Cimperlīgais Ripsis

2016. gada 8. janvāris 00:00

1357

Alūksniete Žanete Spale nu jau pusotru gadu ir saimniece Ripsim. Bežšķirnes suņuks izskatās kā mazs kucēns, bet patiesībā ir jau aptuveni trīs gadus vecs.

Nav konkrēti zināms, cik ir gadu
Ripsis ir Žanetes vecmammas sunītis, bet nokļuva pie Žanetes, kad ome pārvācās no Madonas uz Alūksni. Tolaik Žanetes omei bijuši trīs suņi. Pilsētā trīs suņus būtu grūtāk turēt, tāpēc mazais Ripsis nokļuva mazmeitas gādīgajās rokās. Interesanti, ka Žanetes omei Ripsi atnesis kaimiņš, kad suņuks jau bijis mazliet paaudzies, tāpēc nav konkrēti zināms, cik tieši Ripsim ir gadu. Viņš varētu būt jau trīs gadus vecs.
“Kad es eju uz skolu un vecāki uz darbu, tad Ripsis tiek aizvests pie omes, kura dzīvo tagad netālu no mums. Tagad omei ir tikai viens sunītis, jo otrs no vecuma jau nomira. Tagad omei ir Brabantas grifons, kas ir līdzīgs mopsim, tikai mazāks. Omes sunītis jau ir ļoti vecs, bet vedam Ripsi bieži ciemos, jo viņš, jaunāks būdams, uztur omes sunī možumu, kurš līdzās jaunajam sunim kļūst enerģiskāks. Jaunais suns vecākajam atgriež dzīvotprieku,” stāsta Žanete.

Ripsis ir gudrs suns
Ripša zinātkārā un greizsirdīgā rakstura dēļ nācies ciest ne vienai vien mājas lietai. Reiz, kad Ripsis vēl dzīvojis pie Žanetes omes, viņš sagrauzis pat mobilo telefonu. “Ja Ripsi atstāj vienu mājās, tad viņš var sākt grauzt lietas, jo tad viņš sajūtas vientuļi. Ripsis ir gudrs suns un negrauž lietas, kuras tev nav svarīgas, bet iemanās sagrauzt tieši to, kas cilvēkam ir svarīgākais,” par mazo rezgali stāsta Žanete.
Ripsis pēc rakstura ir ļoti cimperlīgs. Viņam patīk siltums un nepatīk, ja viņu aiztiek tad, kad viņš negrib. “Ja Ripsim negribas, ka tu viņu glaudi, bet to dari, tad viņš var arī uzrūkt. Ja suns ir man klēpī un mamma man pieskaras, tad Ripsis rūc. Viņš tā dara arī tad, kad ir klēpī mammai un es cenšos pieskarties viņai. Tā Ripsis aizsargā cilvēku, ar kuru viņš ir kopā. Iespējams, ka, pirms viņš nokļuva pie manas omes, kāds vīrietis viņam nodarījis pāri, jo Ripsis vienmēr rūc uz puišiem, piemēram, arī tad, ja pa ielu nāk pretī vīrieši. Pret meitenēm gan viņš ir draudzīgāks. Varbūt viņš ir greizsirdīgs. Arī pie tēta Ripsim nācās ļoti ilgi pierast,” stāsta Žanete.

Kļuvis par galantu
pilsētnieku
Žanete ir tā saucamais “kaķu cilvēks”, jo pirms Ripša viņai nav bijis suņa un vienmēr ir patikuši tieši kaķi. Viņa atzīst, ka suns prasa vairāk uzmanības. “Pierast bija ļoti viegli un bija arī iemesls katru dienu iziet ārā kopā ar Ripsi,” stāsta Žanete, kurai mājās ir arī divi kaķi - Pūka un Incis. “Pūkai ir jau varāk nekā desmit gadi, bet Incis pie mums nokļuva pavisam nejauši. Kaķis pieklīda un vairs negāja prom. Mazā māsas meita teica, ka kaķēns izskatās kā no kādas pasaku grāmatas, kurā kaķi sauc par Inci. Tā nu Incis tika pie sava vārda,” stāsta Žanete.
Ar kaķiem Ripsis gan īsti lāgā nesaprotas un mēdz kauties, it sevišķi tad, kad sajūtas greizsirdīgs. Ripsis vēl aizvien izskatās kā mazs kucēns. Žanete jau ir pieradusi pie tā, ka uz ielas cilvēki mēdz teikt, ka viņai ir ļoti jauks un mazs kucēns. Vēl piemīlīgāku Ripsi padara viņam nopirktās dažādas drēbītes, kuras Žanete velk sunītim ziemas spalgumā, lai viņam nebūtu auksti, jo Ripsis ir īsspalvains suns. “Daudzi uz ielas man prasa, kāda sunim ir šķirne, un netic, ka tas nav taksis. Prasa arī, kur tādu var dabūt, jo viņš izskatoties kā kucēns, kaut arī ir pieaudzis. Katru reizi, izejot pastaigā ar Ripsi, kāds pievērš uzmanību,” stāsta Žanete. Sākumā Ripsim kā jau sunim no laukiem bijis grūti pierast pie pilsētas: pastaigu laikā viņš esot baidījies no katra trokšņa un garām braucošajām mašīnām, taču ar katru pastaigas reizi Ripsis pie pilsētas vides pieradis aizvien vairāk un nu kļuvis par galantu pilsētnieku, kuram gan vēl aizvien ir bail no svešiem cilvēkiem. “Ja Ripsis uz kādu rūc vai rej, tad viņš no šī cilvēka baidās. Tā viņš no bailēm izrāda savu nepatiku,” teic Žanete. Viņa šogad pabeigs 12.klasi Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā un plāno studēt audiovizuālo mākslu. Žanete atzīst, ka noteikti skums pēc Ripša, bet zina, ka viņš ātri vien pieradīs. “Vasarā uz divām nedēlām biju Horvātijā. Atbraucu mājās - un sunītis jau bija mani aizmirsis. Parasti, kad atnācu no skolas, Ripsis priecīgi lēkāja pie loga, bet tad viņš vienkārši mani apošņāja un aizgāja. Sunītis pēc manis īpaši nebēdāsies, drīzāk es vairāk skumšu pēc viņa,” teic Žanete. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cimperlīgais Ripsis

Kategorijas