Ar vēsturi azotē

2016. gada 15. janvāris 00:00

Alsviķietis Jānis Līcis ir vēsturnieks, kurš vadījis arī Alūksnes pils muzeju. Sarunās par vēsturi viņš uzsver, cik svarīgi ir nesaskatīt tajā tikai balto un melno, bet saprast, ka vēsture nebūt nav tik viennozīmīga, kā varētu šķist.

“Notika klikšķis”
J.Līcis Alūksnes muzeju vadījis divas reizes. Pirmo reizi viņš to vadījis no 1961. līdz 1968.gadam un otro reizi – astoņdesmito gadu beigās. “Tad nostrādāju aptuveni divus gadus, bet tad, kad sāku vadīt muzeju sešdesmitajos gados, biju muzeja otrais direktors, tā ka tie bija muzeja pirmsākumi,” stāsta J.Līcis. Pirms darba muzejā viņš strādāja par audzinātāju Daugavpils bērnu audzināšanas kolonijā. Pēc kāda laika viņam tika piedāvāts darbs muzejā Kuldīgā vai Alūksnē. J.Līcis izvēlējies Alūksni un bijis priecīgs, ka varējis atgriezties mājās.
Viņš pēc izglītības ir vēsturnieks un skolotājs. Izņemot laiku, kurā strādāts Daugavpilī, J.Līcis vēl ir nostrādājis vienu mācību gadu par skolotāju Madonas vidusskolā. Lai arī skolotāja darbs bijis interesants, J.Līci vienmēr interesējusi vēsture. “Pašam interese par vēsturi man radās vidusskolas laikā, taču skolotāji kopā ar manu literatūras skolotāju Ellu Lāci bija izdomājuši, ka man jāiet mācīties filoloģija. Manā raksturojumā bija teikts, ka man ir nosliece uz latviešu valodu un literatūru, taču man pašam “notika klikšķis” un iesniedzu dokumentus Vēstures fakultātē. Tā nu tas palika visam mūžam,” stāsta J.Līcis. Pēc darba par Alūksnes muzeja vadītāju viņš strādājs arī par pieminekļu inspektoru.

Tautas fronte nebūt nebija kas vienots
“Vēsturi katrs interpretē pa savam, un ir grūti gūt objektivitāti. Spilgts piemērs ir mūsu pašu polemika par vārdu “Atzele” vai “Agzele”. Alūksnietis Uldis Veldre ienāca vēsturē no fizkultūras. Pamatā viņam nebija vēsturisku zināšanu, bet arī viņam noteikti “iestājās kāds klikšķis”. Viņš ļoti daudz izdarījis Brāļu kapu labā - paldies viņam par to! Kas attiecas uz vēstures faktiem, esam arī strīdējušies, kaut gan tagad uz ielas sasveicināmies un viss ir kārtībā. Vāciskais vārds “Atzele” ir gājis gadu simtiem, bet U.Veldre Tālavas dalīšanas līgumā atrada vārdu “Agzele”. Tagad notiek koncentrēšanās uz šo vārdu, kurš parādās šajā dokumentā. Varbūt vācietis, kurš rakstīja līguma tekstu, dzirdēja, ka šo pusi tā sauc, un pārklausījās. Visos pārējos dokumentos figurē vārds “Atzele”,” stāsta J.Līcis un uzsver, ka šāda polemika vēsturē ir pierasta lieta.
Vēl kāds jautājums, kurā dalās cilvēku viedokļi, ir saistīts ar Tautas frontes laiku. “Arī tajā bija komunisti. Dalībnieki, kuri bija visā tajā iekšā, varbūt prata nošķirt, kas ir kas, taču vēlāk viss sajaucās vienā putrā. Kas tad bija Tautas fronte? Tur bija gan komunisti, gan viss kaut kas. Tagad, kad pagājuši gandrīz 30 gadi, viss izkristalizējas. Tautas fronte nebūt nebija kas vienots, un, no tālāka attāluma to vērtējot, var izsecināt dažādus viedokļus,” stāsta J.Līcis.
Viņš atzīst, ka, tieši caur laika prizmu atskatoties uz vēsturi, rodas par to izpratne. “Vēsture nepavisam nav viennozīmīga. Prātā nāk arī latviešu strēlnieku vēsture. Revolūcijas laikā strēlnieki aizgāja boļševiku pavadā, bet idejas vārdā ko tik viņi neizdarīja! Viņi ticēja tam, ko sludināja Ļeņins: zemi zemniekiem un brīvību tautām! Tā vārdā viņi gāja, un bija arī varonības piemēri. Tagad tie ir sliktie, bet šo visu pirmais laikam saprata Aleksandrs Čaks, kurš uzrakstīja savu veltījumu strēlniekiem “Mūžības skartie”. Kad grāmata iznāca, “sarkanie” bija ienaidnieki, bet viņš viņos saskatīja arī varonības pusi. Tādu piemēru vēsturē ir daudz,” pauž J.Līcis.

Noteikti turpinās pētīt
J.Līcis atzīst, ka ar gadiem (J.Līcim ir 83 gadi) cilvēks kļūst gausāks un arī materiālu lasīšana un vākšana ir gausāka. “Bet interese jau nekur nav zudusi! Mājās ir vairākas mapes par dažādām tēmām, kuras gan nav sistematizētas. Kādreiz man bija doma pastudēt Alūksnes baznīcas un draudzes grāmatas, bet tās no Alūksnes luterāņu draudzes ir pazudušas. Dabūju pirmo grāmatu, kura bija saglabāta, bet visas iepriekšējās kāds mācītājs sadedzinājis. Tā ka īstā vēsture sākas ar 1750.gadiem. Iesāku, bet tālāk netiku, jo nebija piekļuves pie nākamajām grāmatām. Tā nu tas viss pagaisa, bet gribētos vēl izpētīt pareizticīgo baznīcas pirmsākumus Alūksnes novadā,” stāsta J.Līcis.
Pagājušajā gadā viņam bijušas divas operācijas, tāpēc gads pagājis tukši, taču J.Līcis uzsver, ka noteikti turpinās pētīt kādu tēmu. “Pareizticība mūsu novadā nav pētīta. Vēl ir doma turpināt pētīt skolu vēsturi, ar kuru nodarbojos arī tad, kad strādāju Alūksnes pils muzejā. Daudzi mūsu novada skolotāji ir mācījušies Pleskavas skolotāju institūtā. Cik varēju, tik ievācu ziņas par šiem ļaudīm, bet bija jātiek uz Pleskavu. Izrādās, ka Pleskavas semināra arhīvs ir pārvests uz Staraju Rusu. Tad sākās Atmodas laiks, un tā nu pēc materiāliem neaizbraucu. Gribētos, lai kāda pārrobežu projekta laikā kāds jaunāks varētu aizbraukt uz turieni un izpētīt šos materiālus par mūsu cilvēkiem, kuri ir mācījušies Pleskavas skolotāju institūtā. Tur atrastos daudz interesantu materiālu,” saka J.Līcis. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar vēsturi azotē

Kategorijas