Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu

2015. gada 18. decembris 00:00

Ziemassvētki ir laika šķirklis, kas aicina cilvēku padomāt par augstākām vērtībām, vispirms jau par mīlestību. Bībelē minētie četri baušļi: “tev nebūs laulību pārkāpt”, “tev nebūs nokaut”, “tev nebūs zagt”, “tev nebūs iekārot” faktiski ir ietverti vienā: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Reliģijas un mācības sludina cilvēkmīlestību, taču cilvēki paaudžu paaudzēs demonstrē pretējo: katram savs krekls tuvāks. Tikko kaut kā ir maz vai pietrūkst, gatavs kāpt pāri galvām, bet, ja iekārots kaimiņam piederošais, – arī pāri līķiem.
Nav grūti apgalvot, ka mīli cilvēkus kopumā. Daudz grūtāk reizēm ir mīlēt konkrētus cilvēkus. Kaut kā nepadodas patiesi mīlēt augstprātīgu priekšnieku, kolēģi, kura acīs šķietami esam tukša vieta, un zosāda uzmetas, iedomājoties par mūžam neapmierināto kaimiņu vai draugu, kurš pievīlis.

Savs krekls – tuvāks?
“Tā tam vajadzētu būt: ir labi, ja cilvēks jūtas ērti savā “kreklā” un savā “ādā”, spēj sevi pieņemt un ar mīlestību vērsties pret sevi pašu. Sakot “mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, mēs jau paredzam, ka cilvēks sākotnēji mīl sevi, un tieši te arī slēpjas lietas būtība – spēja spert nākamo soli jeb pakāpties uz nākamo pakāpienu,” uzskata psiholoģe Lora Priedola. “Mīlēt otru varam tikai tad, ja ir sasniegts pirmais pakāpiens – spēja mīlēt sevi.”
Mīlestība vienmēr tiek piedzīvota attiecībās, tā skar došanas un ņemšanas jautājumus: ko esmu saņēmis no tuvām attiecībām, cik piepildīts jūtos, vai man ir, ko dot citiem, vai – gluži pretēji – jūtos iztukšots un izsmelts, vai varbūt pat nenojaušu, kas ir mīlestība?
Ja personīgā pieredzē pietrūkst mīlestības pārdzīvojuma, tad tiecamies šīs jūtas kompensēt ar citām vērtībām. Īslaicīgu mīlestības ilūziju var radīt slava, vara, nauda. Kad esam slavas zenītā, visi uz mums skatās, apbrīno, grib būt līdzās, interesējas. Līdzīgu reakciju piedzīvojam arī, kad tiekam mīlēti – mūs redz, dzird, grib būt ar mums kopā.
Atšķirīgais un vienlaikus dziednieciskais ir, ka mīlot mūs sajūt un ar mums rēķinās, izprot un pieņem mūsu vajadzības pēc miera, atpūtas, distances, rūpējas par mūsu labklājību. Tāpēc cilvēks netiek emocionāli izsmelts un nejūtas izmantots.

Kad groziņš pilns...
Mīlestību pret savu tuvāko ierobežo tas, cik katrs cilvēks mīl pats sevi, teicis Augustīns. Vai tiešām “labi paēdušais” spēj domāt par cilvēkiem, kuriem klājas grūtāk?
“Jā, tas ir dabīgs process – kad groziņš pilns, birst pāri malām,” L. Priedola to attiecina arī uz cilvēka dvēseli. “Kad dvēsele pabarota, kad ir, ko dot, rodas vēlme dalīties. Tātad jābūt kontaktā nevis ar savu iztrūkumu, bet resursiem. Ārēji var izskatīties, ka patērētāji gavilē. Bet mums visiem ir raksturīgi lepoties ar sasniegumiem, izejot no individuālās vērtību skalas – ar izglītības diplomu, krāšņiem tērpiem, lepnu namu, dārgu mašīnu utt. Tas priecē mūs un dažkārt spēj iepriecināt arī kādu citu: ir taču patīkami skatīties uz sakoptiem cilvēkiem un sakoptu vidi. Bet ne vienmēr tas atspoguļo cilvēka dvēselē notiekošo.”
Vai mēs maz gribam zināt, kas tur notiek? Patiesība var sabojāt garastāvokli, nav nemaz tik viegli uzklausīt smagas lietas, jo emocijas ir lipīgas. Varbūt gribam uzzināt, ka kādam iet sliktāk nekā man, jo tas nes vismaz daļēju mierinājumu, ka neesmu šai pasaulē vienīgais neveiksminieks?

Vientuļš – cilvēkos
Lai zīdainis izdzīvotu, viņam ir bioloģiska nepieciešamība pēc rūpēm, drošības, vajadzību apmierināšanas. Tāpēc tik svarīgi, lai aprūpējošie cilvēki ir pietiekami iejūtīgi, spēj pēc iespējas precīzāk nolasīt mazuļa vajadzības un tās apmierināt, pamato psiholoģe. Labi, ja ir intuitīvas vai apgūtas zināšanas par mazuļa attīstību un tās tiek ņemtas vērā. Piemēram, nav vērts divgadnieku kaunināt, ja viņš veikalā pieprasa rotaļlietu un atklāti pauž sašutumu, to nesaņemot. Bērns tikai patiesi izpauž savu vēlmi un jūtas, viņa psihe vēl nav nobriedusi tiktāl, lai izprastu, kāpēc tas šobrīd nav vēlams.
No agrīno attiecību pieredzēm nostiprinās pārliecība “esmu mīlams”, kas pāraug spējā mīlēt sevi un vēlāk spējā mīlēt citus. Ja attiecībās trūkst mīlestības, veidojas varas spēlītēs, kā “es tevi mīlu un tāpēc labāk zinu, ko tev vajag”, “ja tu mani mīli, tad izdari...”, “es tevi tik ļoti mīlu, ka tu ar mani vari darīt visu, ko gribi” u.tml. Rezultātā cilvēks piedzīvo vientulību un atsvešinātību, pat esot kopā ar citiem vai kādu konkrētu cilvēku. ◆

Pārlasīju vācu rakstnieka Ē.M. Remarka romānu “Mīli savu tuvāko”. Apbrīnojami dziļi un reālistiski tajā atainota ebreju kopienas traģēdija pēc Pirmā pasaules kara Vācijā, kad pie varas nākusī Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija jeb nacisti viņus nostāda trešās šķiras pilsoņu lomā, atbrīvo no darba, atņem dokumentus, liedz jebkuras cilvēktiesības un padzen no valsts. Nosūdzēšanas sistēma un personīgā labuma meklējumi sadrupina taisnīguma izpratni, un milzīgi bēgļu pūļi spiesti meklēt patvērumu ārzemēs. Straujais emigrantu pieplūdums Eiropas valstīs liek pastiprināt likumus pret nelegālajiem ieceļotājiem.
Šķiet, pat nokļūstot augstākā spirāles vītnē, vēstures mācību neņemam vērā. Rungu nomainījusi atombumba, un atkal noteikumus diktē spēcīgie un varaskārie, kas virza sabiedrībai naidīgus strāvojumus un procesus. Ceru, ka pratīsim apstādināt ekonomisko grupējumu alkatību un atriebes kāri, kas sabradā demokrātijas un cilvēkmīlestības dēstus. ◆

Imants

Īstā dzīve ir tad, kad pārdzīvoju
Lora Priedola, psiholoģe

Mīlestība dara mūs dzīvus, tā ir enerģija, vēlme, spēks, ko virzām uz kaut ko. Viss sākas ar savas esamības izjūtas piedzīvošanu, sevis sajušanu, savas pieredzes apzināšanu un sapratni, kā mūsu ārējā izpausme atbilst mūsu iekšējai dabai. Daži to iemācās ignorēt, noniecināt, sakot gan sev, gan citiem: “neesi tik emocionāls”, “nav jau tik traki”. Bet ir ļoti svarīgi saglabāt sajūtu, ka es esmu savas dzīves centrs un man vissvarīgākais ir paša redzējums, jo tas palīdz saglabāt dzīves jēgu. Ja skaidri zinu, ko gribu, nevis man šķiet, ka vajadzētu gribēt, ir daudz vieglāk sevi dzīvē realizēt. Tāpat ir ļoti svarīgi saglabāt atvērtību iekšējai pasaulei: vēlmēm, emocijām, domu plūsmai, ķermeniskām sajūtām, attiecībām, vērtībām, rūpēm pār citiem. Īstā dzīve ir tad, kad pārdzīvoju, arī mīlu. Kad pārdzīvojums tiek noliegts vai izstumts no apziņas, tad tiecamies dzīvot citu cilvēku dzīves: bērnu, kolēģu, filmu varoņu utt. Tas nereti notiek konflikta rezultātā ar ārējo pasauli.
Bieži vien vecāki, skolotāji, tuvi cilvēki nosoda jūtu izpausmi, tāpēc bērns iesākumā atsakās izpaust savas jūtas, bet vēlāk arī atsakās tās piedzīvot. Lai gan kaut kur dziļi iekšienē tās dzīvo un meklē veidus, kā izlauzties, informēt “saimnieka” apziņu. Piemēram, mēs mācām bērnam smaidīt kaimiņam, jo tā ir pieklājīgi, neņemot vērā ne to, kā tobrīd jūtas pats bērns, ne viņa personīgo attieksmi pret šo cilvēku. Nevar tādā veidā iemācīt mīlēt otru! Gudrs kaimiņš painteresēsies, kas notis ar bērniņu, kāpēc izskatās īgns, un, visticamāk, nākamreiz mazajam būs lielāka vēlme kaimiņu satikt. Mīlestību mēs iepazīstam ar elementārām lietām, vienkāršu, iejūtīgu un cilvēcīgu attieksmi.
Ziemassvētku laikā novēlu katram atrast nedaudz klusuma, pabūt ar sevi, paskatīties uz sevi mīlošām un piedodošām acīm, lai pēc tam spētu ar mīlošām un izprotošām acīm raudzīties pasaulē. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu

Kategorijas