Atbildīgs darbs – būt aktierim

2016. gada 12. februāris 00:00

185

Tieši pirms nedēļas Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa režisētā Māra Bērziņa godalgotā romāna “Svina garša” iestudējums ar jauno un talantīgo aktieri, novadnieku Raimondu Celmu galvenajā lomā. Izrāde, arī Raimonda aktierspēle izpelnījusies daudz slavas vārdu. Skatītāji lugu raksturo diviem vārdiem – nepārspējami labi!
Pats Raimonds gan par to, ko pēc izrādes raksta un runā, zina visai maz. Ikdiena viņam šobrīd ir tik saspringta, ka nav laika lasīt atsauksmes preses izdevumos vai internetā. Jaunais aktieris pēc pirmizrādes jūtas labi un ir apmierināts ar paveikto, taču daudz svarīgāk viņam ir skatīties nākotnē – koncentrēties nākamajām izrādēm. “Jūtos ļoti labi! Pirmizrādei gatavojoties, spriedze un nervu saspīlējums bija diezgan spēcīgs. Tagad vajadzētu būt brīdim, kad, spēlējot izrādi, tā iegūst savu kultu. Tāpēc ļoti gaidu nākamās izrādes. Pirmizrāde, manuprāt, bija diezgan veiksmīga. Par sevi neko daudz nevaru teikt. Izrāde nebūt nav gatava, jo laika gaitā kaut kas mainās, tātad viss vēl priekšā,” stāsta aktieris.
Izrādē viņš atveido jaunu puisi Matīsu, kurš Otrā pasaules kara laikā nevēlas karot ne vienā, ne otrā frontes pusē. Viņš mēģina būt malā, kas, protams, neizdodas. Nepieciešamība izdzīvot frontes aizmugurē, uzdzīve un andelēšanās ar kreiso preci, pirmā sastapšanās ar mīlestību, nodevību, nelietību, žēlsirdību. Un svina garša mutē - gan no nomaldījušās lodes, gan no tā, kas notiek ar Latviju. “Izrāde ir par visiem ļoti labi zināmiem notikumiem. Par traģēdiju, kas notikusi teju ar katras dzimtas pārstāvjiem Otrā pasaules kara laikā. Izrādē vairāk izcelts jauna puiša Matīsa stāsts, kurš dzīvo Rīgā. Viņa jaunību, jaunības sapņus un ideālus sagrauj šis laiks. Stāsts ir diezgan bēdīgs, bet tajā pašā laikā izrādē ir ļoti daudz dzīvesprieka, cilvēcības, pozitīvisma un cilvēka dzīvi apliecinošu momentu. Man pašam ļoti patīk šīs stāsts. Autora romāns nenoliedzami ir daudz bagātīgāks, jo izrādē nācās daudz ko saīsināt un izdzēst,” skaidro aktieris.

Pamanīts jau studiju gados
Šī ir jaunā aktiera pirmā sezona Latvijas Nacionālajā teātrī, taču vairākos iestudējumos viņš piedalījies jau studiju laikos. Pagājušajā gadā viņš pabeidza Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktieru mākslas specialitātē.
“Pēc E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas es, kā lielākā daļa jauniešu, nevarēju atrast savu vietu dzīvē. Nolēmu pamēģināt mācīties Latvijas Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē. Mācības man patika, apguvu ļoti daudz jauna. Studenta dzīve Rīgā jau vien bija piedzīvojums. Diezgan ātri sapratu, ka neesmu izvēlējies īsto virzienu. Nākamajā vasarā iesniedzu dokumentus studijām Kultūras akadēmijā. Būt par aktieri nebija mans bērnības sapnis, tāpēc biju ļoti pārsteigts, ka no 200 jauniešiem biju starp 20 labākajiem. Tanī brīdī nolēmu – ja mani akceptē par labu esam, tad es iešu šo ceļu. Tik tālu pagaidām esmu ticis,” stāsta jaunais aktieris un teic, ka jūtas laimīgs par iespēju strādāt Nacionālajā teātrī. “Zinu, ka ļoti daudzi cīnās par šādu iespēju ilgu laiku. Man tā ir dota, un es to izmantoju, godprātīgi strādājot. Savstarpējās attiecības aktieriem teātrī ir ļoti labas. Valda brīva un draudzīga atmosfēra. Ļoti labi saprotos arī ar gados vecākiem kolēģiem. Mums visiem ir bijuši vieni pedagogi akadēmijā, līdz ar to mākslinieciski domājam vienādi un ir vieglāk sastrādāties. Kolēģi mani pieņem, saprot un atbalsta. Protams, tas, ka esmu štata darbinieks, nebūt nenozīmē, ka varu apmierināti gulēt. Man ir jāpierāda sevi! Tas tomēr ir atbildīgs darbs,” teic aktieris.

Gaida interesi no kultūras centra
Raimonds ir dzimtās vietas patriots un ļoti gribētu jauniestudējumu nospēlēt arī uz jaunā Alūksnes Kultūras centra skatuves. “Par to jau ieminējos administratorēm Latvijas Nacionālajā teātrī, uz ko man atbildēja, ka interesei būtu jābūt no paša kultūras centra. Varbūt ar avīzes starpniecību izdosies sakustināt lietas un reiz man būs iespēja šo izrādi spēlēt dzimtajā Alūksnē. Man ir liels prieks, ka Alūksnē var redzēt Valmieras teātra, arī Dailes teātra izrādes, ir dažādi koncerti. Piedāvājums ir plašs. Kāpēc gan lai kādreiz Alūksnē nespēlētu arī Nacionālais teātris?” saka Raimonds.
Šobrīd viņam ir izrādēm bagāts laiks - mēnesī jānospēlē vidēji 15 izrādes. “Zinu, ko darīšu līdz Jāņiem praktiski katru dienu. No rītiem ir mēģinājums, vakaros - izrādes. Pirmdienas ir pašas brīnišķīgākās dienas, jo pirmdiena mums, aktieriem, ir brīvdiena,” teic Raimonds.
Alūksniešiem tuvākā izrāde, kurā spēlēs Raimonds, būs režisores Indras Rogas brīvdabas izrāde “Skroderdienas Silmačos”, kas 23.jūnijā notiks Druvienas estrādē Gulbenes novadā.

Aktierim jāspēj viss
Raimonds atzīst, ka dzīve mazpilsētā viņam ir devusi stingru pamatu, lai tagad būtu vieglāk strādāt teātrī. Skolas gados viņš dejoja, dziedāja, muzicēja orķestrī, spēlēja basketbolu, piedalījās pat konkursā “Mis un Misters Alūksne”. “Viss, ko darīju Alūksnē, man tagad savā ziņā palīdz. Aktiera profesija ir plaša un ir jāmāk darīt gandrīz viss. Jā, tāda šobrīd ir situācija – gribi strādāt šajā profesijā, tad tev ir jābūt spējīgam izdarīt visu. Es gan visu vēl nemāku, bet radu priekšstatu, ka spēju izdarīt visu,” stāsta Raimonds.
Viņam nav Alūksnei raksturīgās malēniešu izloksnes, kas nereti ir klupšanas akmens mūsu puses ļaudīm, publiski uzstājoties. “No Alūksnes puses savā kursā biju vienīgais, un nebija tā, ka grupas nodarbībās visi strādātu ar akcentiem. Patiesībā man tas akcents nekad nav bijis tik spēcīgs, lai būtu liela problēma. Cilvēki ļoti bieži brīnās, ka esmu alūksnietis, jo izrunā to nevar saklausīt. Pilnībā pazaudējis malēnisko akcentu neesmu un pat negribu to zaudēt, jo tā ir piederība konkrētai vietai. Man pat gribētos kādā izrādē izmantot to un baudīt šo īpašo spēju runāt malēniski,” pauž jaunietis.
Dzīve teātrī ir pilnīgi mainījusi Raimonda domāšanu un attieksmi pret dzīvi. “Mācības un māksla ir mainījušas manu personību un domāšanu. Esmu sapratis, ka var domāt citādāk, arī kaut kādas lietas izdarīt citādāk. Lasot grāmatas, iedziļinoties tēlos, analizējot lugas, filozofējot ar cilvēkiem, ļoti daudz domāju par sevi – kas es esmu, kāds gribu būt un kā to panākt. Tas viss audzē instinktus strādāt, saņemties, izturēt kaut kādas grūtības, tikt galā ar problēmām, cīnīties, uzvarēt, atrisināt kādas nesaskaņas vai gluži pretēji – saprast, kas notiek. Esmu kļuvis patstāvīgāks, arī pieaudzis. Man pat bail iedomāties, kur es būtu nokļuvis un ko es darītu, ja nebūtu ticis Kultūras akadēmijā,” prāto Raimonds.

Aicina visus uz teātri
Aktieris atzīst, ka pirms tam nav bijis aktīvs teātra izrāžu apmeklētājs un skatītāju rindās viņu varēja manīt pavisam reti. Taču tagad viņš aktīvi aicina ikvienu apmeklēt teātri. “Diezgan bieži sarunās nākas dzirdēt, ka cilvēki reizēm noskatās izrādi, ar kuru nav bijuši apmierināti, un nolemj - ja jau šī izrāde nepatika, tad uz teātri vairs neies vispār. Vienmēr viņiem atbildu – tā ir tikai viena izrāde, viens vakars. Pat ja otrreiz un trešo reizi aizejot uz teātri, šķiet, ka izrāde vai šī māksla nav priekš viņiem, es saku, ka jāiet vēl ceturto, piekto, sesto un septīto reizi. Noteikti ejiet uz teātri! Es aicinu visus vienkārši nākt uz teātri un skatīties izrādes. Teātris ir forša lieta! Spēj pozitīvi sapurināt cilvēku. Gribētos, lai cilvēki nebaidās no šīs mākslas, atrod laiku un saņemas izslēgt televizoru. Teātrī mēs visvairāk mīlam otrā balkona skatītājus. Tie ir cilvēki, kuri teātra apmeklējumam ir gatavojušies. Viņi nav tikko atskrējuši no darba, bet gan gatavojušies šim pasākumam. Dāmas apmeklējušas frizieri, visiem ir rūpīgi izvēlēti tērpi. Viņi iztērējuši vairāk naudas, bet patiesībā sēž diezgan tālu nekā pirmās rindās sēdošie, kuri nereti izrādes skatās garlaikoti,” teic Raimonds. Zvaigžņu slimības Raimondam gan šobrīd nav, jo viņš nejūtas slavens. “Uz ielas mani cilvēki pagaidām neatpazīst. Es neesmu seriālu zvaigzne, esmu tikai tikko parādījies teātrī. Es pat par to nepārdzīvoju. Ne jau tāpēc izvēlējos šo profesiju,” smej viņš. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atbildīgs darbs – būt aktierim

Kategorijas