Kāds pats, tādas prasības!

2015. gada 11. decembris 00:00

«Lai izaugtu vesels, harmonisks, laimīgs cilvēks, viņam nevajag daudz. Tikai trīs lietas – mīlestību, rūpes, kā arī skaidrus noteikumus un konsekvenci to izpildīšanā,» psiholoģe Aiga Jankevica min «vaļus», uz kuriem balstās veiksme bērna audzināšanā. Turklāt šo elementu secībai jābūt tieši tādai – nekādā gadījuma mīlestība nav trešā vai rūpes pirmās. Tikai tā būs iespējams tikt galā ar visām potenciālajām audzināšanas grūtībām.

Pieskāriens –
dzīves nepieciešamība
«Bieži liekas, ja par otru rūpējos – gatavoju viņam vakariņas, mazgāju drēbes, tīru māju – tātad mīlu, un to var saprast arī bez vārdiem. Tomēr tās ir tikai rūpes. Bērnam mīlestība nozīmē vispirms pateikt ne caur puķēm, bet skaidriem vārdiem, ka tevi mīlu, priecājos un lepojos ar tevi. Dot novērtējumu un atzinību no pašiem sirds dziļumiem,» raksturo Aiga, mīlestību skaidrojot kā vienu no augstākajām morāles kategorijām, kas sevī ietver izpratni, cieņu, iecietību, iejūtību, lēnprātību un pilnīgu pieņemšanu.
Tomēr ar no visas sirds teiktiem mīlestības un atzinības vārdiem vēl nepietiek. Līdzi nāk fiziskais pieskāriens. «Tās ir bučas pirms miega, no rīta ceļoties, ielaižot bērnudārza grupiņā. Lielais apskāviens, apķeršanās, samīļošanās,» stāsta A.Jankevica. Daudzi vecāki to saviem bērniem sniedz nepiespiesti, bet citiem tas traucē. Šķiet, ka mazais pārāk bāžas virsū, nemitīgi prasot paņemt klēpī, paturēt rociņu vai pasēdēt blakus. Taču tā atvasīte prasa sev tik nepieciešamo pieskārienu, kas ir nevis untums vai niķis, bet dzīves nepieciešamība. Turklāt – jo mazāks ir bērns, jo fiziskā kontakta jābūt vairāk, neaizmirstot, ka arī pusaudžu un jauniešu vecumā meitenēm vēl aizvien gribas ieritināties mammai azotē, bet puišiem sajust draudzīgu rokasspiedienu un apņemšanu ap pleciem. Tas rada ne tikai drošības sajūtu, bet apziņu – mani pieņem un mīl!
«Ja to nedarām, tad paliek tikai rūpes un prasības un vecāki bieži vien aizsvilstas – es tev uztaisīju brokastis, bet tu pat tām nepieskaries! Un izdara secinājumus, ka bērns viņus nenovērtē un nemīl. Taču, iespējams, atvase no rīta labi ja var tikai pusglāzi silta ūdens iedzert. Ja mīlestība būs pirmajā vietā, arī rūpes nāks ar mīlestību, prieku, ieklausīšanos un izpratni. Ja zinu, ka bērnam negaršo griķi, nevārīšu tos un nespiedīšu izēst visu tikai tāpēc, ka stundu pavadīju pie plīts, bet tu, mazais un nepateicīgais, nenovērtē, kā es par tevi rūpējos!» tēlo psiholoģe.

Divgadnieks viens
mantas nekārtos
Prasības ir klātesošas gan mīlestībā, gan rūpēs, un, ja iepriekšminētā secība ir pareiza, tās bērnam kļūst par labu ceļamaizi visam mūžam. «Dot var tikai mīlot. Aizsargājot savu bērnu, mīlot un rūpējoties par viņu, izvirzām arī konkrētas prasības. Piemēram, nebāzt pirkstus rozetē, nespēlēties ar atslēgām, nomazgāties, iztīrīt zobus, sakārtot istabu. Turklāt to visu paskaidrojot, nevis – es taču teicu, muti ciet un dari! Ja nav sakārtota istaba, tev pašam nepatīk tur uzturēties, grūti atrast lietas, un tava skaistā grāmata zem gultas!» Aiga modelē, kā ar prasībām ne vien palēnām tiek veidots cilvēks, bet arī ieaudzināta vērtību izpratne.
Šajā procesā gan ļoti jāņem vērā bērna vecums. «Divgadniekam ir pilnīgi dabīgi pieiet pie mantu groza un izgāzt to sev virsū istabas vidū. Taču nevar prasīt un sagaidīt, ka pēc tam viņš viens pats tās savāks. Divgadnieks to spēj izdarīt tikai ar pieaugušā palīdzību – tu lasīsi bumbiņas, es mīkstās mantas! Savukārt, ja piektklasnieks aiz niknuma izšķūrē grāmatas no plaukta vien tāpēc, ka vecāks kaut ko aizliedzis, palīdzība sakārtot mantas būs nevietā. Šajā gadījumā būtiski ir atspoguļot bērna emocijas – es redzu, ka esi ļoti dusmīgs, un saprotu, kāpēc, bet pašam vien būs jākārto,» norāda A.Jankevica.

Svarīgi, kā no malas
Ja audzināšanā virsroku ņem rūpes, bieži vien arī prasības pazeminās vai izzūd. «Viņš taču neko pats nevar izdarīt, jo ir maziņš! Neprot ģērbties piecos gados, četros gados neiet uz podiņa, pats neēd, jo ir vēl par mazu! Otrklasnieks būdams, nevar krūzīti ielikt izlietnē un izskalot, jo viņš taču ir puika! Paliekam spilventiņu pirms laika visās vietās, kur bērns varētu negribēt, kur viņam varētu nepatikt vai kur viņš varētu pakrist. Tā ir pāraprūpe. Izdarot visu bērna vietā, neļaujam viņam attīstīties atbilstoši vecumam,» brīdina psiholoģe.
Ir arī otrs grāvis, kad prasības kļūst pārspīlētas. «Vecākam nereti ir svarīgi, kā es, mana ģimene un bērns rāda sevi uz āru, uztraucoties, kā tas izskatās no malas. Sākas salīdzināšana un spiediens – ja visi dejo ritma dejas, manam bērnam arī jādejo, ja visi iet mūzikas skolā, manējam arī jāiet! Lai gan šajā jomā viņam nemaz nav dotuma un patikas. Taču šādiem vecākiem svarīgs ir rezultāts un prestižs. Vienalga, vai tā ir dziedāšana, mācību olimpiāde vai sports. Bet cik ilgi bērns to izturēs? Ir pilnīgi skaidrs, ka vienā brīdī viņš lūzīs. Vai tie būs miega, ēšanas, vai saskarsmes traucējumi, kad pats bērns kļūst viegli aizkaitināms,» palikt uz ceļa bērna audzināšanā mudina A.Jankevica.

Varbūt jānomazgā
arī apkures katls?
Vēl viens būtisks faktors, kas ietekmē prasības, ir vecāka personība. «Audzināšana atkarīga no tā, kas ir mūsos katrā – vērtības, raksturs, personība. Ja vēlos, lai mājās visas istabas būtu kārtībā, prasīšu to arī no sava bērna. Ieaudzinām to, kādi esam paši,» atzīst Aiga, piebilstot, ka prasībām un noteikumiem jābūt skaidri definētiem un konsekventiem.
«Nevari vienkārši pateikt: «Sakārto māju!» Tā ir pilnīgi neizpildāma prasība arī mums, pieaugušajiem, jo var nozīmēt pagrabā sakārtot visas burciņas ar etiķetēm uz priekšu un nomazgāt apkures katlu kurtuvē. Jo konkrētāk izteiksim lūgumu, jo lielākas izredzes, ka tas tiks izpildīts. Ar skaidrām prasībām ir vieglāk dzīvot jebkurās attiecībās. Taču – savāc mantas, sakārto māju, izmācies, uzvedies labi, klausi mammu – īpaši maziem bērniem ir lieli un grūti izpildāmi uzdevumi,» teic A.Jankevica, aicinot uz tiešu, bet mīlestības pilnu valodu bērnu audzināšanā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kāds pats, tādas prasības!

Kategorijas