Piensaimnieki – atkal uz izdzīvošanas robežas

2016. gada 12. februāris 00:00

378

Pagājušais gads piensaimniekiem bijis smags un sarežģīts gan Krievijas tirgus sankciju un jaunu tirgu meklēšanas iespaidā, gan piena iepirkuma cenu samazināšanas dēļ. Diemžēl arī šis gads nesola labāku perspektīvu.

Piena iepirkuma cenas
samazina
„Protams, nekas labāks nav paredzams. Šomēnes atkal piena iepirkuma cenas ir kritušās – kam par 1, kam par 2 centiem. Ja nav jāmaksā kredīti un ir cīnījušies paši saviem spēkiem, tad piensaimniekiem situācija ir labāka. Savukārt tiem, kas ir modernizējuši lopu novietnes, ņemot kredītus, nav viegli. Tiesa, Alūksnes pusē nav tik modernu lielfermu kā Mālpils pagasta zemnieku saimniecībai „Bērzi”, kas bankrotē. Turklāt mūsu novados nereti piena fermu zaudējumus izlīdzina citas nozares – graudkopība vai gaļas lopu audzēšana. Tomēr arī šie piensaimnieki ir uz izdzīvošanas robežas, ja situācija neuzlabosies vēl ilgstoši,” vērtē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Alūksnes biroja vadītāja Viola Kaparšmite.
Šobrīd lauksaimnieki saņem platību maksājumus, tāpēc var kaut kā savilkt galus. Taču līdz ar pavasara lauku darbu un lopbarības gatavošanas sezonas sākšanos situācija var vēl pasliktināties.
Lai varētu attīstīties, par pienu būtu jāmaksā vismaz 28 eirocenti kilogramā. „Decembrī vēl maksāja par 1 – 2 centiem vairāk par piena kilogramu, bet jau janvāra otrajā pusē šis kāpums kritās. Cik zinu, tagad zemnieki saņem 16 līdz 20 centus par piena kilogramu. Ja atceramies, ka kādreiz maksāja 36 centus par kilogramu piena, tad varam saprast, kādos apstākļos tagad strādā piensaimnieki,” salīdzina Malienas un Jaunalūksnes pagasta pārvaldes vadītāja Inta Cinglere. Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika mudina zemniekus ņemt kredītus, lai īstenout projektus, un tas arī tiek darīts. Tāpēc tagad daudzi ir paņemto kredītu ķīlnieki. Zemkopības ministrija ir uzsākusi sarunas ar Eiropas Komisiju par iespējām tām saimniecībām, kuras vēlas pārorientēties uz citu saimnieciskās darbības veidu, bet ir saņēmušas Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu, ļaut to darīt, neliekot atmaksāt saņemto finansējumu. „Iespēja pāriet uz gaļas lopu audzēšanu nav risinājums, jo arī gaļai nav noieta. Turklāt pāriet nav nemaz tik vienkārši, kā varētu domāt. Pirmkārt, gaļas lopu iepirkšanai ir vajadzīga liela nauda. Otrkārt, to audzēšana nedod regulārus ienākumus. Vispirms šie lopi ir jāizaudzē, kam ir vajadzīgi lieli ieguldījumi,” skaidro I.Cinglere. Viņa uzsver, ka veikalos lauksaimniecības produkti ir dārgi, bet ražotājiem ieņēmumi ir mazi. Varbūt vajag pieņemt likumu par pienu, ka 40 % no piena cenas tirdzniecībā tiek ražotājam? „Šis jautājums būtu jāatrisina politiskā līmenī. Bet vai šo kumosu izdosies pareizi sadalīt, ir grūti prognozēt. Katrs grib pelnīt, turklāt pelnīt uz citu rēķina. Tāpēc ir tā, ka veikalā cenas tikai pieaug, bet ražotājam – samazinās. Iznāk absurds. Kurš tad veido šo cenu?” spriež I.Cinglere. Šobrīd pārstrādātāji iepirkuma cenu samazinājumu pamato ar piena produktu noieta trūkumu.

Krīze piensaimniecībā ieilgst
Trapenes pagasta zemnieku saimniecības „Niedrāji” īpašnieks Jānis Sēkliņš saņēmis paziņojumu, ka saimniecībai piena iepirkuma cena tiek samazināta par 1 centu kilogramā. Tāpēc viņš nevar piekrist zemkopības ministra Jāņa Dūklava teiktajam, ka krīze piensaimniecībā ir beigusies. „Kā var situācija uzlaboties, ja piena iepirkuma cena samazinās? Nezinu, ko domā ministrs, bet trūkst ticības optimismam,” saka J.Sēkliņš. Viņš atzīst, ka šobrīd izdzīvot var ar „piešprici” no platību avansa maksājumiem. Zemniekam bija jāārstējas slimnīcā, tāpēc radās situācija, ka gandrīz nepietika naudas zālēm. „Citās Eiropas valstīs piena iepirkuma cenas ir krietni lielākas. Pirms kāda laika tika spriests par nevienlīdzīgās konkurences izlīdzināšanau, bet tagad viss turpinās pa vecam. Ir piensaimnieki, kas pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. Laikam domā, ka tur būs tā zelta ādere. Varu teikt, ka arī šajā nozarē nav maizes bez garozas,” spriež J.Sēkliņš. Viņa saimniecībā ir gan piena, gan gaļas lopi, tāpēc var salīdzināt. Tiesa, ir gadi, kad var gūt peļņu par gaļas lopiem. Tomēr tā nav vienmēr.
„Ja būs daudz gaļas lopu audzēšanas saimniecību, tad tām būs jāveido kooperatīvi, kuros gaļa tiek arī pārstrādāta. Nevar cerēt, ka visus izaudzētos gaļas lopus varēs eksportēt uz Turciju vai citām valstīm. Līdz ar gaļas kooperatīvu izveidošanu liellopu gaļas tirgus stabilizēsies, tāpēc tā ir vienīgā iespēja. Ja katra sainiecība domās tikai par savu ganāmpulku un peļņu no tā, tad gaļas iepirkuma cenas kritīsies tāpat kā tagad pienam,” skaidro V.Kaparšmite. Viņa uzsver, ka kooperatīviem ir vajadzīga sava kautuve, žāvētava un gaļas pārstrādes cehs, lai varētu pārdot produkciju vietējā tirgū. Tiesa, neveiksmīgā pieredze, veidojot piena kooperatīvu, var atturēt no šī soļa. „Jau dibinot tik lielu piena kooperatīvu, bija skaidrs, ka nebūs labi. Turklāt tas tika dibināts „no augšas”. Kooperatīvs ir jāveido pašiem zemniekiem, sanākot kopā 5 līdz 10 saimniecību īpašniekiem. Kooperatīva vadībā ir jābūt cilvēkam, kuram nav savu lopu, bet viņa alga ir atkarīga no pārdoto lopu un produkcijas apjoma. Gaļas lopu audzētājiem vajadzētu saprast, ka nepieciešams savā starpā vienoties, ja grib izdzīvot,” pamato V.Kaparšmite.

Baltijas kooperatīvi apvieno spēkus
Eiropas Komisija Briselē uzskata, ka Latvijā nekādas piena krīzes nav, jo Krievijas embargo maz ietekmē situāciju. Tāpēc piensaimniekiem ir maz cerību uz atbalstu, jādomā pašiem, kā tikt galā. „Iepriekšējās krīzes piensaimniecībā bija daudz īsāku laika periodu – tirgus pats sakārtojās un pietika ar īpašām valdības kompensācijām, lai piensaimnieki varētu pārdzīvot īslaicīgu piena cenu kritumu. Protams, ikvienā krīzē kāda no saimniecībām bankrotēja vai bija spiesta pārorientēties. Taču šībrīža situāciju piena lopkopībā vairs nevar dēvēt vienkārši par krīzi, kuru var atrisināt ar ārkārtas atbalstu,” atzīst Zemnieku saeimas sabiedrisko attiecību speciālists Edgars Bērziņš. Politisku iemeslu dēļ embargo pret Krieviju un piena kvotu atcelšana smagi ietekmējusi visus Eiropas piensaimniekus. Turklāt jaunu tirgu meklēšana nenotiek tik ātri, kā varētu vēlēties. „Diemžēl hroniskā krīze tik ātri vēl nebeigsies, tāpēc visiem jācenšas piensaimniekiem palīdzēt – patērētājiem dodot priekšroku Latvijā ražotiem piena produktiem, kā arī mudinot pārstrādātājus aktīvāk meklēt jaunus noieta tirgus. Tiesa, jauni tirgi ir jāmeklē ne tikai Latvijas pārstrādātājiem, tāpēc konkurences cīņa ir sīva,” atzīst E.Bērziņš.
Janvārī notika Latvijas un Lietuvas lauksaimniecības kooperatīvu un lauksaimnieku organizāciju pārstāvju tikšanās, kurā apsprieda aktualitātes piensaimniecībā, kā arī sadarbības iespējas piena realizācijā. Domājot par iespējām Baltijas kooperatīviem apvienot spēkus un veidot apjomīgākas piena piegādes potenciālajiem pārstrādātājiem, tikšanās dalībnieki vienojās analizēt visu trīs valstu nodokļu un juridiskos nosacījumus, lai pieņemtu lēmumu par izdevīgāko vietu kopīga uzņēmuma reģistrācijai. „Vienojāmies, ka tuvākajos mēnešos līdz sezonas sākumam tiksimies regulāri, lai izstrādātu kopīgu starpvalstu rīcības plānu, kura galvenais mērķis ir izkļūt no Eiropā zemākās piena iepirkuma cenas bedres. Izkristalizējās arī vairāki risinājumi, piemēram, spēku apvienošana svaigpiena tirdzniecībai, lai stiprinātu pozīcijas kopējā tirgū,” informē Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja – Burmistre. Viņa uzsver, ka piensaimniekiem aktīvāk jāaizstāv savas intereses un visiem spēkiem jāveicina piena produktu eksports, kas nodrošinātu govju skaita būtisku nesamazināšanos. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Piensaimnieki – atkal uz izdzīvošanas robežas

Kategorijas