Negrib iesūnot

2010. gada 14. maijs 09:50

1163

Alūksniete Marita Vilciņa jau vienpadsmito gadu ir SIA „Latvijas Olimpiskā vienība” preses sekretāre. Tas ļauj piedzīvot daudz ko tādu, kas citiem ir liegts vai paliek nezināms, un diendienā būt līdzās Latvijas olimpiešiem.

Marita sevi raksturo kā sportisku un komunikablu cilvēku, kam piemīt arī sava deva nepacietības. „Mēdzu runāt pretī, un man patīk komandēt (smejas). Augstu vērtēju godīgumu – ja cilvēks ir godīgs, tad pret sev tuvajiem attiecībās daudz ko varu piedot. Kad mācījos vēl Alūksnes 1.vidusskolā, tagad ģimnāzija, domāju, ka es negribētu dzīvē iesūnot – tagad cenšos to īstenot. Saprotu, ka ar gadiem cilvēks kļūst mierīgāks, pasīvāks, bet vienmēr mēģinu atcerēties savu moto,” smaidot saka Marita.

Laimes hormons ir sportā
Jautāta, kas pašai bērnībā raisīja interesi par sportu, Marita samulst un atzīst – toreiz visi bērni kaut kur iesaistījās: daļa apmeklēja mūzikas skolu, deju pulciņus, daļa – sporta skolu un starp sportotājiem bija arī Marita. No 12 gadu vecuma viņa Alūksnes sporta skolā trenējās vieglatlētikā pie trenera Ilgvara Vaska. „Toreiz mani aicināja mācīties arī uz Murjāņu sporta skolu, bet es tā arī piedāvājumu nepieņēmu iedzimtās kautrības dēļ... Turklāt skolā mēs bijām fantastiski klasesbiedri, klases audzinātāja un viņus man negribējās pamest. Ilgus gadus esmu spēlējusi Alūksnes rajona basketbola un volejbola komandā,” atminas M.Vilciņa. 1999.gadā Marita absolvēja Sporta akadēmiju. Toruden bija izsludināts konkurss uz sabiedrisko attiecību speciālista vietu Olimpiskajā vienībā. „Nosūtīju savu pieteikumu, ilgi gaidīju, un tad viņi paziņoja, ka mani ņem! Tā arī esmu Olimpiskajā vienībā kopš 1999.gada rudens līdz šai dienai,” saka Marita.

Viņa ir pārliecināta, ka sports un kustības cilvēkam vairo laimes hormonu, ko, tiesa, var gūt arī, ēdot šokolādi. „Ja kopš bērnības esi sportojis, vēlāk tas ir pašsaprotami – jūtos kā slima, ja neesmu izkustējusies! Es pati neesmu augstu sasniegumu sportiste, bet man ir iespēja diendienā būt klāt pazīstamiem Latvijas sportistiem. It īpaši olimpiskajās spēlēs izjutu to, ka esmu kopā ar viņiem gan sportisko gaitu ikdienā, gan mūža svarīgākajās sacensībās. Redzu arī aizkulises, kas tajā dienā notiek un kas plašākai sabiedrībai parasti paliek nezināms. Redzu, kas sacensību vai olimpiādes laikā sportistam ir jāpārdzīvo, izliekot visus spēkus. Šādos brīžos nodomāju: es ļoti mīlu sportu, bet neesmu gatava tik ļoti visu atdot un ziedot, lai sasniegtu tādus rezultātus kā mūsu slavenākie sportisti. Kad Atēnās atklāja olimpiskās spēles, sporta draugi no Alūksnes man sūtīja tādas īsziņas, ka šķita – būdama tur, esmu piepildījusi arī viņu sapni...” atzīst M.Vilciņa.

Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 14.maija numurā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Negrib iesūnot

Kategorijas