Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes lazaretēm - 100

Fon Fītinghofu dzimtas vārda saistība ar Alūksni jeb Marienburgu meklējama jau sen. Arnolds fon Fītinghofs bija pirmais, kurš ieradās Alūksnē un kļuva par Alūksnes Livonijas ordeņa pils komturu. Viņa pēctecis, arī Arnolds fon Fītinghofs, bija pēdējais Alūksnes barons, kuram nācās piedzīvot jaunus laikus un pārmaiņas.
1915.gadā Latviju sasniedza Pirmais pasaules karš, kas mainīja ne tikai zemnieku, bet arī baronu ikdienu. Trejsavienība strauji pietuvojās Baltijas teritorijām, tādējādi cars izsludināja, ka visiem jaunajiem vīriešiem jādodas karā. Protams, tika izsludināta pretvācu propaganda un gandrīz miljons kurzemnieku un zemgaļu devās bēgļu gaitās.

Bijuši atbildīgi par divām slimnīcām
Valkas apriņķa Sarkanā Krusta priekšniece šajā laikā bija Alūksnes baronese Helēna, kura bija uzturējusi savu lazareti. Alūksnes barons un baronese esot bijuši atbildīgi par divām slimnīcām – vienu pilī (lazareti) un vienu miestā.
Alūksnes iedzīvotājas – mātes, māsas un meitas, ļoti vēlējās pašas aprūpēt savus tuviniekus, ko nebija iespējams darīt baroneses lazaretē. Februārī draudžu lazarete jau bija ierīkota, taču atļauja par atvēršanu vēl nebija saņemta. Alūksnieši vēlējās atvērt savu Alūksnes rajona Sarkanā Krusta komiteju, kuru diemžēl neatļāva, taču tā vietā viņiem atļāva piedalīties Valkas latviešu Sarkanā Krusta Komitejā. 22.martā laikrakstā „Rīgas Ziņas” minēts, ka muižnieki centušies stāties pretī un ietekmēt šo zemnieku pašdarbību, iespējams, tādēļ lazaretes atvēršana prasīja tik daudz laika un tajā netika ievietots neviens ievainotais.
25.martā Alūksnes Krājaizdevumu sabiedrība nolēma ziedot 300 rubļus lazaretei. Pēc tam, kad citur lazaretes pastāvēja jau vairākus mēnešus, 1915.gada 19.aprīlī tika iesvētīta un atvērta Alūksnes un Zeltiņu draudzes lazarete. Lazarete ierīkota nesen celtā divstāvu mājā (nav zināms tieši, kurā ēkā), kurā atradās īpašas mazgājamās un ēdamās telpas, kā arī vannas un pārsienamās istabas. Lazarete aprīkota ar visu nepieciešamo, kā arī pārtiku un veļu. Slimnīcu pārraudzīja draudzes ārste Liepiņas kundze un divas žēlsirdīgās māsas. Lazarete tika atzīta par pārāku salīdzinājumā ar citām iepriekš ierīkotajām. Uz šo brīdi minēts, ka baronese savu  lazareti aizvērusi.
Abu lazarešu pastāvēšanas laikā notikušas dažādas neskaidrības saistībā ar nosaukumiem. Alūksnes un Zeltiņu draudžu lazarete veica dažādus labdarības pasākumus ziedojumu vākšanai, piemēram, karodziņu pārdošanu, kurai nav nekādas saistības ar Alūksnes pils privāto lazareti, kura tiek dēvēta vienkārši par Alūksnes lazareti.
Mēnesi pēc lazaretes atvēršanas tajā vēl nebija bijis neviens slimnieks.

Lazaretes liktenis
1915.gada jūnijā Alūksnes un Zeltiņu draudžu lazarete pēc neveiksmīgas darbības, neuzņemot nevienu ievainoto, tika slēgta.
11.jūnijā norisinājās lazaretei dāvināto mantu ūtrupe, kuras tika izsolītas un pārdotas par diezgan augstu cenu. Visa nauda tika nodota Sarkanajam Krustam.
1915.gada 12.decembra laikrakstā „Līdums” tika paziņots Alūksnes un Zeltiņu draudzes latviešu lazaretes liktenis – lazarete tā arī nesagaidīja, kad tai tiks sūtīti ievainotie karavīri, lai gan pie ēkas vēl atrodas uzraksts „Alūksnes un Zeltiņu latviešu draudzes lazarete” un plīvo karogs.
Taču ar šo lazaretes stāsts nebeidzās. 1916.gada pavasara sākumā atkal tika atvērta Alūksnes un Zeltiņu draudžu kareivju lazarete, kura darbojās savam mērķim un 24.martā uzņēma pirmos ievainotos kareivjus. Kā iepriekš lazaretes atvēršanu 1916.gada sākumā traucēja dažādas personas, taču beigās to izdevās atvērt, jo jautājumus ticis apspriests Valsts domē.
1917.gada laikrakstos iespējams redzēt, ka lazarete vēl pastāv, tai tiek vākti ziedojumi ar teātra izrāžu palīdzību un martā tā bijusi pārpildīta skarlatīnas epidēmijas dēļ. Pārsvarā lazaretē uzturējās epidēmiju slimnieki, jo tie saslimuši no nekvalitatīvajām miesta akām un ezera ūdens.
1920.gadā Alūksnes un Zeltiņu draudžu lazarete jau izaugusi par Alūksnes slimnīcu. ◆

Kategorijas