.
– Nesen publiskajā telpā izskanēja paziņojums, ka gaļas un to izstrādājumu lietošana var izraisīt vēzi. Vai arī tā nav metode, kā mainīt ieradumus?
- Padomju laikos vienu brīdi visos laikrakstos bija paziņojums, ka sviestā neko nevajag cept, jo tas ir kancerogēns. Tāpēc jāēd margarīns! Taču tam pamatā bija nodoms mazināt pieprasījumu pēc sviesta, jo tirdzniecībā tā pietrūka. Ja kādam tas ir izdevīgi, visu ko var sastāstīt, to zinātniski pamatojot. Valsts līmenī iespējams iedarbināt veselu propagandas mašinēriju, kas ļoti skaidri norādīs, ko vajag un nevajag darīt. Protams, tas nav tik primitīvi – paziņo, ka kādi produkti ir kancerogēni, un nākamajā dienā veikalā tos vairs neviens nepērk. Taču ilgākā laikā, ja stāsta vienu un to pašu, tas sāk izklausīties pēc ļoti loģiska pamatojuma. Piemēram, viens no paradumiem, kas pie mums gadu laikā mainījies, ir smēķēšanas vieta. Agrāk visi to darīja publiskās vietās, bet tagad to vairs tā neredzam. Tas vairs nešķiet pieņemami. Paši smēķētāji, aizbraucot uz valsti, kur publiskās smēķēšanas paradums joprojām ir cieņā, man ar sašutumu stāstījuši, cik masveidīgi tas notiek un kāda necieņa tiek izrādīta nesmēķētājiem! Pirms 20 gadiem viņi tā neteiktu. Šo cilvēku argumentācija un domu gaita ir izmainījusies. Taču sākumā bija kāda propaganda, kampaņa, ka smēķēt nav stilīgi un jāciena citu tiesības uz svaigu gaisu. Naudas soda draudiem te tik lielas lomas nebija.
Cilvēki sāk paši sevi disciplinēt un kontrolēt, ja redz, ka sabiedrībā, kurā dzīvo, nav attiecīgā paraduma. Mūsu sabiedrībā nav īsti pieklājīgi pie galda palaist gāzes vai atraugāties, taču, ja esi sabiedrībā, kur to dara nemitīgi, ieradums mainās. Cilvēks pielāgojas, to pat īsti nejūtot. Viņam šķiet, ka tas ir viņa gribas lēmums.
– Vai tas nozīmē, ka neeksistē «akmenī iecirsto» un vienīgi pareizo rīcības modeļu, bet viss ir relatīvs un mainīgs?
- Ir teorija, kas apgalvo – cilvēki nav gatavas, līdz galam noformētas vienības, kas staigā pa pasauli. Mūsu prāti ir ļoti atvērti un vairāk līdzinās nevis sastingušai būtībai, bet drīzāk diezgan bezveidīgiem mākoņiem. Atkarībā no attiecīgās ietekmes tie var formēties citreiz kā gubu, kādreiz kā lietus mākoņi, bet prāti nemitīgi pārtop. Šī ietekme nav tik manāma, bet, palūkojoties dzīves griezumā, mūsu paradumi, piemēram, kā ģērbjamies un ko ēdam, ir ļoti izmainījušies. Ēšanas paradumi arī ir viens no sabiedrības ieradumiem. Ko atzīstam par labu un ko – fui, to taču neviens neēd!
No otras puses, Burdjē, runājot par «habitus», to vairāk saistīja ar sociāliem slāņiem – strādnieki un inteliģenti dzīvo katrs savu dzīvesveidu un atražo savu šķiru. Piemēram, ja strādnieks bērnībā nav gājis interešu izglītības pulciņos, visticamāk, viņš šo vajadzību nesapratīs arī savā bērnā un neattīstīs viņa talantus. Līdz ar to bērnam trūks sacensības gara ar citiem, un, kad pienāk laiks izvēlēties mācīties vai strādāt, visticamāk, viņš izvēlēsies otru. Darīs to pašu, ko vecāki. Protams, tas nav tik liktenīgi, ka nevarētu mainīt, bet tendence pastāv.
– Vai pastāv kādi ieradumi, kas raksturīgi tieši mūsu tautai?
- Nupat sociālajos tīklos bija palaista ļoti trāpīga rubrika – «Depresīvais latvietis». Par visu, kas labs un skaists, viņš nevis sajūsminās, bet labākajā gadījumā atbild «normāli» vai «varēja būt labāk!». Šis ir domāšanas ieradums, ar ko inficējam cits citu. Tas sākas no mūsu pašiem tuvākajiem, kuri pie brokastu ēdiena piepilina šo depresīvo indi – kur tu līdīsi, vai tev to vajag, tur nekas nevar sanākt! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Visi pa vienu iemītu taciņu

Kategorijas