Ar smaidošām acīm un bez rutīnas

2015. gada 4. decembris 00:00

2497

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Līga Maija Seņina.
Dzimusi: 1968.gada 7.jūnijā Veru (Igaunija).
Izglītība: Latvijas Universitātē ieguvusi krievu valodas un literatūras skolotājas specialitāti ar papildspecialitāti “latviešu valodas un literatūras skolotāja mazākumtautību skolās”; Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā - vizuālās mākslas skolotājas specialitāti ar papildspecialitāti “kultūras vēstures skolotāja”. Vienu gadu pastiprinātā kursā igauņiem, kuri dzīvo ārzemēs, Tartu Universitātē (Igaunija) mācījusies igauņu valodu, iegūstot sertifikātu.
Amats: krievu valodas, zīmēšanas, rokdarbu skolotāja Tilsi pamatskolā Igaunijā.
Ģimene: mamma Maiga dzīvo Apē; audžumeita Kristīne ar vīru un trīs bērniem – Līgas mazbērniem dzīvo Igaunijā.
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, rokdarbi, ceļošana, puķkopība.
Moto: šobrīd Skārletas O’Hāras vārdi “Par to es domāšu rīt!”, bet katru dienu: zināšanas, ko guvusi, ir jānodod tālāk citiem.

Pēc sarunas ar novadnieci Līgu Maiju Seņinu gribas teikt, ka viņas misija ir kalpot sabiedrībai – esot skolotājai un mācot bērnus, esot igauņu-latviešu valodas tulkam un palīdzot Apes novada pašvaldībai īstenot pārrobežu sadarbības projektus. Viņas nesavtīgums ir novērtēts – rītvakar viņa būs starp tiem, kuriem Apes novada pašvaldība pasniegs savu augstāko apbalvojumu “Kristāla ābolu”.
Sarunas laikā Līga nemitīgi smaida – smaida pati, smaida viņas acis. Līga gan atzīst, ka neesot tikai optimiste, jo netrūkstot dzīvē arī melno mirkļu, kad negribas neko. 13 gadus viņa dzīvo un strādā Igaunijā, Tilsi ciemā – 20 kilometrus aiz Veru, bet nedēļas nogalēs brauc uz Api pie mammas. Tilsi viņas sirdī vienmēr paliks vēl viena iemesla dēļ – tur, bērnunamā, viņa satika savu audžumeitu, bārenīti Kristīni. “Mēs abas pieķērāmies viena otrai – Kristīnei toreiz bija 14 gadi, pusaudža problēmas, bija gan saldi, gan rūgti mirkļi. Tagad viņa ir precējusies, audzina trīs bērniņus, dzīvo Varstos Igaunijā. Kad audžumeitai piedzima pirmais bērniņš, literatūrā atradu ļoti jauku teicienu: ja es būtu zinājusi, ka būt par vecmāmiņu ir tik jauki, tad ar to es būtu sākusi! Tas attiecas uz mani – man bija laime sākt ar mazbērnu audzināšanu,” saka Līga.
Pēc tautības Līga ir igauniete. Arī viņas vecmamma bija igauniete. Līga piedzima padomju varas gados, kad mamma ar tēvu strādāja Veru, tādēļ ir dzimusi Veru. Kad Līgai bija divi gadi, ar mammu pārcēlās dzīvot pie vecmammas uz Api, kur arī aizritēja bērnība un skolas gadi, mācoties Apes vidusskolā. Kļūt par krievu valodas un literatūras skolotāju iedrošināja skolotāja Tatjana Hodorčenko, tolaik krievu valodas skolotāja Apē - stingra un ļoti jauka, virsnieka sieva. Viņa Līgai bija īstais cilvēks īstajā laikā un vietā.
- Liktenis vēlēja jums atgriezties Igaunijā – vietā, kur esat dzimusi...
- Jā. Pedagoģiju studēju neklātienē un līdztekus strādāju Apes bērnudārzā. Kopā ar savu bērnudārza audzināmo grupiņu pārgāju uz skolu un biju viņiem audzinātāja līdz pat 9.klasei. Tā ir mana vienīgā audzināmā klase – mani zelta bērni! Pēc tam divus gadus, no 2000. līdz 2002.gadam, biju izglītības metodiķe Alūksnes rajona Izglītības pārvaldē, bet šis darbs man negāja pie sirds. Jutu, ka man vajag nostiprināt igauņu valodas zināšanas, lai šī valoda, ko protu kopš bērnības, man nepazūd. Alūksnē kādreiz dzīvoja ļoti jauka kundze – Linda Meri, kura mani uzmundrināja un iedrošināja Tartu Universitātē mācīties igauņu valodu. Toreiz tur bija viena gada kurss igauņiem, kuri dzīvo ārzemēs. Aizbraucu. Tas manā dzīvē bija ļoti skaists gads.
- Pēc tam Igaunijā atradāt arī darbu.
- Tolaik manās rokās nonāca avīze ar sludinājumu, ka Tilsi bērnunamā vajag audzinātāju – pieteicos. Tilsi bērnunamā strādāju kopš 2002.gada. Šobrīd strādāju Tilsi pamatskolā, jo pensionējās krievu valodas skolotāja un mani uzrunāja strādāt tur. Mācu bērniem arī zīmēšanu un rokdarbus. Vēl pērn strādāju arī bērnunamā, bet šogad tajā notiek liela reorganizācija un šobrīd strādāju tikai skolā. Jāatzīst, ka iedzīvojusies tur joprojām neesmu: darbs ir Igaunijā, bet sirds Apē...
Tilsi pamatskola ir maza – tajā mācās 80 bērni, tostarp klasēs integrē bērnunama bērnus, abas ēkas atrodas blakus. Bērnunama bērniem katram ir savas problēmas – nav viegli viņus integrēt. Ja mums Latvijā ir vecāki, kuri aizbraukuši peļņā uz Īriju, Angliju, atstājot bērnus vecvecākiem, tad igauņu vecāki brauc peļņā uz Somiju un Norvēģiju, labākajā gadījumā atstājot bērnus pie vecvecākiem, jo ļoti bieži mazākos pieskata vecākie brāļi un māsas. Ir ģimenes, kur tikai mamma audzina pusaudzi – ir grūti.
- Latviešiem bieži patīk sevi salīdzināt ar igauņiem, sakot, ka tur labāki ceļi, saglabā mazās skolas...
- Mana vecmamma bieži teica: nekur jau maizīte nav bez garozas. Un otrs teiciens ir: labi ir tur, kur mūsu nav! Arī Igaunijā ir problēmas – tādas pašas kā Latvijā saistībā ar mazo skolu slēgšanu un bērniem, kuriem ir smagas diagnozes un kuri nāk mācīties uz skolu. Igaunija pasteidzās un pirms 7 gadiem valstī slēdza lielāko daļu speciālo internātskolu ar cerību integrēt šos bērnus parastajās skolās. Bet šāda rīcība ir iznīcinoša tam bērnam, kurš klasē ir labākais mācībās. Mēs gribam viņus integrēt un lai viņi apgūst mācību programmu tāpat kā parastais bērns, bet viņi to nespēj ne fiziski, ne garīgi, līdz ar to mēs kropļojam bērnus. Palīgskolā mācību stunda ilgst 30 minūtes un vairāk balstīta uz roku darbību attīstību – Igaunijas parastajās skolās tās ilgums ir 45 minūtes, kas šiem bērniem ir par ilgu. Un tad rodas situācijas, ka bērns nevar, bet no pedagoga prasa izpildīt mācību programmu. Turklāt klasē ir bērni ar trīs četrām dažādām diagnozēm.
- Vai Igaunijā arī ir bērni, kuri saka, ka viņiem šodien negribas mācīties?
- Protams! Un ir mobilie tālruņi – bērni ir bērni, tas ir visur. Viņi saka, ka šodien ir piekusuši un neko nedarīs. Ko dara skolotājs? Ar viltībām rosina tomēr mācīties. Bērni ir dažādi – tāpat kā mācību priekšmeti. Igauņiem ļoti grūti padodas krievu valoda, kas valstī ir otrā svešvaloda no 6.klases. Šobrīd populāra ir angļu valoda – arī starp bērniem, bet ir gadījumi, kad cilvēki nedabū kāroto darbu Rīgā, Tallinā tikai tādēļ, ka neprot krievu valodu... Nesen Igaunijā viesojās kāda rakstniece, pēc tautības ebrejiete, ilgus gadus dzīvojusi Krievijā. Viņa atzina – lai arī ebreji bija spiesti izklīst pa plašo pasauli, viņi centušies saglabāt ebreju valodu, savu ivritu, lai gan tajā pašā laikā prot daudzas citas valodas. Jāapzinās, ka pasaule mainās un nāk globalizācija, bērni brauc mācīties uz ārzemēm – ar to mums ir jāsamierinās, bet tas, kā saglabāsim mūsu valodu, ir tikai pašu spēkos.
- Latvijā šobrīd ir aktuāls jautājums par gaidāmo reformu izglītības sistēmā. Cik liela ir mazākā igauņu skola?
- Šobrīd Igaunijā pastāv skolas arī ar 30 un 40 bērniem, bet kopējā nostāja tomēr valstī ir šādas mazas skolas apvienot vai slēgt. Šobrīd Igaunijā tiek veidoti ļoti lieli ģimnāziju kompleksi – modernas vidējās izglītības mācību iestādes. Igauņi uzskata, ka bērniem jābūt iespējai vairāk un kvalitatīvāk apgūt visas modernās tehnoloģijas, bet to nevar nodrošināt maza pamatskola vai vidusskola. Tādēļ top šie lielie ģimnāziju kompleksi. Grūti pateikt, vai tas ir labākais, raugoties no cilvēcīgā faktora. Savukārt pamatskolās paliks 1. līdz 6.klase. Igaunijā sākumskolas skolotājus jau vairākus gadus gatavo darbam no 1. līdz 6.klasei.
- Pasaule mainās un mums jāmainās tai līdzi...
- Jā. Un tiem, kuri to nepieņem kā faktu, klājas grūti. Man arī viss nenākas viegli – piemēram, es ar tehniku un datoru esmu “uz jūs”, bet mācos un lietoju (smaida)!
- Jūsuprāt, cik valodu cilvēkam būtu jāzina, lai šodien justos komfortabli un atrastu labu darbu?
- Tas atkarīgs no paša cilvēka. Tartu Universitātes profesors, kad mācījos igauņu valodu, teica – katrs cilvēks pats izvēlas, cik valodu viņam vajag. Dzimto valodu noteikti, vienu svešvalodu – vācu vai angļu – arī. Igauņiem kaimiņos ir somi – arī somu valodu vajadzētu prast. Vēl igauņiem kaimiņos ir krievi, latvieši, lietuvieši – šīs valodas arī vajadzētu prast! Kultūras valoda ir franču valoda – arī to vajadzētu. Ja gribētu uz Āzijas pusi lūkoties, tad ieteicams prast ķīniešu valodu. Viss atkarīgs no cilvēka vajadzībām – receptes nav! Viens gan ir skaidrs – jo vairāk valodu cilvēks zina, jo katru nākamo ir vieglāk iemācīties. Tiesa, igauņu valoda ir grūta, pavisam citādāka gramatikas sistēma.
- Jūs savulaik Apē vadījāt igauņu valodas kursus.
- Jā, pirms diviem gadiem Apes novada pašvaldība kopā ar Apes tautas namu izstrādāja projektu, kurā Apes novada iedzīvotājiem bija iespēja mācīties igauņu valodu un igauņiem – latviešu valodu. Biju skolotāja abām grupām. Tie bija cilvēki, kuri ikdienā sadarbojas un kuriem šī valodu prasme patiesi nepieciešama. Grupā bija arī cilvēki no Alūksnes un Gaujienas, grupa bija kupli pārstāvēta un jauka..
- Igauņu valodas prasme un sadarbības attīstīšana starp pašvaldībām veicinājusi to, ka jūsu rokās ieripos Apes novada pašvaldības augstākais apbalvojums “Kristāla ābols”!
- Mana sirds un dvēsele vienmēr ir piederējusi Apei. Mamma joko: pietiek tik kādam piezvanīt un es atkal skrienu izpalīdzēt! Ja es to varu, tad daru ar prieku! Vairāk dažādās aktivitātēs iesaistījos, kad Apē vēl bija Igauņu biedrība, mazu laiku biju arī tās vadītāja. Sadarbība ar Apes pašvaldību ilgst jau gadiem – esmu tulks un palīdzu dažādu pārrobežas projektu sagatavošanā. Reizēm tas iedzen azartā, kad jātulko rakstiskie teksti, jo projektus īsteno dažādās nozarēs – arī lauksaimniecībā, stādu audzēšanā, par tehniku un sportu! Ļoti grūti ir iztulkot sporta terminus. Tulkošanai izmantoju vecās vārdnīcas, tulkojot caur krievu valodu. Beidzot ir izdota jauna igauņu-latviešu, latviešu-igauņu vārdnīca, ko slavē kā ļoti labu – tā man noteikti jāiegādājas, jo nav izdots daudz labu vārdnīcu. Tulkojot zvanu arī paziņām, kuri ir zinoši par attiecīgo nozari. Tulkojot rutīnā nevar iegrimt!
- Par kuru īstenoto projektu, kurā piedalījāties kā tulks, pašai ir lielākais gandarījums?
- Man bija prieks strādāt pie projekta mazajiem uzņēmējiem – braucu kā tulks līdzi uz Setomā Igaunijā, izzinot igauņu pieredzi, pēc tam igauņi brauca uz Api. Šodien ir prieks, jo pēc šā projekta sadarbība notiek, mazie uzņēmēji strādā. Ļoti patika valodas kursi – tas bija nogurdinoši, bet arī interesanti. Gandarījums bija redzēt kursantu acīs dzirksteli, ka valodu viņiem vajag, lai īstenotu ieceres, kuru ir ļoti daudz. Savukārt no Igaunijas divus gadus kā audzinātāja un tulks braucu līdzi bērniem uz Kurzemi pie suitiem, īstenojot pārrobežu projektu. Ļoti patika arī Tartu Universitātes studentu valodas nometne Apē, pētot, kā igauņu valoda saglabājusies Apē: apmeklējām mājās Apes igauņus - tas bija ļoti interesanti. Kā tulkam vienmēr liels prieks bijis sadarboties ar Maiju Rozīti Veclaicenē. Viņa organizē Igauņu dienas un citus pasākumus, kas saistīti ar kaimiņiem igauņiem.
- Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
- Grāmatu lasīšana – tas ir numur viens! No krievu literatūras šobrīd lasu Annas Ahmatovas dzeju – ļoti patīk! Krievu literatūrā lasu pārsvarā to, kas bērniem skolā var noderēt – pasakas, stāstus. Ļoti žēl, ka Latvijā un Igaunijā ir ļoti maz informācijas par jaunāko krievu literatūrā. Latviešu literatūrā šobrīd vienkārši lasu visu, kas patīk, pārlasu arī jau agrāk izlasīto. Arī mana mamma daudz lasa. Kad nedēļas nogalēs atbraucu pie viņas uz Api, tad rīkojam literārās tiesas un pārspriežam izlasīto. Igauņu valodā šobrīd lasu bērnu literatūru, ko vajag darbam.
Darbmācības stundās ar bērniem veidojam dažādus rokdarbus, esam braukuši uz tirdziņiem. Meitenēm patīk eksperimentēt – īpaši ēdienu gatavošanā. Pati labprāt adu zeķes, cimdus – man patīk meklēt krāsas, krāsu pārejas, adu parastajā zigzaga rakstā jeb zalktītī. Man vajag mainību – vienas krāsas zeķi es nespētu noadīt! Man ļoti patīk ceļot! Tas man laikam ir no mammas, jo viņai vienmēr ļoti patīk uzzināt kaut ko jaunu. Kad vēl mācījos skolā Apē, viņa vienmēr brauca mums līdzi klases ekskursijās. Arī tagad abas labprāt vasarās ceļojam.
- Kādas pārdomas jums raisās adventes laikā?
- Advente man vienmēr ir bijis lielākais darba laiks, jo skolā, bērnunamā notiek gatavošanās Ziemassvētkiem. Reizēm esi tā pārguris, ka nejūti vairs svētku prieku – ir bijis gads, kad pēc eglītes eju tikai otrajos Ziemassvētkos... Bet ir bijuši arī gadi, kad varu zālē sēdēt un baudīt svētku koncertu. Šogad atkal ir svētku maratons. Pēdējos gadus kopā ar mammu braucam uz Opekalna baznīcu – tas ir mūsu adventes skaistums. Tur ir tik pasakaini skaista vieta! Cilvēki ļoti cenšas, lai tā būtu vēl skaistāka. Gada laikā esi devis, cik nu varējis, – šī vieta un laiks ir mirklis, kad uzlādējos es. To prasa sirds. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar smaidošām acīm un bez rutīnas

Kategorijas