Ja vien tici sapņiem, tie tevi nepievils

2016. gada 15. janvāris 00:00

3150

teksts: Mārīte Dzene, Foto: no personiskā arhīva

Alūksne ir starp pilsētām, kur jau daudzus gadus notiek režisores Ditas Balčus teātra viesizrādes. Tā kā tas ir nekomerciāls projektu teātris, var tikai apbrīnot šī teātra dzīvotspēju. „Iespējams, ka teātra izdzīvošanas iemesls ir tas, ka mūs vienmēr saistījušas vispārcilvēciskas tēmas, nemainīgas tradicionālās un ģimeniskās vērtības. Mums šķiet būtiski aizsniegt gan pieaugušo, gan bērnu sirdis un prātus ar morāli estētisku vēsti,” saka D.Balčus.
- Savu teātri izveidojāt 1990.gadā, taču tikai nesen tas radis mājvietu bijušajā Mākslas darbinieku namā Vecrīgā.
- Jā, beidzot ir izdevies īstenot sapni – atrast telpas teātrim. Neviens cilvēks nevar dzīvot bez savām mājām. Tāpat teātris ir dzīvs organisms, kuram grūti pastāvēt bez savas vietas. Kādu laiku var, un tas ir stilīgi, bet ilgstoši tā nedrīkst būt. Joprojām esmu procesā – sapņoju, jo esmu pārliecināta, ka ir jāsapņo. Turklāt ir jāsapņo lieli sapņi ticībā un paļāvībā. Nav nejaušība nekas, kas ar mums notiek. Nemitīgi esam kādas izvēles priekšā, un mūsu spēkos ir izdarīt pareizās izvēles. Acīmredzot šīs telpas teātrim man bija paredzētas. Teātris vienlaikus ir publiska un ļoti personiska telpa. Varu teikt, ka tās ir manas mājas, kurās ieliktas manas labākās domas, mana sirds un manas dzīves laiks - dārgākais, kas mums katram ir.
- Teātra nosaukums ir „3 māsas”, ko var dažādi tulkot. Turklāt tā iekārtojums ir ļoti savdabīgs.
- Nosaukumā ir iekodēts ne tikai Antona Čehova tāda paša nosaukuma lugas vēstījums. Sākumā bija ideja par trim mūzām – mākslu, teātri un mūziku. Taču šo koncepciju papildina manas trīs talantīgās meitas – aktrise Egija Silāre, mūziķe Elizabete Balčus un čelliste Kristiāna Abiļeva. Katra ir atbildīga par vienu no mūzām. Turklāt arī teātra radošās saimnieces esam trīs: pati rūpējos par radošo ieceru īstenošanu, Elizabete – par muzikālo pusi un vēl ir producēšanas kompānijas „Kultūrmarka.lv” projektu producente Laila Baumane. Viņas kompānija organizē visdažādākos pasākumus, no kuriem lielu daļu veido teātra izrāžu producēšana.
Teātra telpu dizains ir veidots, rēķinoties ar ierobežotu finansējumu. Kad naudas līdzekļi ir ierobežoti, tad paveras lielākas iespējas radošai izdomai. Pasaulē ir saražots ļoti daudz gan vajadzīgu, gan nevajadzīgu lietu. Tās visas nav iespējams patērēt, tomēr nemitīgi tiek pirktas arvien jaunas, jo iepriekšējās nav vairs modē. Tāpēc teātris mēģina dot lietām otru dzīvi. Piemēram, brilles ir izmantotas lustrām, kurpes pārvērstas gaismas ķermeņos, zābaki – puķu podos... Arī izrāžu kostīmi un rekvizīti iegūst otro elpu, tos izmantojot telpu dizainā.
- Jūsu teātris regulāri dodas viesizrādēs, kas, kā nereti apgalvo, nes zaudējumus...
- Tā ir sava veida kalpošana, jo viesizrādes patiešām neatmaksājas. Labākajā gadījumā izejam pa nullēm, jo ir lieli izdevumi, piemēram, transports vajadzīgs ne tikai aktieru sastāvam, bet arī dekorācijām. Taču uzskatu, ka tas ir jādara. Citādi nav nākotnes nācijai, kurai trūkst garīgo vērtību, kultūras un mākslas. Tāpēc daudz kas tiek darīts idejas vārdā.
- Vakar Alūksnē izrādītās „Re:Atmoda” darbība risinās barikāžu laikā Rīgā. Ar ko jums pašai saistās šis laiks?
- Tas ir stāsts par izvēlēm – gan tām, kuras izdara lugas varoņi, gan par tām, kuru priekšā bija tikko atjaunotā Latvijas valsts. Šī izrāde ir tapusi, lielā mīlestībā domājot par Latviju. Man pašai atmodas laiks raisa ļoti personiskas asociācijas. Kad modās un dzima atjaunotā valsts, dzima arī mana jaunākā meita Elizabete. Izrādē notikumi risinās 1991.gadā no 1. līdz 21.janvārim, kad Elizabetei bija divi mēneši. Savukārt vidējai meitai bija četri gadi un vecākajai – 12 gadi. Vecpilsētas dzīvoklī bija ieslēgts televizors, bet aiz loga bija jūtami barikāžu trauksmainie notikumi. Protams, bija spriedze, bailes un neziņa, tomēr sirdī saglabājās ticība. No Liepājas atbrauca vīra radi, kas bija sagatavojušies tā, it kā dotos karā. Viņiem līdzi mugursomā bija pārtika un siltas vilnas zeķes. Vīrieši devās uz barikādēm. Neviens nezināja, ar ko tas beigsies, tāpēc bija īpaši spilgtas emocijas, ko nevar aizmirst. Tā kā dzīvojam Vecrīgā, man ar mazo meitiņu uz rokām bija izteikta baiļu sajūta. Jutos bezpalīdzīga. Vienīgais mierinājums un glābiņš bija ticība, cerība un mīlestība. Cita mums nekā nebija. Bet tas ir ļoti daudz! Vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka no tumsas mūs izveda „Dievs, svētī Latviju!” un „Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”. Cita lieta, ko pēc tam darījām.
- Šķiet, vēl cits sapnis – Ziemera muižas atjaunošana – gaida savu piepildījumu.
- Esmu izaudzinājusi trīs meitas – izglītotas un talantīgas. Lai gan viņām Latvijā nav darba, viņas nav aizbraukušas meklēt labāku dzīvi citur. Tāpēc nekas cits neatlika, kā veidot kaut ko savu. Taču tas nebūt nav viegli, jo jāmokās arī ar studiju kredītu atdošanu. Kad ir sevišķi smagi, reizēm rodas doma – varbūt jākļūst par bēgļiem, jo viņiem tiek atvērtas durvis un sniegta palīdzība. Par spīti visam mēs ar vīru esam apņēmušies saglabāt Latvijai kultūras pieminekli – Ziemera muižu. Izrādās, ka tā ir tikai mūsu problēma, jo muiža ir privātīpašums. Es to apzinos un neatsakos no atbildības. Ja būtu apsviedīga kā dažs labs, droši vien būtu iepirkusi zemi un mežu, ko varētu dārgāk pārdot un tikt uz zaļa zara. Taču es sekoju savam sapnim – gribēju saglabāt brīnumainu, ļoti īpašu Ziemeļvidzemes pērli. Esmu no sirds iemīlējusi šo vietu un cilvēkus, kuri daudz ko ir mainījuši manā dzīvē.
- Kad pirms vairākiem gadiem tikāmies Ziemera muižā, jums bija doma piesaistīt Eiropas fondu finansējumu.
- Acīmredzot katram ir jādara tas, ko viņš var izdarīt vislabāk. Man tas ir teātris. Taču tam ir ļoti liela konkurence. Tas, kas notiek valdībā, Saeimā un pašvaldībās, ir augstas klases teātris, turklāt ar milzīgu finansējumu, aprīkojumu, galveno lomu atveidotājiem un suflieriem. Mums, vēlētājiem, ir atstāta statistu loma iespaidīgiem masu skatiem. Kad saskāros ar Eiropas Savienības fondiem, secināju, ka tas ir milzīgs birokrātijas aparāts. Turklāt katram projektam ir nepieciešams līdzfinansējums, ko nevaru nodrošināt. Galvenais šķērslis ir tas, ka Ziemera muiža ir privātīpašums. Tāpat kā jūra vai zvaigznes būtībā nevienam nevar piederēt kultūras vērtības, jo tās bauda visi. Ziemera muižas durvis ir atvērtas visiem – tur nāk cilvēki, brauc tūristi, notiek pasākumi. Tāpēc grūti piekrist, ka muižas atjaunošana ir tikai īpašnieku problēma. Manuprāt, tas nav godīgi. Diemžēl trūkst spēka pārveidot pasauli, tāpēc nolaižas rokas milzu birokrātijas priekšā. Lai ar to tiktu galā, ir vajadzīgs cilvēks ar racionālu domāšanu. Man tās pietrūkst. Tāpēc būtu labi, ja atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks ar caursišanas spējām, kas prastu pierādīt, cik svarīgi ir atjaunot muižu. Projekts muižas atjaunošanai ir, taču vajadzīgs finansējums. Protams, neesmu metusi plinti krūmos. Šobrīd atjaunošana tiek veikta pa kripatai, piesaistot Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Palīdz arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kas atzīst – ir vērts to darīt. Taču salīdzinājumā ar lielo darbu apjomu, kāds ir nepieciešams, tas ir maz.
- Vai ir kāds sapnis vai iecere, ko varētu darīt?
- Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā, tāpēc nevaram būt droši par iznākumu. Daudzi zaudē cerības. Depresīvus cilvēkus esmu sastapusi gan Rīgā, gan Ziemerī. Turpretim citi spēj ieraudzīt jaunus dzīvības asnus, kas gan vēl ir trausli. Cilvēki nav radīti izmisumam. No bezcerības var atbrīvot negaidīta palīdzība un enerģija, kas ļauj koncentrēt gribu. Šobrīd atkal esam izvēles priekšā – kurā barikāžu pusē nostāties. Ir jāsaprot, ka tagad notiek Eiropas islamizācija. Ko darīt? Atbilde ir vienkārša – kristiešiem nepieciešams apvienoties, atgriezties pie Dieva un aizstāvēt savas vērtības. Kristīgā ekumeniskā kopiena, kas atrodas Francijā, Tezē, ir garīgs avots visiem kristiešiem no dažādām konfesijām. Tur es palaikam dodos, lai uzlādētu savas baterijas. Radās ideja kaut ko līdzīgu izveidot Ziemera muižā. Kopā ar Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes cilvēkiem un ziemeriešiem esam jau rīkojuši pāris sadraudzības pasākumus ar lūgšanām, muzicēšanu un kopā būšanu. Ar savu ģimeni ciemojoties Tezē kopienā, kas ir ekumenisks kristiešu mūku ordenis, šo jautājumu pārrunāju ar klostera brāli, kurš ir atbildīgs par Baltijas reģionu. Viņš šai iecerei deva svētību.
- Tas nozīmē, ka mainās sākotnējās ieceres?
- Tas, protams, nenozīmē, ka turpmāk Ziemera muižā būs tikai garīga satura pasākumi. Nesen mani informēja, ka Alūksnes novadā esot iecere rīkot pasākumu ciklu „Četri gadalaiki”. Ziemā tāds būs Veclaicenē, bet pavasarī – Ziemerī. Esmu ļoti priecīga, ka 9.aprīlī, kad mostas daba un cilvēki, muižā organizēsim gan radošās darbnīcas, gan gatavosim putnu būrīšus, ko pēc tam izliksim muižas parkā. Ornitologi stāstīs par putniem, bet Elizabete izpildīs Pētera Vaska brīnišķīgo skaņdarbu „Ainava ar putniem”. Pasākumā piedalīsies aktieri un mūziķi.
Dzīve sākotnējās iecerēs ir ienesusi savas korekcijas, tāpēc ir mainījušās prioritātes. Esmu secinājusi, ka, tikai atgriežoties pie garīguma, varēsim izdzīvot. Nav citas alternatīvas. Ziemera muiža varētu būt kā garīga oāze, kur cilvēkiem veldzēties un atgūt spēkus, mīlestību, cerību un ticību. Manuprāt, baznīcai šobrīd ir jāieņem aktīvāka pozīcija. Nevaram labi justies draudzē vai kādā šaurā lokā, cits citu atbalstot, jo ir svarīgi, kā jūtas cilvēki ārpus šī loka. Nedrīkstam norobežoties. Ja cilvēkā nav mīlestības, tad nav nozīmes ne bagātībai, ne skaistumam, ne tam, ko dari. Es pilnībā uzticos Lielajam Režisoram, kas mums ir paredzējis visu to labāko. Taču mums ir jāpaiet solis pretī. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ja vien tici sapņiem, tie tevi nepievils

Kategorijas