Erudīcijas spēle – iespēja visiem pabūt kopā

2016. gada 5. februāris 00:00

3444

Diāna Lozko

Roberts un Arita Zvejnieki ir entuziasti, kuri Apē radījuši iecienīto erudīcijas spēli “Prāta laboratorija”. Tā pagājušajā nedēļā jau trešo reizi pulcēja zinātkāros Alūksnes un Apes novadu ļaudis. “Prāta laboratorija” ir erudīcijas spēle, kurā komandas savā starpā sacenšas zināšanās par dažādiem tematiem, sākot ar sportu un aktuālo popmūziku un beidzot ar matemātiku un dārzkopību. Lai arī Arita un Roberts dzīvo Rīgā, viņi bieži viesojas Alūksnē un Apē, kā arī cenšas vidi ap sevi padarīt interesantu un aizraujošu.
- Kā radās ideja veidot “Prāta laboratoriju”?
Arita: - Pagājušajā gadā Rīgā uzzinājām par erudītu līgu, kurā gandrīz katru darbdienas vakaru kopā sanāk apmēram 20 komandas un sacenšas. Aizgājām uz turieni, un šogad Roberts tajā aktīvi piedalās. Viņš erudītu līgu apmeklē katru otro ceturtdienu, un tā arī radās ideja kaut ko līdzīgu izveidot Apē, jo spēle ir interesanta un aizraujoša. Gribējās to noorganizēt saviem draugiem un ģimenes locekļiem, bet tad nospriedām, kāpēc gan to rīkot tikai tuvākajiem? Nolēmām rīkot “Prāta laboratoriju”, kurā var pieteikties ikviens interesents. Spēle notika jau trešo reizi, un tajā ir piedalījušās komandas gan no Alūksnes, gan Apes, gan arī no Gulbenes. Komandās ir arī rīdzinieki, kuri atbrauc ciemos. Sākumā šķita, ka atsaucība būs maza. Domājām, ka pieteiksies kādas 5 komandas, bet pirmajā reizē piedalījās 12 komandas! Nākamajās reizēs piedalījās jau 21 un 18 komandas.
- Pastāstiet par spēles specifiku!
Roberts: - Spēle norit desmit raundos, kur katrā ir septiņi jautājumi. Raundi ir dažādi – divi no tiem ir tematiski, divi vizuāli, viens audioraunds, viens videoraunds, raunds ar secinājumu un divi miksēto jautājumu raundi. Mūsu mīļākais raunds ir raunds ar secinājumu: no pareizajām atbildēm var izsecināt vienojošo kopsaucēju.
Arita: - Mums ir bijusi kārta par Raini. Neviens no jautājumiem nebija saistīts ar Raini, bet atbildes gan. Tā, piemēram, viens no jautājumiem bija: kā agrāk sauca Aizkraukli? Pareizā atbilde ir Stučka. Stučka bija arī Raiņa māsas vīrs. Spēlē nevienam nekas skaļi nav jāsaka, nav jānāk pie mikrofona, jo atbildes ir jāieraksta lapiņā. Nav ko baidīties, arī jautājumi ir dažādi. Ja komanda būs veidota tikai no viena gadagājuma cilvēkiem, tad gan varētu klāties grūtāk, jo jautājumi ir gan par vēsturi, gan par aktualitātēm popmūzikā.
Roberts: - Cilvēki ir atsaucīgi, taču daudzi tik un tā, ja viņus aicini, saka: “Ko tad es? Es jau neko nezinu, nesekoju līdzi ziņām.” Ir arī tādi, kuri atbrauc līdzi paskatīties, bet uz vietas izlemj pamēģināt. Ir tādi, kuri pamēģina un viņus šī spēle aizrauj. Tad pēc spēles noslēguma cilvēki jau jautā, kad būs nākamā spēle. Pašreiz spēli organizējam reizi mēnesī, un jācer, ka atsaucība saglabāsies. Ir prieks, ka cilvēki speciāli izbrīvē laiku, lai piedalītos “Prāta laboratorijā”. Esmu novērojis, ka cilvēkiem šajā pusē trūkst konkrētības un ir grūti sarunāt – vakarā ejam tur! Cilvēki nezina, saka, ka varbūt padomās, bet trūkst konkrētuma, kad cilvēks pasaka: jā, iešu, - vai arī ieplāno laiku, lai tiešām kur aizietu.
- Vai spēles laikā gadījušies arī kādi kuriozi?
Arita: - Ja cilvēki nezina pareizo atbildi, tad dažreiz cenšas uzrakstīt ko radošu. Tā, piemēram, bija jautājums par Elīnu Zālīti un “Agro rūsu”: kā sauc romānu, pēc kura ir tapusi filma ar tādu pašu nosaukumu? Atbilžu variantos bija pat atbilde - “Kapusvētki”. Reiz bija arī jautājums par to, kādām labdarības akcijām vāc līdzekļus Alūksnes un Apes novada fonds. Atbildes bija ļoti interesantas, un jau smējāmies, ka tās jānodod fondam, lai viņi zinātu, kam nākamreiz vajadzētu vākt līdzekļus. Es iesaku šo spēli pamēģināt visiem, kuriem patīk dažādi erudīcijas šovi, kā arī krustvārdu mīklas.
Roberts: - Te tu pats vari piedalīties. Kāpēc gan ir tikai jāskatās no malas, ja var atnākt un pamēģināt? Tā ir iespēja cilvēku dabūt ārā no rutīnas. Mums arī Apes kultūras namā teica, ka uz šo pasākumu nāk tādi cilvēki, kuri nekad agrāk te pat nav bijuši. Varbūt dažus no šiem cilvēkiem neinteresē tieši koncertu apmeklēšana, bet viņiem patīk šāda veida erudīcijas pasākumi. Nākamā spēle notiks 27.februārī Apes tautas namā. Aicinām sekot līdzi spēles jaunumiem “Facebook”.
Roberts: - Paldies par atbalstu Apes kultūras nama darbiniekiem, Ilvai Sārei un Apes novada tūrisma organizatorei Astrai Bindei! Paldies arī tiem atbalstītājiem, kuri sarūpē dāvanas! To saraksts jau kļuvis diezgan garš.
- Jūsu dzīve rit starp Rīgu, Api un Alūksni. Vai ir vēlme kādreiz atgriezties uz dzīvi Apē un kādas ir priekšrocības dzīvei šeit?
Arita: - Pamatā dzīve norit Rīgā, bet brīvdienās braucam uz Alūksni un dzīvojam gan pie maniem, gan pie Roberta vecākiem. Dodamies arī uz Api, kur mums ir sava māja. Pašreiz mums nav iespējas darīt šeit to darbu, ko strādājam Rīgā. Īsti negribas visu pamest un atgriežoties sākt domāt, kur nu mēs varētu strādāt.
Roberts: - Apē un Alūksnē ir piederības sajūta. Rīgā iespējas ir plašākas, taču nevarētu teikt, ka tās ir unikālas. Daudz ko varam iegūt arī šeit, neiztērējot tik daudz naudas. Tagad arī teātris no Valmieras brauc pie mums uz Kultūras centru.
Arita: - Rīdzinieki ir pieraduši pie visa gatava. Rīgā cilvēkiem vienmēr ir iespējas. Viņiem ir labas skolas, liela pulciņu izvēle un tā tālāk. Arī darbavietās var uzreiz just, kurš ir no Rīgas, bet kurš nāk no mazpilsētas vai laukiem. Rīdzinieki vairāk runā, bet mazāk dara, kā arī viņiem ir augstākas prasības. Cilvēki no laukiem ir pacietīgāki un sevi parāda ar attieksmi pret darbu. Viņi ir cītīgi un grib visu izdarīt līdz galam. Mēs abi arī esam sabiedriski aktīvi, jo nākam no mazpilsētas.
- Kādu jūs saredzat Alūksnes un Apes novadu nākotni?
Roberts: - Jautājums ir arī tajā, ko mēs varētu vairāk sagaidīt no pašvaldības. Būtu vairāk jāpievēršas tūrisma popularizēšanai – jo vairāk tūristu, jo vairāk var attīstīties apkalpojošā joma. Attīstīties palīdzētu arī industriālā parka izveide Alūksnē, kur pašvaldība varētu izveidot tādu vidi, kurā varētu ienākt jaunie uzņēmēji. Sabiedrībai ir jāsaprot, kā darbojas valsts un ka tā nevar attīstīties bez iedzīvotājiem. Ja man nav, ko darīt, tad es cenšos izdomāt, ko darīt, kaut vai to pašu “Prāta laboratoriju”.
Arita: - Man, piemēram, ir kauns par Alūksnes sporta angāru. Cilvēki citreiz prasa, kas tur ir, un man pat kauns teikt. Labi, ka mums vēl ir ģimnāzijas sporta zāle. Ceru, ka sporta zāles celtniecības projekts tiks attīstīts, jo apstākļi projekta realizācijai spīdošāki nekļūs. Var jau, protams, smuki runāt, ka vajadzētu vairāk uzņēmumu un darbavietu, taču diez vai tas notiks. Mans novēlējums ir, lai tie jaunieši, kuri tagad aizbraukuši uz Rīgu vai ārzemēm, atgrieztos ar savām ambīcijām šeit attīstīt savu uzņēmējdarbību, nevis atbrauktu un teiktu, ka te jau vairs nav kur strādāt. Gribētos, lai viņi atbrauktu ar savām idejām. Ir svarīgi, ko mēs paši darām, ko esam gatavi atbalstīt un cik iesaistāmies. Daudzi saka, ka Alūksnē jau nav ko darīt, bet nesen Roberta māsa Ilze, kura dzīvo Alūksnē, ielika sociālajos tīklos veltījumu tiem, kuri uzskata, ka te nav ko darīt. Nedēļas laikā viņa bija uz izstādes atklāšanu, mūzikas skolas jubilejas koncertu, ekspedīcijas gājienā pa Alūksnē novārtā atstātajām ēkām un tā tālāk - viņai nav bijis gandrīz neviena brīva mirkļa. Uzskatu, ka daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka.
Roberts: - Alūksnē finansiālā ziņā ir vairāk iespēju. Apē finansiālo iespēju nav tik daudz, bet ir daudz radošu risinājumu.
Arita: - Ļoti daudz kas balstās uz pašu cilvēku iniciatīvas. Uz to, ka viņi paši iesaistās un paši rīko pasākumus. Ārpus lielajām pilsētām viss ir balstīts uz cilvēkiem. Skumdina, protams, ka ne visos amatos ir aizrautīgi cilvēki. Ir vajadzīgs jauns redzējums un vajadzīgi cilvēki ar vīziju, nevis tikai tādi, kuri vēlas atstrādāt darba laiku no astoņiem līdz pieciem. Atnākot jaunam cilvēkam vecā vidē, nereti gribas ko mainīt, bet nesanāk, jo vide neļauj. Ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai spētu ienest jaunas vēsmas.
- Jums abiem ir svarīgs arī aktīvs dzīvesveids.
Roberts: - Mūsu kopīgais vaļasprieks ir distanču slēpošana. Spēlēju arī hokeju. Vasarā arī daudz kur braukājam un nesēžam mājās. Slēpņojam jeb nodarbojamies ar geokešingu – meklējam skaistās un interesantās vietās apslēptas kastītes. Tā esam atklājuši ne vienu vien iepriekš nezinātu vietu mūsu pusē, piemēram, Jaunlaicenes barona Volfa medību pili Vaidavas kreisajā krastā iepretī Ančku dzirnavām, kurai ir interesanta arhitektūra.
Arita: - Kādreiz slēpojām ar kalnu slēpēm, un gribētos jau kādreiz atkal ar kalnu slēpēm aizbraukt arī uz kādu augstāku kalnu, taču pašreiz mums ir iespēja slēpot ar distanču slēpēm. Janvārī bijām Siguldā Laurenču trasē, kuru ir projektējis Roberts. Tā ir vienīgā trase Baltijā, kurai zem trases ir saldēšanas iekārtas. Iestājoties plusiem, šīs iekārtas var saldēt un uzturēt uz trases sniegu. Vasarā braucam ar velosipēdiem un skrituļojam, līdz pat salam gāju arī uz “Mummy fit” - speciālu vingrošanu māmiņām kopā ar bērniem. It īpaši ja strādā, ir vajadzīgs posms, kurā vari pārslēgties. Sports ir labākais veids, kā to darīt, jo vari atpūtināt prātu un pēc tam ir laba sajūta. Tu neesi tās divas stundas, kuras esi sportojis, pazaudējis, bet gan ieguvis vēl klāt divas stundas, jo pēc tam ir enerģijas uzplūds. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Roberts (29) un Arita (27) Zvejnieki.
Ģimene: meitiņa Matilde (svētdien paliks 7 mēneši).
◆ Izglītība: Arita ieguvusi žurnālistikas bakalauru un maģistra grādu politoloģijā, Roberts ieguvis maģistra grādu transportbūvēs, kā arī maģistra grādu ekonomikā.
◆ Nodarbošanās: Roberts ir ceļu inženieris un strādā SIA “Projekts EAE”, Arita strādā valsts pārvaldē
◆ Hobiji: erudīcijas spēļu organizēšana, Latvijas apceļošana, darbošanās dārzā un sportiskas aktivitātes.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Erudīcijas spēle – iespēja visiem pabūt kopā

Kategorijas