Novērtē pilsētas un mākslas attīstību

2016. gada 29. janvāris 00:00

139

Līga Vēliņa ir alūksniete, kura pērn sāka strādāt Alūksnes muzejā, taču nu viņas ceļi ved atpakaļ uz Rīgu. Lai arī galvaspilsēta piedāvā vairāk iespēju māksliniekiem, L.Vēliņa ir pateicīga par muzejā nostrādāto laiku un atzīst, ka Alūksne pēdējo gadu laikā strauji attīstās.

Pirmās ugunskristības bija izstāde “VEF -14”
L.Vēliņa ir absolvējusi Alūksnes mākslas skolu, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (grafikas nozari) un Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu (mākslas institūciju pārvaldību, kultūras menedžmentu, līdztekus apgūstot arī fotogrāfijas specializāciju).
“Esmu dzimusi vienā gadā ar manu vecāku Anitas un Ojāra Vēliņu veidoto Alūksnes mākslas skolu. Tur es esmu uzaugusi. Pirmsskolas vecumā jau gāju zīmēt ar lielajiem bērniem uzstādījumus, un tas notika organiski un dabiski, bez piespiešanas. Ja cilvēks uzaugtu ar vilkiem, viņš sāktu pārņemt vilka dabu. Tā kā uzaugu mākslas skolā, es kultūras un mākslas vidē jūtos droši. Protams, vecākiem nācās saskarties arī ar problēmām, ko radīja mans radošums, piemēram, bērnībā apzīmētajām tapetēm un spilveniem mājās,” stāsta L.Vēliņa.
Alūksnes muzejā viņa sāka strādāt pērnā gada maijā uz līgumdarbu pamata, veicot mākslinieciskos darbus un pildot izstāžu kuratores pienākumus, bet jau kopš augusta otrās puses strādā pilnu darba laiku kā izstāžu un pastāvīgo ekspozīciju kuratore. “Manas pirmās ugunskristības bija izstāde “VEF -14”, kas bija vēsturisks apskats par lielākās valsts elektrotehniskās ražotnes VEF Alūksnes ceha izveidošanu un struktūru. Vēsturisko materiālu sagatavoja Vija Miķelsone, bet es biju atbildīga par vizuālo noformējumu. Man bija dotas mazliet vairāk nekā divas nedēļas, lai apgūtu informāciju un uzburtu vīziju par vizuālo noformējumu, ekspozīcijas izkārtojumu, kā arī atrastu drukātājus, piegādātājus un realizētu iekārtošanas darbus. Ar šo pārbaudījumu es sapratu, ka varu tikt galā ar lieliem projektiem arī īsā laikā, atrast nestandarta risinājumus un ka man ļoti patīk strādāt šāda veida darbus,” viņa stāsta.

Laiks pazūd, kad esi ar ko aizrāvies
L.Vēliņas pienākumu klāstā ir sekot līdzi izstāžu programmai: nodrošināt, lai izstādei ir savs pasākuma tēls (plakāti, ielūgumi, sociālo mediju publicitātes materiāli). “Bieži veidoju arī aprakstus, anotācijas, kā arī izkārtoju darbus, domāju arī tehniskos risinājumus. Līdztekus sadarbojos ar programmētāju Antonu Balodi Alūksnes muzeja mājaslapas pilnveidošanā, lai padarītu to funkcionālāku un pārskatāmāku. Runājot par kolēģiem muzejā, visvairāk mēs sadarbojamies ar Lauru Bergmani, kura sazinās ar māksliniekiem, veido programmas, nokārto, lai viss notiktu konkrētajos datumos, kā arī veido pasākumu scenārijus, vada pasākumus un pedagoģiskās programmas. Es pēc dabas esmu iracionāla un aizrautīga. Varu reizēm ierauties sevī un darboties līdz vēlam vakaram, jo laiks pazūd, kad esi ar ko aizrāvies. Turpretim Laura ir ekstraverta, racionāla un punktuāla, viņa ir laba organizatore. Domāju, ka esam ļoti daudz viena no otras iemācījušās, un esmu pateicīga par iespēju strādāt kopā. Diemžēl mūsu sadarbība beigsies, jo dažādu apstākļu dēļ mainās kolektīvs un arī man ir plāns atgriezties atpakaļ Rīgā,” stāsta L.Vēliņa.

Nākas atdurties pret steigu un saspringtu gaisotni
Laikā, kad radās iespēja atgriezties dzimtajā pilsētā, L.Vēliņa meklējusi mieru un harmoniju, kā arī vēlējusies atpūsties no Rīgas steigas: mazpilsēta šķita lielisks risinājums. “Taču mazpilsētā ir savi plusi un mīnusi. Arī mums muzejā pēdējie mēneši ir bijis saspringts posms. Strauji mainās kolektīvs, vadība, kā arī atšķiras viedokļi un uzskati. Nākas atdurties pret steigu un saspringtu gaisotni. Joprojām gribu pilnveidot un bagātināt savu pieredzi mākslas un kultūras jomās, turpināt studijas mediju un kultūras nozarēs, joprojām vēlos redzēt pasauli un gūt jaunus iespaidus. Par atgriešanos un pastāvīgu būšanu Alūksnē es šobrīd gan nespēšu atbildēt. Jāapzinās, ka Alūksne ir maza pilsēta, kas ir tālu no galvaspilsētas, lai gan pēdējā laikā var novērot nemitīgu attīstību. Mums ir brīnišķīga mākslas skola, profesionāla mūzikas skola, unikāls dabas muzejs “Vides labirints”, jauns Kultūras centrs, kas piedāvā bagātīgu pasākumu programmu, un tā tālāk,” uzsver L.Vēliņa.
“Man ir strikti uzskati, ka arī kultūras, mākslas un vēstures jomu pārstāvošās iestādēs ir jādarbojas cilvēkiem, kuriem ir attiecīga pieredze un izglītība. Ja nav izpratnes, rodas nesaprašanās un haoss. Reizēm esmu saskārusies ar abstraktiem pieņēmumiem, kādēļ kaut kas nenotiek, kā vajadzētu, taču cilvēkiem būtu vairāk jāiedziļinās lietu būtībā un jāiemācās argumentēt savu viedokli, nemitīgi profesionāli pilnveidojot sevi. Pārāk maz iedzīvotāju ir Alūksnē, kā arī latviešu pasaulē, tāpēc vajag savstarpēju atbalstu, ir jābūt godprātīgiem attiecībā pret savu darbu un jāsaglabā cieņas pilna attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, tad arī pilsēta plauks un attīstīsies,” uzskata L.Vēliņa. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Novērtē pilsētas un mākslas attīstību

Kategorijas