Pirtniece ar sīrupiem, zāļu tējām un paklājiem

2015. gada 11. decembris 00:00

7680

(Turpinās no 1.lappuses)
Dvēseles miera osta, harmonija un ļoti labsirdīga pirtniece – tā varētu raksturot radošo un darbīgo ilzenieti Santu Meleci un viņas pirtiņu. Braucot pa Lejasciema veco ceļu, nokļūstam mājīgā lauku pirtiņā īstiem pirts mīlētājiem Ilzenes pagasta “Jaunzvirgzdiņos”. Pirts celta un iekārtota vairākus gadus un kļuvusi par vietu, kur gūt mieru un baudījumu garam.
Tik rosīgu cilvēku kā S.Melece nav daudz – viņa vāc zāļu tējas, gatavo veselīgus sīrupus, auž zāļu paklājus pirtij, gatavo ceļmallapu konfektes un dara citas labas lietas! Piecus gadus S.Melece ir mājražotāja, kopš šā gada – bioloģiskā mājražotāja, kura nolēmusi pievērsties arī tūrismam un sniedz iespēju apmeklēt mājīgu lauku pirti. Santas izvēlēto nodarbošanos ļoti atbalsta arī ģimene – vīrs Raimonds, meitas Laine un Lelde. Alūksnes tūrisma informācijas centrā iegādājami S.Meleces ražotie veselīgie sīrupi un zāļu tējas, tie nopērkami arī jaunajā Alūksnes mājražotāju veikaliņā “Lauku labumi”. Tagad viņa apņēmusies vairāk popularizēt arī pirtnieces prasmes. Santa joko – ja kāds ir dzīves pārguris, droši var meklēt palīdzību! Pēc profesijas S.Melece ir pirmsskolas un sākumskolas skolotāja. 26 gadus nostrādājusi Ilzenes pamatskolā, šajā mācību gadā tur vairs nestrādā. Viņa atzīst – pedagogam tomēr ir arī pašlepnums, jo tas nav darbs, ja skolā slodze ir tikai sešas tarificētas stundas. Pērn augustā viņa sāka mācīties Pirts skolas Balvu filiālē, bet 5.decembrī bija izlaidums.
- Kā radās doma mācīties Pirts skolā?
- Mācīties par pirtnieci gribēju jau pirms trim gadiem, kad Galgauskā (Gulbenes novadā) formējās mācību grupa, tomēr toreiz tā arī neuzsāku. Pirms gada nejauši sazvanījos ar balveniešiem par zaļo tirdziņu un sieviete man pastāstīja, ka Balvos tiek atvērta Pirts skolas filiāle. Mani tas ļoti ieinteresēja. Mācījos gadu un ieguvu profesionālo kvalifikāciju kā pirtnieks. Pirts skola ir akreditēta mācību iestāde, kas vienīgā Latvijā piedāvā apgūt teorētiskās zināšanas par pirtnieka darba specifiku, ētiku un pirts darba organizāciju, izsniedzot akreditētu izglītības dokumentu, kas apstiprināts gan Latvijā, gan starptautiski. Tie interesenti, kuri pirts zinības apgūst, piemēram, pie Latvijas pirtnieka Ziedoņa Kārkliņa, saņem sertifikātu, kas palaikam jāatjauno, bet mums ir akreditēts izglītības dokuments. Lai to saņemtu, bija jākārto teorijas tests ar 60 jautājumiem un jāaizstāv kvalifikācijas darbs, kā arī jāveic 15 minūšu pēriens.
Tagad varu turpināt mācīties vēl 1,5 gadus, lai iegūtu pirts meistara specialitāti un zināšanas, iemaņas darbam ārstnieciskajā pirtī. Labam pirtniekam ir jābūt zinošam, tāpēc pieļauju, ka turpināšu izglītoties. Tiesa, pirmās tikšanās Pirts skolā apmeklēju ar bailēm, nezinot, vai izturēšu, jo, ejot pirtī, nebiju starp stiprākajām – labprāt sēdēju uz apakšējās lāviņas un tikai īso pērienu...
- Un kā ir tagad – pēc Pirts skolas apmeklēšanas?
- Tagad esmu uz augstākās lāvas! Esmu guvusi zināšanas, iemācījusies, kā pareizi pirtī elpot, arī organisms ir norūdījies. Svarīgi ievērot pareizo secību – vispirms ir sildīšanās, tad otrā sildīšanās un skrubēšana, tad pēriens. Kā skrubi izmantoju augu pulveri – dažādus samaltus augus, kas aug tepat mūsu saimniecības pļavās, savukārt ehinācijas, kliņģerītes, salvijas, piparmētras, melisas, raudenes, rudzupuķes un citus audzēju piemājas dārziņā. Kā skrubi neatzīstu sāli, sodu un kafiju. Skrubīti iemasēju pirtsmīļa ādā pirms pēršanās, tie galvenokārt ir rūgtie augi, kam ir attīroša iedarbība. Pēc skrubēšanas ir 15 minūšu pēriens. Temperatūrai pirtī jābūt no 60 līdz 80 grādiem – augstāku nevajag, jo tad organismam iestājas pretreakcija un poras aizveras. Slotiņu siešanai pārsvarā izmantoju bērzu, kas ļoti labi attīra, ir arī ozols, liepa ar ziediem. Šovasar pirmo gadu sasēju ļoti daudz slotiņu, izmēģinot arī dažādu augu kombinācijas. Esmu sapratusi, ka ir bezjēdzīgi slotiņās siet skaistos ceriņu ziedus, jo pirtī tie kļūst brūni.
- Pastāstiet, kādas zinības guvāt Pirts skolā!
- Mums bija ļoti jauka grupa! No Alūksnes tajā mācījās arī Aigars Pepernieks. Mēnesī divas nedēļas nogales braucām uz mācībām, kas notika pirtiņā, apvienojot teoriju un praksi. Turpat pirts otrajā stāvā arī nakšņojām. Bija iespēja mācīties pie daudziem jaukiem pasniedzējiem, gūstot zināšanas anatomijā, fizioloģijā, darbā ar ķermeni, par augiem un to spēku. Bija nodarbības ar dzintaru - kā pirtī izmantot dzintaru. Mūsu pasniedzēji bija, piemēram, Ventspils zāļu sieva Līga Reitere, pirtnieces Dzintra Abarone un Inga Krekele, Pirts skolas direktors un dziednieks Vilnis Lejnieks, Pirts skolas dibinātājs Nauris Zutis un citi. Mums bija jāiziet daudz prakses stundu – kopā 240, tādēļ šovasar ļoti bieži braucām uz dažādām vietām pērt – gan Latvijā, gan arī Lietuvā. Mūsu kompānijā no Pirts skolas grupas bijām četri cilvēki: A.Pepernieks, pirtniece no Balviem, no Lejasciema un es. Tas bija ļoti interesants un vērtīgs laiks. Lietuvā redzējām arī citu valstu pirtniekus, kuri, piemēram, dvielī ietin lampiņas un veido šovu uz lāvas – viņiem slotiņu nemaz nav! Latviešiem un lietuviešiem ir līdzīgas pirtī iešanas tradīcijas, bet, piemēram, igauņiem lauku pirts šodien vairs nav populāra. Esmu ļoti daudz ieguvusi, apmeklējot Pirts skolu. Pēršanu var iemācīt ikviens – paziņa, kaimiņš, pirtnieks, man lielākais ieguvums bija Pirts skolā iepazītie brīnišķīgie cilvēki! Pirtnieki ir ļoti labsirdīgi, sasveicinoties vienmēr apkampjas – cits ilgāk tevi patur apskautu, līdz atlaiž, jo nodod pozitīvo enerģiju – tas man vēl jāiemācās.
- Kā jūs raksturotu pirts nozīmi latvieša dzīvē?
- Latviešu pirti un pirts tradīcijas vajag popularizēt, izmantot plašāk Latvijas dabas bagātības, kas aug mūsu pļavās, mežos, jo ar to esam unikāli! Pirts skola iecerējusi veidot Latvijā pirmo pirts reģistru, kurā apkopos informāciju par pirtniekiem, kas mācījušies Pirts skolā – tā būs laba bāze.
Kopumā cilvēki uz pirti parasti dodas, kad ir veselības problēmas vai arī patīkamai atslodzei.
- Jūsu ieteikumi, kā noskaņoties pirts apmeklējumam?
- Pirms pirts ieteicams lietot vairāk šķidruma, nepārēsties. Noskaņoties un nesteidzīgi baudīt pirts procedūras, atliekot malā ikdienas kreņķus un izslēgt mobilos tālruņus. Ir jāprot atslēgties no visa. Skrubējot pirtnieks saskaras ar cilvēka ķermeni – tā ir labsajūta, ko ikdienā citur nesaņemam. Pirtī ienākot, mums ir vienošanās, ka uzrunājam viens otru “uz tu” - tad pirts process ir personīgāks un sirsnīgāks. Svarīgi atcerēties, ka pirtī nekad nevajag darīt varoņdarbus, kā dažkārt kompānijās dara, piemēram, sacenšoties, kurš ilgāk izturēs – viss jādara pēc izjūtām un savas varēšanas.
- Vai jūsu priekšstats par pirti ir mainījies pēc Pirts skolas apmeklēšanas?
- Agrāk pirtī parasti gājām svinību reizēs, kad bija grezni klāts galds ar ēdieniem un dzērieniem, mielojāmies, arī lietojām alkoholu, lai gan tas ar pirti nav savienojams, un tad gūlāmies uz lāvas. Kādu baudījumu no tā var gūt? Tagad, ja man pieteicies pirtsmīlis uz pēršanos, es četras stundas pirms tam neko neēdu, citādāk ir ļoti smagi strādāt. Vislabākā alga darbam ir tad, ja otrā dienā pirtsmīlis piezvana un saka: “Es vēl tagad jūtos tik labi, tev ir vieglas rokas, paldies!” Kas vēl ir ļoti būtiski – kopš regulāri apmeklēju pirti, esmu atbrīvojusies no alerģijas. Agrāk man bija izteikta alerģija no medus, citrusaugļiem, tomātu un kartupeļu lakstiem – tagad tā vairs nav! Tas ir brīnums, ko panākusi pirts!
- Kā kļuvāt par bioloģisko mājražotāju?
- Tas ir interesants stāsts, kā nonācu līdz zāļu tēju vākšanai, ar ko viss sākās. Abas ar vīra māsu Iritu izdomājām, ka varētu vasarā piepelnīties – vākt zāļu tējas un nodot dakterim Tereško, jo biju dzirdējusi, ka citi tā labi nopelna. Tas bija traks darbs - vācām augus, sagriezām 3-4 milimetrus garus, kaltējām, bet par kilogramu solīja tikai 3-4 latus! Nolēmām, ka nebūsim dullas, mums palika žēl sava ieguldītā darba – salikām savos maisiņos un vīra māsa Rīgā tirgū iztirgoja! Tagad piecu gadu laikā izveidojusies sava klientūra, šīs tējas iecienījuši pircēji Rīgā, Limbažos, Madonā, Alūksnē, Gulbenē, Smiltenē. Uz novadu zaļajiem tirdziņiem es nebraucu – šādi tirgot savu preci neprotu. Bet kopā ar draudzeni mums ir tradīcija jau vairākus gadus braukt uz Miķeļdienas tirgu Rīgā: viņa ar savu medu, es ar sīrupiem un tējām! Ir prieks, ka cilvēki manas tējas atpazīst un pieprasa. Cilvēki šodien pamazām arvien vairāk atgriežas pie dabas un novērtē, tiesa, lielai daļai tas notiek vecumā ap 40 gadiem. Esmu novērojusi, ka lielākā daļa pircēju ir gados jauni, kuriem nesen piedzimuši bērni, un tie, kuriem jau pāri 40 gadiem. Ir arī pensionāri, bet maz, iespējams, viņi paši dodas pļavā pēc ārstniecības augiem. Bet kopumā cilvēki maz izmanto dabas doto – varbūt tādēļ, ka nezina vai negrib. Augos ir ļoti daudz enerģijas, tikai jāprot to paņemt. Ir cilvēki, kuri par to smīkņā – tie parasti aiziet pie daktera pēc tabletēm. Protams, ir gadījumi, kad bez zālēm cilvēks nevar iztikt.
- Vairākus gadus gatavojat veselīgus sīrupus, piemēram, no priežu čiekuriem, ceļmallapām.
- Tam mani iedvesmoja Lauku atbalsta dienesta seminārs Alūksnē pirms četriem gadiem, kurā Zeltīte Kaviere stāstīja par to, kā ražo šādus sīrupus, un teica, lai to darām arī mēs. Tā arī es sāku. Gatavoju piecu veidu sīrupus. Pavasaros pirmais top priežu čiekuru sīrups, tad nomierinošais vīgriežu, pret klepu un arī nomierinošais viršu, ceļmallapu un ingvera sīrups, kas stiprina imunitāti, ir labs dezinfekcijas līdzeklis, citi to izmanto kuņģa problēmu gadījumos, pret vēdera pūšanos. Sastāvdaļas samaļu, izdalās sula, tad uzkarsēju. Visvairāk darba prasa ceļmallapas, kas jāmaļ ar rokām, jo sablenderēt neizdodas. Gatavoju arī ceļmallapu konfektes – no ceļmallapu biezumiem, kas paliek pēc sīrupa pagatavošanas.
Zīmīgi, ka vienu no pēdējām Pirts skolas nodarbībām mums vadīja Zeltīte Kaviere – atzinos, ka toreiz iedvesmojos... Viņa bija tik priecīga, ka vēl kāds to popularizē, un atzina, ka lielākoties pēc šādiem semināriem dzirdīgas ausis tā arī netiekot atrastas.
- Jūsu vaļasprieks ir arī aušana, jums top īpaši augu paklājiņi!
- Paldies Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” vadītājai Renātei Pilipai, kura man palīdzēja sagādāt stelles. Aužu divus gadus. Stellēs aužu arī pirts paklājus no dažādiem augiem, sīkiem koku zariņiem. Zāļu paklājiņus sienu arī ar rokām. Kad pirtsmīlis guļ pirtī uz šāda zāļu paklājiņa, viņš jūtas vienkārši lieliski un uzņem sevī dabas spēku!
Viss sākās ar to, ka Latvijas laikā izdotā grāmatā atradu tekstu: austi nātru paklājiņi nav tik izturīgi kā kaņepju paklājiņi. Domāju - ahā, pērn sasēju vagu ar kaņepēm, ievācu pat sēklas, bet kaņepju paklājiņu laika trūkuma dēļ tā arī neuzaudu... Un arī nātres nepaspēju saaust. Šogad radās doma pamēģināt aust paklājiņu no augiem – izdevās! Savu ideju biju pastāstījusi draudzenei, kura bija aizbraukusi Kurzemē uz tirgu un – ieraudzījusi tur pārdošanā tieši tādu augu paklāju, kā es gribēju aust! Viņa man to nopirka, sazinājos ar paklāja audēju, kura dalījās pieredzē. Tiesa, darba un laika tas prasa daudz – salasu augus, nogriežot garos kātos, dienu vītinu un tad aužu, kopā tās ir trīs dienas procesa vienam paklājiņam. Pirms lietošanas pirtī paklājiņš jāizmērcē – tad tas kļūst mīksts un jauki smaržo. Turklāt katram augam ir sava nozīme – piemēram, tiem, kuriem sāp mugura, derēs paklājiņš no papardēm, kas palīdz pret muguras sāpēm.
- Jūsuprāt, ko šodien cilvēkiem visvairāk vajag?
- Laiks šobrīd ir trauksmains, katram ir savas personīgās problēmas. Būtu jau ideāli, ja cilvēki vispār neskatītos televizoru – ieslēgtu radio, kur skan mūzika un tikai īsas ziņas, lai sevi lieki nesatrauktu. Galvenais ir darīt to, kas pašiem patīk, nevis to, ko kāds piespiež, vai grābt darīt darbus, ko citi nav izdarījuši. Tad esi noskrējies, līdz vienā mirklī tomēr aizdomājies: bet kam tas viss? Nu jau divus gadus varu teikt, ka daru to, ko vēlos pati. Es arī gleznoju. Esmu atsākusi apmeklēt vingrošanas nodarbības tepat Ilzenē. Vēl es ļoti vēlos iemācīties spēlēt ģitāru! Ir man daži mazi sapnīši, kurus noteikti vēl vēlos īstenot, lai sevi pilnveidotu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pirtniece ar sīrupiem, zāļu tējām un paklājiem

Kategorijas