Alūksnē ir mani saulrieti un atmiņas

2015. gada 11. decembris 00:00

828

Pagājušajā nedēļā Alūksnē ar šīgada noslēdzošo jubilejas koncertu viesojās latviešu leģendārā grupa “Eolika”. Tās solists, novadnieks Dainis Dobelnieks Alūksnē dzīvojis līdz pat 8.klases pabeigšanai, tādēļ atgriešanās Alūksnē viņam vienmēr saistās ar patīkamām atmiņām un nostalģiju.

Paldies Inārai Kravalei
“Esmu dzimis Alūksnes slimnīcā 24.decembrī - tieši Ziemassvētku vakarā. Nākamgad man ir jubilejas gads, kuru gribētu atzīmēt draugu vidū ar jaunu soloalbumu, kurš pašlaik top. Dzīvoju pašā Alūksnes centrā - Parka ielā 4. Tur bija jumta istabiņa, kurā dzīvoja mūsu ģimene: mamma, tētis, es un mans brālis, kurš bija deviņus gadus vecāks. Brālis 41 gada vecumā aizgāja viņsaulē. Kad mācījos 1.klasē, apguvu klaviesrspēli pie pasniedzējas Ināras Kravales. Mācījos septiņus gadus, bet biju diezgan kūtrs un slinks - kā jau jauni puiši, kuri negrib mācīties spēlēt klavieres, bet gan darīt daudz ko citu. Es Inārai Kravalei saku ļoti lielu paldies, jo tikai vēlāk apzinājos, lai arī klavierspēli apguvu piespiedu kārtā, tā man visu mūžu ir bijusi noderīga un pilnībā nepieciešama. Es jau bērnībā sapņoju darīt to, ko daru pašlaik. Dzīvojot Alūksnē, apguvu arī ģitāru pašmācības ceļā. Spēlēju dažādos ansambļos un organizēju ansamblīti “Marienburga”. Pēc 8.klases beigšanas tētis mani norīkoja iet mācīties uz Murjāņu sporta internātskolu, kura tagad saucas Murjāņu sporta ģimnāzija. Tur es mācījos, spēlēju volejbolu un arī tajā laikā sāku radīt ansamblīti, ar kuru piedalījāmies dažādos konkursos,” stāsta D.Dobelnieks.

Izjūt lielu nostalģiju
Alūksne viņam ir sniegusi milzīgu iedvesmu, bet tagad D.Dobelnieks izjūt lielu nostalģiju pēc tiem laikiem. Bērnības neatņemama sastāvdaļa ir mūsu dižais Alūksnes ezers ar piecām salām. “Tieši tā - piecām, nevis četrām. Piektā ir Niedru saliņa, kuru gan neatzīmē. Blakus Cepurītei netālu aug niedres, kur pa vidu ir arī sauszeme. Makšķernieki un zvejnieki to sauc par Niedru saliņu,” stāsta dziedātājs. “Bērnībā skrēju pa parku gar Aleksandra paviljonu, un tad, kad biju puika, pastāvēja vēl tāda kafejnīca “Vējiņš”. Netālu no tās atradās tā saucamais “vīriešnieks” - tās bija lielas kvadrātveida laipas. Tagad arī tur ir peldvieta, bet toreiz tur varēja lēkt ūdenī pat no trīs metrus augsta tramplīna. Caurām dienām tur dzīvoju un niru. Man līdz ezeram bija trīs minūšu gājiens, un agrāk ielu, pa kuru gāju uz ezeru, sauca par Sporta ielu. Tagad to sauc par Ojāra Vācieša ielu. Pils līcī mēs, puikas, bijām saimnieki. Mēs tur makšķerējām, mums bija savas vietas, un pieaugušie tur nekādā veidā nevarēja tikt. Tie ir mani saulrieti un atmiņas. Mans tētis bija gan mednieks, gan izcils zvejnieks, un es ļoti daudz ko no viņa mācījos, arī zušu kūpināšanu. Esmu apbraukājis ļoti daudzas vietas: es mīlu ceļot un esmu ceļojis gan ar lidmašīnām, gan kuģiem un savu automašīnu, bet, ja nedodos kur tālāk un man ir laiks, tad noteikti atgriežos šeit,” viņš saka.
D.Dobelnieka vecāki atdusas Alūksnes kapsētā, jo šogad aizgāja mūžībā. No radiniekiem Alūksnē dzīvo mammas māsa. “Pārējie man ir draugi un jaunības iespaidi. Dienēju Padomju Armijā šeit, kas gan bija ļoti nelikumīgi pēc tiem laikiem. Kādreiz bija VEF 14.cehs, kurā strādāja arī mana mamma un citi radinieki. Tur bija ļoti izplatīta pašdarbība un mani tur pieaicināja padziedāt. Vēl, kad nebiju pat armijā, ar ansamblīti jau dziedāju vienu vai otru dziesmu. Kad 18 gados pienāca kārta mani iesaukt, vadītājs, mani pazīstot, pretlikumīgi sarunāja visu caur lieliem majoriem un ģenerāļiem, lai mani iesauc Alūksnē. Pirmais gads bija ļoti dīvains, jo no armijas daļas skatījos gandrīz uz savas mājas skursteni, bet nevarēju tur tikt. Armijas daļā bija savs ansamblis un mums pat bija savs helikopteris ar kuru braucām koncertēt. Tieši tādēļ armijas laiks man pagāja ļoti vērtīgi, jo katru dienu varēju nodarboties ar mūziku, kura man ir vismīļākā lieta,” saka D.Dobelnieks.

Īpaša dziesma veltīta Alūksnei
Īpašu dziesmu, kas veltīta Alūksnei, D.Dobelnieks izpildīja Alūksnes Kultūras centra atklāšanas pasākumā kopā ar brāļiem Amantoviem un “Mirage Jazz Orchestra”. “Malači puiši! Šo dzeju sarakstīju jau ļoti sen, bet māmuļa teica, kāpēc gan lai es šim tekstam nevarētu uzrakstīt mūziku. Ļoti gribētu, lai Alūksnē atrastos kāds profesionāls videospeciālists, kurš šai dziesmai izveidotu video un noreklamētu Alūksni, jo te ir, ko rādīt, - ar visiem jaunajiem tiltiņiem, skatu torni, Tempļa kalnu, Bībeles muzeju, pili un pilsdrupām. Tā būtu fantastiska reklāma! Tie ir tie iespaidi, kuri man nāk līdzi, un vienmēr saku, ka no Alūksnes esmu nācis un te arī palikšu,” saka mākslinieks.
D.Dobelnieks ir priecīgs par jauno Alūksnes Kultūras centru un iespēju te būt. “Esmu beidzot lepns! Es gribētu, lai katra telpa ir aizpildīta un kalpo savam mērķim. Gribu, lai cilvēki Alūksnē ir spējīgi apmeklēt jebkuru pasākumu, kurš te notiek. Man ir liels prieks, ka beidzot varam ieaicināt šajā kultūras pilī jebkuru pasaules līmeņa mākslinieku,” viņš saka. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnē ir mani saulrieti un atmiņas

Kategorijas