Ar savu aizrautību iedvesmo citus

2015. gada 27. novembris 00:00

7408

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Laura Virsniece.
Dzimšanas gads, vieta: 1997.gada 21.augusts, Sigulda.
Izglītība: mācās Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijā 12.c klasē.
Ģimene: mamma Lienīte, patēvs Arvīds, māsa Esmeralda (11) un vecmamma Natālija.
Hobiji: aktīvs dzīvesveids, dziedāšana Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jauktajā korī un dejošana Liepnas jauniešu tautas deju kolektīvā, Liepnas jauniešu saimes vadīšana un citas aktivitātes.
Dzīves moto: “Ja problēmu nevar atrisināt, tad satraukties nav jēgas, bet, ja to var atrisināt, tad satraukties par to ir bezjēdzīgi. Galvenais ir dzīvot viegli un nebaidīties, jo bailes mūs ļoti ierobežo.”

Diāna Lozko

Jau ceturto reizi kopš 2008.gada Alūksnes Bērnu un jauniešu centrs sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldības Izglītības pārvaldi godināja aktīvos, iniciatīvas bagātos un drosmīgos jauniešus, kas nesavtīgi palīdz apkārtējiem, iesaistās pašvaldības sabiedriskās dzīves veidošanā un ar savu piemēru iedvesmo pārējos. Šogad godināja 13 jauniešus, starp kuriem ir arī Laura Virsniece no Liepnas. Viņa saņēma pagodinājumu par Liepnas jauniešu saimes izveidošanu un sporta pasākumu organizēšanu Liepnas pagastā, rodot sadarbības partnerus gan pagastā, gan novadā un ārpus tā.
- Tu esi dzimusi un ilgāku laiku dzīvojusi Siguldā, kā arī nodarbojusies ar kamaniņu sportu.
- Piedzimu un kādu laiku dzīvoju Siguldā, mācījos Murjāņu sporta ģimnāzijā. Jau kopš 3.klases iesaistījos kamaniņu sportā. Sākās viss diezgan smieklīgi, jo 3.klasē piedalījos sporta nometnē, kur man bija iespēja pamēģināt izbraukt ar kamanām. Tas man uzreiz iepatikās. Trenējos Latvijas izlasē un jau 11 gadu vecumā aizbraucu uz Eiropas čempionātu Vācijā. Turpināju ļoti aktīvi trenēties, taču 7.klasē ieguvu sporta traumu un nevarēju trenēties pat pusgadu. Pēc tam atsāku aktīvi treniņus. Murjāņu sporta ģimnāzijā dzīvojām gluži kā citā vidē, jo treniņi un mācību darbs noritēja vienlaikus. Dzīvojām arī kopmītnēs, tāpēc skolotājus varējām satikt līdz pat desmitiem vakarā.
9.klases vidū man sākās nopietnākas veselības problēmas un viss bija jāatstāj. Man bija ļoti grūti un to pārdzīvoju, jo tas bija tas, ar ko vēlējos saistīt savu dzīvi, bet ir jātiek galā, jo viss notiek uz labo. Pēc 9.klases pabeigšanas pārcēlos ar ģimeni uz Liepnu. Gribēju gan palikt mācīties Siguldā, taču mamma teica, kā gan es tur viena un ka Siguldā vienmēr būs pieejama kamaniņu trase, kura man atgādinās to, ka nevaru vairs ar šo sporta veidu nodarboties, kas, protams, man bija sāpīgi.
Sākumā šķita, ko gan es Alūksnē darīšu, jo Sigulda taču ir mana vieta, taču arī šeit man patīk. Sākumā bija diezgan grūti un arī alūksniešu izloksne man šķita ļoti interesanta - pie tās bija grūti pierast. Mana klase ir ļoti pozitīva, tāpēc visi kopā ātri sadraudzējāmies. Varbūt tieši tādēļ man ir vieglāk darboties aktīvi Liepnā, jo neesmu tur iedzīvojusies un pieradusi, tāpēc nav iestājusies arī rutīna. Esmu redzējusi, kā ir citur, un gribējās arī pamēģināt to šeit.
- Kā radās ideja par Liepnas jauniešu saimes izveidošanu?
- Liepnas jauniešu saime radās pagājušā gada pavasarī. Uz Liepnu atbrauca konsultatīvā padome ar piedāvājumu izveidot Liepnā jauniešu forumu, kura laikā domājām, ko varētu kopīgi darīt, un nolēmām sadarboties ar pagastu un tautas namu, lai uzsāktu kaut ko darīt. Pēc sarunām ar pagasta pārvaldi tikām pie telpām bijušajā ugunsdzēsēju depo ēkā. Uzsākām darbību ar projektu par aerobikas nodarbībām, kā arī plānojām dažādus pasākumus sadarbībā ar Liepnas tautas namu.
Sākumā mēs bijām kādi 25 jaunieši, jo daudzi nebija devušies studēt, taču šobrīd uz vietas esam apmēram 12 jaunieši. Sazvanāmies arī ar tiem, kuri dzīvo ārzemēs, kā arī tie, kuri studē, atgriežas uz nedēļas nogalēm un palīdz. Rīkojam arī filmu vakarus, kā arī lielās talkas. Izdomājām, ka gribam uzrīkot futbola turnīru starp vairākiem pagastiem, un kopumā pieteicās 12 komandas, starp kurām bija komanda arī no Gulbenes. Tad gan šķiet jauki, ka pat no tik tālas vietas kāds atbrauc uz Liepnu. Reiz no kāda Rīgas peintbola kluba noīrējām inventāru un Liepnā sarīkojām peintbola turnīru.
- Vai esi saskārusies ar stereotipu, ka pagastos jau nekas nenotiek?
- Jā, protams, un ļoti bieži. Regulāri dzirdams, ka pagastos jau nekas nenotiek, taču, manuprāt, lielā mērā tas ir atkarīgs no pašiem iedzīvotājiem. Es par Liepnu nevaru sūdzēties. Arī tautas nams ir ļoti noslogots un notiek ļoti daudz pasākumu. Tie, kas neko nedara, tiem arī šķiet, ka nekas nenotiek. Ir pagasti, kuros it kā nekas nenotiek, bet man to ir grūti saprast, jo pie mums taču viss notiek. Varbūt tajos pagastos nav gluži tādas vides, kur jauniešiem satikties, vai arī jaunieši baidās iet uz pagasta pārvaldi un parunāties. Pagastos lielākā problēma ir gan bezdarbs, gan arī tas, ka ne visi grib strādāt tos darbus, kuri ir pieejami. Daudzi cilvēki noslēdzas sevī, un viņiem ir tikai darbs un mājas, bet viņi nevēlas nekur iesaistīties. Būtu jauki, ja visi pagasta ļaudis varētu sanākt un kaut ko izrunāt, kaut kā vairāk komunicēt.
- Kāpēc, tavuprāt, ir pagasti, kuros viss attīstās, bet ir arī tādi, kuros šķietami valda klusums?
- Varbūt jauniešiem pietrūkst motivācijas kaut ko darīt, un nereti tie arī ir vecāki, kuri neiedrošina jaunieti. Viņi saka: “Kam gan tev tas ir vajadzīgs? Rīgā un citur taču ir labāk, te taču nav jēgas neko darīt.” Protams, arī draugu lokā var būt tā, ka kāds kaut ko grib iesākt, bet pārējie par viņu pat pasmejas. Man ir liels prieks, ka Liepnā viss notiek un meitenes uz Liepnas jauniešu saimi brauc pat no Rīgas. Ir cilvēki, kuri strādā un mācās, bet tik un tā atrod laiku un painteresējas, kā mums iet. Mūsu sēdes notiek katru nedēļas nogali. Es pati mācos Alūksnē un dzīvoju kopmītnēs, bet tās meitenes, kuras dzīvo Liepnā, tiekas biežāk. Dažreiz uz Liepnas jauniešu saimes telpām var vienkārši aiziet padzert tēju, apspriest idejas vai izpildīt mājasdarbus. Esam ļoti priecīgi, ka Liepnas jauniešiem šāda telpa ir un ka pagasta pārvalde bija ļoti pretimnākoša un piešķīra mums šīs telpas.
Tiem jauniešiem, kuri ir kūtrāki, es pat nezinu, ko ieteikt, jo viņiem būtu jāmēģina piedalīties kaut kur vairāk, kaut vai paskatīties, kas notiek. Dažreiz pietiek vien ar to, ka tevi kāds paskubina uz kaut ko. Arī man bērnībā bija tā, ka es biju kautrīga un tikai pamazām sāku aizvien vairāk kaut kur piedalīties. 3.klasē piedalījos mazo dāmu pulciņā, kurā dzērām tēju kopā ar skolotāju un zīmējām. Mums bija auditorijas priekšā jāprezentē tas, ko esam izdarījušas. Ar to arī viss sākās, jo atliek vien sevi pārvarēt, kad sāc piedalīties vēl kaut kur un vēl. Protams, ir arī jābūt atbalstam no apkārtējiem.
- Kā tu un tavi draugi meklējat sponsorus?
- Pašā pagastā cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un mums ir sponsori, kuri pat paši nāk un jautā, vai mums vajag palīdzēt. Viņi ir ļoti liels atbalsts! Ja viņi palīdz mums materiāli, tad mēs atkal varam pretī sniegt ko citu, piemēram, noorganizēt kādu talku. Šiem cilvēkiem ir prieks palīdzēt, jo viņiem ir gandarījums par to, ka pagastā kaut kas notiek un Liepnas vārds kaut kur izskan, kā, piemēram, medijos. Protams, ar attālākiem sponsoriem ir mazliet grūtāk, jo ir jāpaskaidro, kas mēs esam un kāpēc viņiem būtu mums jāpalīdz. Pagaidām sadarbojamies ar Alūksnes novada pašvaldību, Liepnas pagasta pārvaldi un vietējiem sponsoriem.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Pēc 12.klases beigšanas vasarā vēlos doties pie radiniekiem uz ārzemēm. Gribētos paceļot un tad sākt studēt. Tiesa, nezinu gan vēl, ko tieši studēt, jo mani interesē gan medicīna, gan sociālā joma, kā arī ekonomika. Es gribētu apceļot visu pasauli, kaut ko redzēt, sasmelties un atnākt ar to atpakaļ uz Latviju. Man patīk darboties Liepnā, un te ir, ko darīt!
- Un kādi ir Liepnas jauniešu saimes tuvākie nākotnes plāni?
- Gribētu Ziemassvētkos sarīkot labdarības pasākumu. 26.decembrī sadarbībā ar Liepnas tautas namu rīkosim lielo Ziemassvētku balli. Jaunajā gadā uz Lieldienām plānojam tradicionālo Lieldienu orientēšanos un, protams, turpināsim darboties. Daudzi no mums dosies studēt, taču tas netraucē atgriezties nedēļas nogalēs un turpināt darboties. Ir arī jaunieši, kuri vēl kādus divus gadus būs Liepnā, un tieši viņi ir gatavi darboties. Viens jau nav darītājs, ir vajadzīga komanda! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar savu aizrautību iedvesmo citus

Kategorijas