Vienīgās zāles pret alkoholismu ir paša griba

2016. gada 5. februāris 00:00

316

Profesore Biruta Kupča ir teikusi: “Kamēr cilvēks otrā dienā vēl aiz kauna mirst nost un uz alkoholu nevar ne paskatīties, tas vēl nav alkoholiķis. Tie ir gadījuma rakstura dzērāji. Alkoholiķis otrā dienā lāpa paģiras.” Diemžēl arī Alūksnes un Apes novados ir gan tie, kuri otrā dienā uz alkoholu nevar ne paskatīties, gan tie, kuri lāpa paģiras. Lai kā mums to negribētos, tomēr speciālisti atzīst – Alūksnes un Apes novados alkoholiķu mazāk nepaliek.
Alkohols galvas smadzenēs izraisa patoloģiskas izmaiņas. Ja cilvēks piedzeras, viņam ir reibonis, neskaidra valoda, līdzsvara traucējumi – smadzenes katrā alkohola lietošanas reizē tiek toksiski ietekmētas. Lietojot alkoholu regulāri, smadzenēs notiek neatgriezeniskas izmaiņas, cilvēks degradējas, nav nekādas kritikas pret to, ka alkohola lietošana būtu jāpārtrauc. Alkohola reibumā tiek izdarīti daudzi noziegumi – Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes sniegtie dati liecina, ka reibumā tiek izdarīta lielākā daļa pārkāpumu. Raksturīgākie pārkāpumi ir miesas bojājumu nodarīšana, ģimenes skandāli, mantas bojāšana. Narkoloģijas zelta likums saka: pirmais solis ceļā uz pārmaiņām jāsper pašam atkarīgajam, ko nav vēl par vēlu izdarīt, kamēr nav iestājusies pilnīga degradācija.

Sievietes vairs neatpaliek no vīriešiem
Alūksnes novada Sociālā dienesta veselības veicināšanas speciāliste un sociālā darbiniece darbam ar personu grupām Ina Raipule atzīst, ka dienestā šī problēma ir aktuāla starp garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņēmējiem. Uz šodienu no 30 aktīvajām lietām 20 ir saistītas ar alkohola lietošanas problēmām.
“Mana darba pieredze liecina: tās pārsvarā ir personas, kas dzīvo vienas, retāk – no ģimenēm. Pēdējo divu gadu laikā tie galvenokārt ir vīrieši, bet nu jau arī sieviešu īpatsvars tuvojas vīriešu skaitam. Vidējais vecums – 40 līdz 50 gadi: gan no pilsētas, gan pagastiem. Bet ne jau visi nonāk mūsu redzeslokā, jo ne katrs saprot, ka ir problēmas un ka tās vajadzētu risināt. Diemžēl ir personas, kas mums tā arī pasaka: “Es varu aiziet pie narkologa un atnest zīmi, ka esmu alkohola atkarīgs, lai to apliecinātu, bet mainīties nevēlos!” Pārsvarā ir tādi, kuri problēmu neatzīst, jo – es varu dzert un varu arī nedzert... Šādu ir visvairāk. Lielākā daļa apgalvo, ka dzer tādēļ, ka nav darba, ir problēmas, parādi, jau atslēgta elektrība, piedzīvo šķiršanos, ir bezcerība, ka darbu tāpat nedabūšot, jo ko tad Alūksnē varot gribēt, bet tajā pašā laikā paši neko nedara, lai situāciju mainītu. Daudzi atsakās iet strādāt gaterī – aizbildinās ar muguras problēmām vai no paziņām dzirdēto, ka tur maz maksā,” raksturo I.Raipule.

Visgrūtāk ir pārliecināt
ārstēties
Sociālais dienests personām piedāvā iespēju izmantot dažādas ārstēšanās metodes, piemēram, Minesotas 12 soļu programmu, ko projektā caur Nodarbinātības valsts aģentūru var apmeklēt par brīvu, ja ir aģentūras nosūtījums. Daļa personu brauc ārstēties uz Straupes narkoloģisko slimnīcu. I.Raipule uzsver, ka visgrūtāk ir pārliecināt par ārstēšanās nepieciešamību.
“Pēc ārstēšanās varam piedāvāt arī rehabilitācijas programmu, bet uz to līdz šim neviens vēl diemžēl nav aizbraucis. Ir personas, kas veiksmīgi izgājušas ārstēšanos un tagad Alūksnē apmeklē anonīmo alkoholiķu grupu, tādējādi rehabilitējoties caur atbalsta grupu. Ir ļoti svarīgi, lai nav pārrāvuma un saglabājas iespēja būt starp domubiedriem. Kopumā, piemēram, pēdējo divu gadu laikā mums ir ārstējušies 17 cilvēki: 7 sievietes, no kurām 3 ir noturējušās ilgstoši un apmeklē anonīmo alkoholiķu grupu, bet no 10 vīriešiem izturējuši ir 5. Prieks, ka ir arī ļoti pozitīvs piemērs: cilvēks pēc gadiem ilgstošas alkohola lietošanas, dzerot pārsvarā stiprināto alu, tomēr vērsās pie manis kā speciālista un pats lūdza palīdzību... Vedām viņu pat uz divām ārstniecības iestādēm. Tagad viņš veiksmīgi atradis darbu Igaunijā un uz Alūksnes novadu atbrauc ciemos, bet joprojām ir ļoti pateicīgs, ka palīdzējām izkļūt no bedres,” stāsta I.Raipule.
Stiprinājuma ģimenes locekļiem, kuri ļoti vēlas, lai radinieks pārtrauc lietot alkoholu, bet viņš pats to nevēlas, patiesībā nav. “Var mēģināt ar drastisku rīcību, piemēram, sakot, ka pametīs, bet ne visus tas ietekmē,” saka I.Raipule. Kopā ar kolēģi Lailu Gorkiju viņa pagājušajā nedēļā Rīgā apmeklēja Baltijas valstu pilsētu konferenci “Pašvaldību iespējas mazināt un novērst alkohola radīto kaitējumu”. “Tajā atzina, ka šobrīd lielākā problēma ir alkoholisms starp jauniešiem. Ja agrāk jaunietes bija atturīgākas no alkohola, tad tagad jau lieto līdzvērtīgi puišiem...” saka I.Raipule.

Uzliek pienākumu - nelietot
Valsts probācijas dienesta Alūksnes teritoriālās struktūrvienības vadītāja Ilzīte Duļbinska stāsta, ka starp dienesta klientiem ir maz alkohola atkarīgo. Piemēram, 2010.gadā ar tiesas lēmumu diviem cilvēkiem uzlikts pienākums - ārstēties no alkohola atkarības, tikpat arī 2011.gadā, 2013. un 2015.gadā. “No 2015.gada 1.februāra valstī kārtība ir mainījusies un pienākumus uzliek pats probācijas dienests. Sešu nedēļu garumā, izvērtējot riskus un vajadzības, pašreiz vienam klientam ir uzlikts pienākums - nelietot alkoholu, jo alkohola reibumā veikts noziedzīgs nodarījums: nodarīti miesas bojājumi, bet vienam klientam uzraudzības plānā iestrādāta darbība par alkohola paškontroles lapas aizpildīšanu. Organizējam starpinstitucionālās sadarbības tikšanās, kad arī pārrunājam šīs problēmas. Viens probācijas dienesta klients apmeklē anonīmo alkoholiķu grupu Alūksnē. Savus klientus reizi mēnesī sūtām arī konsultēties pie narkologa,” probācijas dienesta darbu saistībā ar alkohola atkarīgajiem raksturo I.Duļbinska.
Lielākās problēmas ar alkoholu ir piespiedu darba veicējiem, kuriem tas traucē iet uz darbu un strādāt, bet ar piespiedu darba veicējiem probācijas dienests sakarā ar atkarībām nestrādā.

Alkoholiķu mazāk nepaliek
Gan sociālā, gan probācijas dienesta sūtīti cilvēki nonāk pie Alūksnes un Apes novadu narkoloģes un psihiatres Irēnas Greivules. Viņa atzīst, ka pacienti dalās divās grupās: tie, kuri paši vēlas ārstēties un ir motivēti, un nemotivētie. Diemžēl nemotivēto pacientu šobrīd ir vairāk. Pēdējos gados alkoholiķu skaits mūsu novados nav samazinājies, bet gan pat ir palielinājies.
“Ar motivētajiem var strādāt un sasniegt kādu rezultātu. Cilvēkam jābūt motivētam ārstēties un lūgt palīdzību. Narkologs ir ārsts ar zināšanām narkoloģijā, kurš pacientam var izteikt ārsta viedokli, izstāstīt metodes ārstēšanai. Motivētajiem pacientiem jau ir sasniegti ļoti labi rezultāti un remisija – alkohola nelietošana. Tiesa, tas panākts vairāku gadu garumā. Savukārt nemotivētie pacienti parasti pie ārsta vēršas ar sociālā dienesta vai probācijas dienesta izziņām, ar tiesas lēmumu, ka jāārstējas pie narkologa, bet viņiem nav īstas kritikas pret savu stāvokli. Protams, tiek strādāts arī ar šiem pacientiem, bet šī darba rezultāts ir apšaubāms. Mana pieredze liecina, ka no nemotivēto pacientu grupas ļoti reti kāds kļūst par motivēto, bet, ja izdodas palīdzēt kaut vienam šādam cilvēkam, arī tas jau ir daudz,” saka I.Greivule.

Ir labsajūta, nav kauna
I.Greivule uzsver, ka alkoholisms ir ļoti liela problēma. Šobrīd tam ir arī veicinošie apstākļi – darbavietu trūkst, ir naudas grūtības. Bet arī viņa nekādi nespēju saprast to fenomenu, ka darba alkoholiķim nav, naudas arī, bet pudelei - ir!
“Kad jautāju, kur ņēma, atbilde bija, piemēram, aizgāju tantei saskaldīt malku - viņa samaksāja, nopirku nevis maizi, bet pudeli… Tā jau ir ļoti liela atkarība. Jūs jautājat, kādi ir iemesli alkoholismam? Pirmo reizi alkoholu pamēģina “padsmit” gadu vecumā: pusaudzis aiziet uz tusiņu, nevar atbrīvoties un uzlūgt meiteni uz deju, iedzer drosmei vienu aliņu un rodas labsajūta, nav kauna sajūtas. Ar to viss sākas! Tā nenotiek, ka sāk dzert tikai no kaut kādiem kreņķiem. Tas ir arī sociāls jautājums: audzināšana ģimenē, mūsu nodarbinātība, draugu loks. Nesen pie manis bija 60 gadus vecs vīrietis, kurš atzina – alkoholu sācis lietot 15 gadu vecumā un turpinājis visu mūžu… Ģenētiski ir pierādīts: ja abi vecāki ir alkoholiķi, tad 80 procentos gadījumu arī viņu radītie bērni kļūs par alkoholiķiem, ja sāks lietot alkoholu. Ja viens no vecākiem ir alkoholiķis, tad bērnam būs 50 procentu ģenētiskā predispozīcija uz alkohola atkarību,” saka I.Greivule.

Remisija – pēc astoņiem gadiem
Ir pacienti, kuri sasnieguši rezultātus, tomēr pēc laika atkal atgriežas narkologa kabinetā. Turklāt liela daļa noliedz, ka viņiem ir atkarība no alkohola – īpaši sievietes to cenšas noslēpt, dzer vienatnē. I.Greivule atzīst, ka sievietēm arī terapija norit grūtāk nekā vīriešiem. “Alkoholisms nav tikai vienkāršo cilvēku slimība – tas piemeklē arī bagātos. Cilvēkam var būt piecas augstākās izglītības, bet alkohola priekšā alkoholiķi ir vienādi… Narkoloģijas centrā Rīgā ārstējas arī ļoti daudz labi situētu cilvēku. Rīgā daudzi narkologi strādā privāti – personas par samaksu sauc narkologu uz mājām, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. Rīgā tas ir ļoti populāri. Mēs novados esam valsts finansēti narkologi,” viņa saka.
Ja cilvēks nelieto alkoholu un apmeklē dažāda veida terapiju – ne tikai medikamentozo, bet arī atbalsta grupas - tad remisija iestājas pēc 8 gadiem. I.Greivule norāda, ka šo laiku simboliski var salīdzināt ar maza bērna augšanu, sākot no zīdaiņa vecuma. “Motivētie pacienti pie manis uz pieņemšanu nāk reizi mēnesī, kad pārrunājam, kā klājas, sasniegto un darāmo. Pacientiem vienmēr uzsveru: ja šajā laikā tomēr sanācis nogrēkoties un kāja atkal paslīdējusi, tad narkologa kabinetā nav jāmelo, bet atklāti jāstāsta, lai varu palīdzēt. Alkohola atkarība ir patoloģiska tieksme uz alkoholu. Pēc pirmā gada jau vērojami pirmie darba rezultāti, bet tie ir vēl diezgan nestabili, jo pacientiem tieksme uz alkoholu vēl nav zudusi, viņi glāzītes cilāšanu redz sapņos. Savukārt pēc trim gadiem jau ir diezgan labi rezultāti, jo šajā laikā cilvēka domāšana ir mainījusies: viņiem ir darbs, uzlabojas ģimenes attiecības, sāk pievērsties dažādiem hobijiem,” stāsta I.Greivule.

Piespiedu ārstēšanas nav
Ir pacienti, kuri pie narkologa nāk kopā ar ģimenes locekļiem: sieva vēlas, lai vīrs sāk ārstēties, bet viņš pats to nevēlas. I.Greivule atzīst – tad ārsts ir bezspēcīgs. Latvijā nav piespiedu ārstēšanas no alkoholisma. Psihiatrijā var piespiedu kārtā ārstēt, ja ir tiesas lēmums, bet narkoloģijā, ja pats cilvēks nevēlas, tad tā ir viņa izvēle.
Ejot uz katru vizīti pie narkologa, personai ir jāmaksā pacienta maksa – 4,27 eiro. Ja cilvēkam ir trūcīgās personas izziņa, tad no šīs maksas viņš ir atbrīvots. Ja persona ārstēsies stacionārā, piemēram, Straupē vai Narkoloģijas centrā Rīgā, tad viņam būs jāmaksā stacionāra noteiktā dienas maksa. Ir Minesotas programma, kur ar ārsta nosūtījumu ārstēšanās maksā lētāk, bet bez ārsta nosūtījuma jārēķinās ar vairāk nekā 700 eiro. Tad 28 dienas jāpavada stacionārā, izejot psihoterapijas kursu. “Pacientiem parasti saku: ja es kā ārsts jums esmu kaut ko atņēmusi – alkoholu, jums pašiem pēc tam jāizdomā, ko liksiet tā vietā, piemēram, kādu hobiju,” saka I.Greivule.

Anonīmie alkoholiķi
I.Greivule atzinīgi vērtē atbalsta grupas, kas palīdz personām atbrīvoties no alkoholisma caur atbalsta terapiju, piemēram, anonīmo alkoholiķu grupu. Arī Alūksnē tāda savulaik bija, tad uz laiku bija pārtraukusi darbību, bet pirms diviem mēnešiem atkal izveidota no jauna. Patiesībā Alūksnē šobrīd ir pat divas šādas grupas – otra atbalsta grupa “Īsta brīvība” darbojas jau ilgāku laiku Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes paspārnē.
Alūksnes anonīmo alkoholiķu grupas vadītāja, sauksim viņu par Amandu, jo grupā visi ievēro anonimitātes likumu un atklātas intervijas nesniedz, piekrita intervijai “Alūksnes Ziņām”. Mēs ļoti ceram, ka šī pieredze varbūt kādu, kas šo rakstu izlasīs, iedvesmos tomēr mainīties. “Šobrīd grupā esam seši cilvēki. Tiekamies katru sestdienu pulksten 9.30 Alūksnes novada Sabiedrības centra telpās Alūksnē. Grupa ir tapusi ar Alūksnes novada Sociālā dienesta palīdzību, kur no klientiem bija izskanējis: ja Alūksnē šāda grupa būtu, tad ietu. Grupā ir gan alūksnieši, gan pagastu iedzīvotāji - gan sievietes, gan vīrieši. Var piekrist, ka ar laiku anonīmo alkoholiķu grupas apmeklējums kļūst par atkarību – ja grupā valda labas savstarpējās attiecības, uzticēšanās. Anonīmie alkoholiķi ir cilvēki, kuri pārstājuši lietot alkoholu, un šī grupa viņiem ir kā stiprinājums noturēties skaidrā,” stāsta Amanda. Viņa atklāj, ka pati Alūksnē apmeklē arī otru atbalsta grupu “Īsta brīvība”, kas stiprinājumu meklē caur lūgšanām un Dievu.

Antidepresants un
šķīdinātājs
Amanda uzsver – vienīgās zāles pret alkoholismu ir paša griba. “Ja izārstēt gribēs mamma, ome vai sieva – tas būs pilnīgi garām! Bet cik daudz ir mammu, sievu, kas to tik ļoti vēlētos… Kas ir alkohols? Tas ir visvienkāršākais un lētākais antidepresants ar visčābīgākajām sekām. Un labs šķīdinātājs, kas izšķīdina visu: ģimenes, naudas makus, darbavietas… Jā, tas ir gadu gadiem un cilvēce ar to turpina cīnīties. Ja uzskata, ka Latvijā katram piektajam iedzīvotājam ir problēmas ar alkoholu, tad, manuprāt, Alūksnē tās ir katram otrajam… Ierobežojumi alkohola tirdzniecības laikam, akcīzes nodokļa palielināšana neko neizsaka un neizteiks, kamēr turpinās pastāvēt “punktiņi”, kuros jebkurā diennakts laikā var iegādāties sev vēlamo alkohola daudzumu. Tikai cilvēka paša griba atgriezties atpakaļ normālā dzīvē var kaut ko mainīt. Vai arī jābūt ļoti lielam grūdienam un stimulam, kādēļ mainīties – ģimene, bērni, veselība, kas kuram,” domā Amanda.
“Mums Alūksnē ir maza grupa, jo esam maza pilsēta, bet, piemēram, Jelgavā, kur arī esmu bijusi uz visām pastāvošajām anonīmo alkoholiķu grupām, nāk pat līdz 50 cilvēkiem! Pieļauju, ka Alūksnē esam tik maz arī tādēļ, ka pilsēta maza, cits citu pazīst un baidās par anonimitātes likuma pārkāpšanu: ka izstāstīs citiem. Bet nav jākaunas apmeklēt anonīmos alkoholiķus – kauns ir dzert! Tomēr Alūksnei arī šie seši cilvēki ir daudz, un man par katru no viņiem ir ļoti liels prieks. Tie, kuri atmet dzeršanu, ir vieni no sirsnīgākajiem cilvēkiem!” saka Amanda.

Lai nemaz nesāk!
Uz jautājumu, ko darīt tiem, kurus nekas neietekmē mainīties, Amanda atbild īsi: “Piedodiet, ka tā teikšu, bet tad ir kaps…” Amanda pati personīgi saka lielu paldies Alūksnes novada Sociālā dienesta darbiniecēm, kuras viņai ļoti palīdzēja spert pirmo soli, lai atbrīvotos no alkohola atkarības. “Nav tāda vecuma, kad ir visgrūtāk atzīt: esmu alkoholiķis, jo cilvēkam vispār ir ļoti grūti to atzīt tādēļ, ka viņš to nepamana. Ja to pamana apkārtējie, tad ir ļoti labi, bet, lai pats atzītu – līdz tam ir jānonāk. Es nelietoju alkoholu 3,5 gadus. Tas bija ļoti grūts ceļš, kā es nonācu līdz gribai nelietot, un esmu ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri man šajā ceļā palīdzēja, pamanīja un lika saprast, ka nav labi. Mana griba atnāca caur apkārtējiem cilvēkiem – pieaugušajiem bērniem, kuri toreiz vēl bija pusaudži. Man bija ļoti liels blieziens, kas lika saprast, ka gribu dzīvot skaidrā. Esmu ļoti pateicīga arī saviem bērniem, kuri manas dzeršanas dēļ pieredzēja īstu elli, bet nekad man nav neko pārmetuši… Nevienam nenovēlu sākt lietot alkoholu, jo tas aizrauj. Tie, kuri prot atteikties, lai dara, kā vēlas, bet tie, kuri neprot atteikties – lai nemaz nesāk! Es šobrīd meklēju darbu. Bērniņam drīz būs četri gadi, un es būtu gatava strādāt no pulksten 8.00 līdz 17.00. Es būtu ar mieru darīt jebkādu darbu, lai tikai man būtu darbs...” saka Amanda. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vienīgās zāles pret alkoholismu ir paša griba

Kategorijas