Līdzjūtīga un pašaizliedzīga mājas vecākā

2015. gada 30. decembris 00:00

877

Līga Vīksna

Ieejot Alsviķu pagasta daudzdzīvokļu mājā “Lakstīgalas”, uzreiz redzams, ka namam ir kārtīgs saimnieks: mājas apkārtne sakopta, ieejas celiņi nobruģēti, izvietoti soliņi, kāpņutelpas tīras un izvietoti ziedi. Sava dzīvokļa durvīs smaidot mūs sagaida “Lakstīgalu” mājas vecākā Ludmila Djatlova – cilvēks, kuram ir liels nopelns, lai tas viss tā būtu, un cilvēks, kuram nav sveša nesavtīga līdzjūtība, jo Ludmilas palīdzīgo plecu izjutis ne viens vien mājas iedzīvotājs.
Šoruden L.Djatlova saņēma Alsviķu pagasta pārvaldes Pateicību “Par pašaizliedzīgu un nesavtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem”. L.Djatlova uzsver, ka viens nav darītājs, un saka paldies visiem mājas iedzīvotājiem par sapratni un atsaucību, jo saskaņa esot tikai tur, kur ir laba komanda un savstarpējās attiecības.

Dzīve māca
L.Djatlova dzimusi Krievijā, bet viņas dzimtas saknes ir Latvijā – mamma ir latviete, dzīvojusi Liepnas pagastā. “Mani vecāki apprecējās Otrā pasaules kara laikā, pēc kara tika pārdalīta Latvijas – Krievijas robeža par apmēram 1,5 kilometru un sanāk, ka piedzimu Krievijā. Tur absolvēju vidusskolu, tad mācījos medicīnu. Izmācījos arī par bērnu audzinātāju. Strādāju bērnu poliklīnikā, slimnīcā, ātrās palīdzības brigādē. Mans pārvaldāmais iecirknis bija liels: 1200 bērni no piecu dienu vecuma pēc piedzimšanas un izlaišanas no dzemdību nama līdz 16 gadu vecumam. Tā bija ļoti liela atbildība. Daudz bija bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm – visiem bija jāpalīdz, jāglābj, redzēju, kā tiek atņemtas vecāku tiesības pār bērniem... To visu piedzīvojot, arī pats kļūsti citādāks, jo tā ir kā dzīves un darba skola – kā jebkurā profesijā. Tas norūda. Bet, kad tev jau ir sirmi mati un dzīves pieredze, tu kļūsti vēl gudrāks. Dzīve māca – it īpaši tad, kad dzīve cilvēkam uzliek dažādus pārbaudījumus,” saka L.Djatlova. Tad ģimenes apsvērumu dēļ atbrauca dzīvot uz Latviju un no 1985.gada sāka strādāt par audzinātāju Alsviķu speciālajā profesionāli tehniskajā vidusskolā.

Visu dara paši
L.Djatlova atzīst – pamazām radās dažādi sabiedriskie pienākumi. Ilgāk nekā desmit gadus viņa ir “Lakstīgalu” mājas vecākā. Agrāk Alsviķu daudzdzīvokļu māja “Lakstīgalas” bija Alsviķu speciālās profesionāli tehniskās vidusskolas apsaimniekošanā, jo tā bija māja, kurā ierādīja dzīvokļus iestādes skolotājiem, bet, kad skolu 1991.gadā likvidēja, pārveidojot par rehabilitācijas centru, bija jārod cits risinājums apsaimniekošanai.
“Uz brīdi reformu laikā mājā palikām bez ūdens un siltuma... Domājām, ko darīt – izvēlējāmies iet to ceļu, kad visu darām paši mājas iedzīvotāji savām rokām, spēkiem, ar savām zināšanām un finansēm: paši kurinām, remontējam un darām visu pārējo. Tā tas ir vēl joprojām. Caur Alūksnes novada pašvaldību esam nokārtojuši dokumentāciju, ka māju apsaimniekojam paši. Diemžēl biedrību pagaidām nodibināt nevaram, jo dažiem dzīvokļiem nav nokārtota zemesgrāmata,” stāsta L.Djatlova. Māja celta 1972.gadā, tādēļ darāmā netrūkstot. Mājā ir 27 dzīvokļi. L.Djatlova atzīst – iedzīvotāju struktūra ir dažāda: tur dzīvo gan pensionētie un esošie skolas pedagogi, arī gados jauni cilvēki.

Ir laba komanda
L.Djatlova uzsver, ka viena visu nedara – lieli palīgi ir citi mājas iedzīvotāji. “Liels paldies tiem, kuri uzsāka mājas apsaimniekošanu saviem spēkiem - Ņikitam Novikovam, viņa vadībā arī savulaik tapa mājas kurtuve. Daudz darījusi Gunta Laipaka. Arī tagad man ir labi palīgi – Līga Tišanova un pārējie iedzīvotāji. Liels paldies viņiem visiem, jo – ja ir laba komanda un attiecības, tad arī darbi sokas un ir saskaņa. Protams, arī mums ir savas nesaskaņas, bet visu atrisinām mierīgā ceļā, pārrunājot un vienojoties, kā darīt, ko remontēt, lai savu dzīves vidi uzlabotu un dzīvotu tā, kā pašiem patīk. Mums katras kāpņu telpas iedzīvotāji ir kā vienota, liela ģimene. Daudzi interesējas par iespējām “Lakstīgalās” iegādāties dzīvokli, jo mums ir laba māja, kur valda kārtība, bet – brīvu dzīvokļu nav...” stāsta L.Djatlova.
Šovasar nobruģēja celiņus pie ieejām kāpņu telpās un atjaunoja pakāpienus pie tām. Sadarbojoties ar uzņēmumu, kas Alsviķos ierīkoja ūdensvadu un kanalizāciju, ieklāja asfaltu mājas priekšā. Nākamgad vēlas siltināt cokolu. Katru gadu uz Ziemassvētkiem un Jaungadu pie mājas tiek izrotāta eglīte. “Ja mēs te gribam labi un skaisti dzīvot, tad pašiem vien jādara – neviens no malas to mūsu vietā nedarīs!” apņēmīgi saka L.Djatlova.

Ir jāpalīdz!
Mājā dzīvo arī pensionāri un cilvēki ar savām veselības problēmām – L.Djatlova katram prot pateikt mīļu vārdu, būt līdzcietīga un cilvēcīga. Viņa palīdz tiem, kuriem vajag nokļūt pie ārsta, sociālā darbinieka vai citur.
“Kā gan es viņus varu pamest likteņa varā, ja tik daudzus gadus līdzās dzīvojam? - Nevaru! Ir tādi, kuriem ir radinieki vai bērni, bet nedzīvo tuvumā, un ir arī tādi, kuriem nav neviena cita... Manos spēkos ir šiem cilvēkiem palīdzēt ar padomu, iestāties par viņiem atbildīgajās instancēs – ar sociālo darbinieku man ir ļoti labs kontakts. Man nav saprotams tas, kā cilvēkam var nepalīdzēt? “Lakstīgalu” iedzīvotāji zina, ka var pie manis vērsties 24 stundas diennaktī. Kur gan vecmāmiņai 80 gadu vecumā vērsties un meklēt pašai santehniķi, ja pēkšņi krāns sācis tecēt? Mans pienākums ir rast palīdzību. Es daru vien to, ko var izdarīt cilvēks, lai palīdzētu otram cilvēkam – pārējo dara atbildīgie dienesti,” saka L.Djatlova.

Trīsreiz veselību!
Šodien maz ir cilvēku, kuri gatavi nesavtīgi palīdzēt otram. L.Djatlova pieļauj, ka tādu ir vairāk mazos ciemos un pagastos, kur viens otru pazīst un viens par otru zina visu, ir gatavi palīdzēt gan ar padomu, gan citādāk. “Savukārt pilsētās, manuprāt, cilvēki vairāk dzīvo katrs par sevi un aiz aizslēgtām durvīm. Pilsētā daudzdzīvokļu mājās pirmā stāva iedzīvotāji nereti nezina, kas dzīvo viņu kāpņu telpas piektajā stāvā: rītā izgāja no mājas un vakarā pārnāca...” spriež L.Djatlova.
Jaunajā gadā “Lakstīgalu” iedzīvotājiem L.Djatlova vēl trīsreiz veselību: - ja cilvēkam ir veselība, tad būs arī viss pārējais. “Lai viņi visi vēl ilgi, ilgi dzīvo mūsu mājā un priecājas par labo, skaisto! Lai viņus neskar lielas problēmas! Lai viņu galdā vienmēr ir maizīte un tēja, bet galvenais – veselību!” vēl L.Djatlova. ◆

Labie vārdi
Iedzīvotāju grupas pieteikuma vēstule apbalvojuma saņemšanai:
“Ludmila Djatlova ilgāk kā desmit darbības gados ir apliecinājusi sevi kā teicamu, priekšzīmīgu mājas vecāko – pārvaldnieci. Novārtā nav atstāta neviena apsaimniekošanas sfēra: remontēta un kopta ēka, uzklāts jauns jumts, atjaunota kurtuve, noflīzēti ieejas celiņi, ik rudeni pie “Lakstīgalu” mājas kurtuves rindojas rūpīgi sakrautas un nosegtas malkas grēdas. Zālājs pie mājas regulāri glīti nopļauts, bet pati mājas vecākā bieži redzama darbojamies gan ar lāpstu, gan zāles pļāvēju, jo Ludmila ir ne vien labs organizators, veiksmīgs darbu un līdzekļu plānotājs, bet arī ļoti strādīgs cilvēks.
Taču vislielāko apbrīnu un cieņu šī sieviete raisa ar īpašību, kas ir retums ne tikai mūsu steidzīgajā laikā – tā ir patiesā līdzjūtība un pašaizliedzība, kādu Ludmila dāvā saviem līdzcilvēkiem. Viņa neskaita savas stundas un soļus, lai palīdzētu tiem savas mājas iedzīvotājiem, kuriem mūža gājums līdz ar gadiem atnesis nevarību, bezpalīdzību, sāpes. Līdzjūtība izpaužas gan ikdienišķās rūpēs: apmeklējumā, pieskatīšanā, sarunā, gan pieteikšanā un iešanā līdzi pie friziera, pie sociāliem darbiniekiem pagasta pārvaldē, gan braucienā pie ārsta. Šī bezgala atsaucīga sieviete nebaidās nokļūt grūtās un sev neizdevīgās situācijās, ja vien kādam vajadzīgs atbalsts, neatlaidīgi klauvē pie visām durvīm un ikvienas sirdsapziņas, lai atvieglotu veco ļaužu dzīvi. Bērni, kuri dzīvo Rīgā, vienmēr var būt droši par saviem vecākiem, jo zina, ka Ludmila neko nepalaidīs garām un pat par sīkāko nebūšanu tiks paziņots. Arī pārējie mājas iedzīvotāji zina, ka pie viņas var griezties jebkurā diennakts laikā un viņa vienmēr kaut ko izdomās.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Līdzjūtīga un pašaizliedzīga mājas vecākā

Kategorijas