Snaudošais pūķis difterija

2015. gada 4. decembris 00:00

Daudzas infekcijas slimības, kas agrāk izraisīja visaptverošas epidēmijas, par laimi, mūsdienās varam redzēt tikai filmās. Tomēr dažos gadījumos drošības sajūta mēdz būt visai trausla. Tāds piemērs ir difterija. Nereti dažādu iemeslu dēļ vecāki atsakās veikt bērnu obligāto vakcināciju, bet pieaugušie aizmirst saņemt kārtējo pretdifterijas poti. Cik pasargāti patiesībā esam?
Pēdējos gados audzis reģistrēto difterijas gadījumu skaits, sevišķi bērnu vidū, informē Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāve Ilze Arāja. SPKC epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka no 2009. līdz 2011. gadam reģistrēti 14 difterijas gadījumi, taču netika reģistrēta saslimšana bērniem. Savukārt no 2012. līdz 2014. gadam fiksēti 35 difterijas gadījumi, no tiem 12 bērniem.

Līdz galam neatkāpjas
SPKC speciāliste Edīte Tettere stāsta, ka no 1968. līdz 1985. gadam Latvijā netika reģistrēts neviens difterijas gadījums, taču no 1993. gada novērots straujš saslimšanas kāpums. Lielākais gadījumu skaits bijis 1995. gadā (369). Tajā pašā gadā sākta imunizācijas kampaņa, un saslimstība ar difteriju sāka mazināties. Tomēr 2000. gadā reģistrēts liels slimības uzliesmojums Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un gadā kopumā bijuši 264 gadījumi. 2001. gadā saslimstība ar difteriju mazinājās un turpināja kristies. No 2004. līdz 2013. gadam reģistrēti 155 gadījumi. Lai gan no 2006. gada novērota stabila saslimstības samazināšanās tendence, tomēr no 2011. gada difterijas gadījumu skaits atkal auga: seši – 2011., astoņi – 2012., 14 – 2013., 13 – 2014. gadā.
«Latvija pēc saslimstības intensitātes ar difteriju jau vairākus gadus ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā, jo Eiropā tā ir reti sastopama un gandrīz izskausta infekcijas slimība,» atzīst E.Tettere.
Atsevišķi saslimšanas gadījumi (visbiežāk ievestie) pēdējos gados reģistrēti tikai dažās ES valstīs. Pasaulē lielākais difterijas gadījumu skaits pēdējos divos gados bijis atsevišķās Āzijas un Āfrikas valstīs (piemēram, Indijā, Indonēzijā, Irānā, Pakistānā, Nepālā).
«Tas, ka joprojām tiek reģistrēti saslimšanas gadījumi ar difteriju, liecina, ka infekcijas slimību izraisītāju cirkulācija Latvijā nav pilnīgi pārtraukta un uzliesmojumi ir likumsakarīgi, samazinoties imunizēto personu skaitam,» teic E.Tettere.

Nepietiekams
vakcinācijas līmenis
Saskaņā ar Sabiedrības veselības pamatnostādnēm pret difteriju nepieciešams nodrošināt vismaz 65 procentu pieaugušo un vismaz 95 procentu bērnu vakcināciju. Dažos iepriekšējos gados atsevišķās vecuma grupās bija sasniegts vakcinācijas līmenis, kas pārsniedz 95 un pat 99 procentus mērķgrupas.
Ar difteriju slimo cilvēki, kuriem nav imunitātes pret šo infekciju (nav vakcinēti) vai tā nav pietiekama (piemēram, laikus nav veikta balstvakcinācija). E.Tettere pamato: «Līdz ar to difterijas izplatība lielā mērā ir saistīta ar nepietiekamo vakcinācijas līmeni, kas savukārt saistīts ar to, ka daudzi cilvēki, tajā skaitā bērnu vecāki, pietiekami neizprot šīs infekcijas bīstamību veselībai un dzīvībai.»
Imunizācijas līmenis 2014. gadā pieaugušajiem samazinājies līdz 59 procentiem, bet 14 gadu veciem pusaudžiem – līdz 89 procentiem. Uzraudzības rezultāti liecina, ka audzis arī to vecāku īpatsvars, kuri rakstiski noformējuši atteikumu no potēšanas pret difteriju bērniem.
Kopš 2002. gada no difterijas Latvijā miruši 20 cilvēku, tajā skaitā četri bērni. Neviens no viņiem nebija vakcinēts.
Aizsardzībā pret difteriju izšķiroša nozīme ir savlaicīgai un pilnai pamatvakcinācijai un regulārai balstvakcinācijai. SPKC aicina iedzīvotājus kopā ar ģimenes ārstu izvērtēt savu un bērnu vakcinācijas statusu un veikt vakcināciju vai balstvakcināciju.

Nejaukt ar angīnu
Difterija ir vakcīnregulējama infekcijas slimība, un potēšanos pret to apmaksā valsts. Nepietiekams imunizācijas līmenis izraisa difterijas epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos Latvijā, skaidro I.Arāja.
Slimība ir lipīga un dzīvībai bīstama un izplatās gaisa pilienu ceļā. Tas nozīmē, ka ar difteriju var inficēties, ieelpojot sīkus pilienus, kurus izplata inficētā persona runājot, klepojot vai šķaudot. Ar to var inficēties, arī saskaroties ar priekšmetiem, sadzīves piederumiem, uz kuriem ir infekcijas izraisītājs.
Difterijas baktērijas izdala toksīnu, kas bojā dažādu orgānu audus, sevišķi sirds muskulatūras, nieru, aknu, virsnieru dziedzera un nervu audus. Ja slimnieka ārstēšana netiek sākta laikus, smagākos gadījumos slimība var beigties ar nāvi vai invaliditāti. Infekcijas avots var būt gan ar difteriju slims, gan arī vesels cilvēks, kurš ir difterijas baktērijas nēsātājs.
Visbiežāk organismā difterijas nūjiņas nokļūst caur mandelēm, rīkles un deguna gļotādu. Inficēties var arī, ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs.

Nodod pelēcīgais aplikums
Slimības inkubācijas periods ilgst no divām līdz piecām dienām, bet dažos gadījumos var būt pat līdz desmit dienām. Dažkārt slimības sākumā var novērot nedaudz paaugstinātu temperatūru, nespēku, svīšanu. Šie simptomi pakāpeniski progresē, un parādās difterijai raksturīgās pazīmes – vispārējs vārgums, temperatūras paaugstināšanās, kakla sāpes, apsārtums, tūska, rīšanas grūtības, uz mandelēm veidojas netīri pelēks aplikums, kas var izplatīties pa visu rīkli. Aplikums ir biezs, ādai līdzīgs, bāli pelēcīgā krāsā, maziem bērniem tas var sākties no balsenes, šādā gadījumā rodas klepus, balss aizsmakums un apgrūtināta elpošana, iespējamas arī galvassāpes un apetītes zudums.
Vienlaikus ar citām pazīmēm difterijas toksīni uzsūcas asinīs un ar asins plūsmu izplatās pa visu organismu. Tie iedarbojas toksiski uz sirds muskuli, radot muskuļu iekaisumu jeb miokardītu; skar nervu sistēmu, bojājot nervu šķiedras; kā arī izraisa nieru, aknu un virsnieru audu bojāeju jeb nekrozi.
Ja cilvēkam tiek konstatētas jebkuras difterijai raksturīgās pazīmes, viņš nekavējoties jāievieto slimnīcā, jāizolē un jāsāk specifiskā ārstēšana, tajā skaitā ar pretdifterijas antitoksisko serumu.
No saslimšanas pasargā tikai savlaicīga un regulāra vakcinācija pret difteriju, jo pote satur difterijas antitoksīnu. Bērniem Latvijā šādu vakcināciju, ja vien vecāki nav no tās atteikušies, veic 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu vecumā, bet pēc tam – 7 un 14 gadu vecumā. Imunitāte nesaglabājas visu mūžu – ik pēc 5–10 gadiem nepieciešams veikt revakcināciju (atkarībā no inficēšanas riska, to iespējams noskaidrot pie sava ģimenes ārsta).
Arī pēc difterijas pārslimošanas neveidojas pilnvērtīga imunitāte pret difteriju, tāpēc cilvēkiem, kuri ir slimojuši ar šo infekciju, regulāri jāveic revakcinācija. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Snaudošais pūķis difterija

Kategorijas