Būs kā mājās – bez patosa!

2016. gada 19. februāris 00:00

2956

(Turpinās no 1.lappuses)
Kristīna Zaharova atzīst, ka Alūksnē būs koncerts tiem, kuri vēlas klausīties un gūt sev jaunas emocijas. “Tas būs kaut kas citādāks – tāds, ko cilvēki no manis pat varbūt nebūs gaidījuši,” viņa atklāj un smaidot piebilst, ka tā būs cita Kristīna, nekā viņi atminas. “Bet viss būs kā mājās – bez patosa! Alūksnē atgriežos ar ļoti siltām, gaidītām emocijām un patīkamu satraukumu, jo man ir, ko teikt, ar ko padalīties,” viņa saka.

Maskavā sāk no apakšas
Maskavā Kristīna dzīvo jau sešus gadus – kopš 2010.gada, kad sāka studijas Krievijas Teātra mākslas akadēmijā. Šo mācību iestādi Kristīna absolvēja 2014.gadā.
“Man ļoti veicās, ka uzreiz pēc Krievijas Teātra mākslas akadēmijas absolvēšanas tiku strādāt atbilstoši profesijai Maskavas mūziklu teātrī. Tā mākslinieciskais vadītājs ir kādreizējais Krievijas kultūras ministrs Mihails Švitkojs. Viņš ir ļoti inteliģents un erudīts cilvēks – harizmātiska personība. Vienmēr, kad notiek sanāksmes, ir ļoti interesanti viņā klausīties, jo viņš ir daudz pieredzējis un zina pastāstīt. Viņa sieva teātrī ir režisore. Es spēlēju vienā no teātra mūzikliem, kam ir mūsu maestro Raimonda Paula komponēta mūzika! Tā ir ļoti skaista mūzika – tāpat kā pats uzvedums: netradicionāls stāsts par Pelnrušķīti. Es tajā spēlēju ansamblī, jo, tāpat kā armijā, neviens uzreiz nekļūst par ģenerāli – sāk no apakšas. Šī man ir ļoti liela un vērtīga pieredze. Mūziklā spēlēju pat divas lomas – katrā cēlienā savu. Bija nedēļa, kad septiņas dienas pēc kārtas dienā spēlējām pa divām izrādēm – skatītāju pilna zāle!” aizrautīgi stāsta Kristīna. Viņa atklāj, ka šis mūzikls ir nominēts Maskavas teātra vidē ļoti prestižam konkursam “Zelta maska” septiņās nominācijās. Pirms dažiem gadiem Kristīna Maskavā sevi pieteica ar skatuves vārdu Mishelle deju mūzikas jomā. “Tas ilga gadu pusotru, vēl mācoties augstskolā, bet sapratu, ka man jāiet tālāk. Šobrīd tas vairs nav mans skatuves vārds – esmu Kristīna Zaharova.”

Pieņēma kā savējo
Novārtā nav pamesta arī dziedāšana – Maskavā Kristīna uzstājas dažādos prestižos restorānos, pasākumos. “Man ir sava vide, sava vieta, savi paziņas – man tur patīk! Bet, lai arī esmu tur iedzīvojusies, Maskavā es tāpat vienmēr būšu ārzemniece – eiropiete. Griezies, kā gribi, mums bijusi cita audzināšana – esam nedaudz ieturēti. Bet, jau iebraucot Maskavā, jūtos kā mājās, jo ļoti patīk pilsētas enerģētika. Šobrīd manas mājas ir Maskavā – uz Alūksni varu atbraukt ciemos un padziedāt. Alūksnē man ļoti patīk vasaras, pasākumi Pilssalā.”
Pēc studijām Maskavā viņa saprata, ka negrib atgriezties Latvijā uz veciem lauriem. “Lai gan neesmu krievu tautības, Maskavā mani pieņēma kā savējo – arī tas iedrošināja palikt. Tur satiku jaunus draugus, paziņas. Protams, kā es smejos, arī no “vecās dzīves” man ir palikuši draugi un paziņas: lai arī tagad esam izmētāti pa visu pasauli, šos piecus cilvēkus man ir liels prieks satikt vienmēr. Arī Alūksnē ir meitenes, ar kurām uzturu kontaktu kopš skolas laikiem. Daudz kas dzīvē var mainīties, bet vērtības, ko tu cilvēkā augstu vērtē un cieni, paliek,” ir pārliecināta Kristīna.

Mainījusies kā personība
Kristīnai ir izteikti arī piedāvājumi mācīt dziedāt privāti citiem, bet šobrīd viņai tas nav aktuāli. “Man ļoti patīk dziedāt. Mēģinu dažādus stilus. Šobrīd izpildu “lounge” (viegla mūzika) stila mūziku – dažādus pasaules hītus, bet mierīgākā un džezīgākā stilā. Bet pieļauju, ka agrāk vai vēlāk es nonākšu arī pie mācīšanas dziedāt citiem, jo informācijas, ko varētu nodot, manī ir sakrājies diezgan daudz.”
Šo gadu laikā viņas dzīvē daudz kas ir mainījies: attieksme pret dzīvi, darbu, naudu. “Maskavā esmu iemācījusies nebaidīties ne no kāda darba izklaides jomā, piemēram, bekvokāla dziedātāja karaoke klubā – arī bekvokāla dziedātāja var būt kā vakara saimniece, komunicēt ar apmeklētājiem, palīdzēt viņiem dziedāt! Ir mainījusies attieksme pret materiālām lietām: agrāk šķita, ja būtu tas un tas, tad dzīvē viss ir izdevies! Bet tā jau nav – tu redzi, kā dzīvo turīgi cilvēki, un to, ka arī viņiem ir problēmas. Naudai ir nozīme – tā dod brīvību, tu esi pašpārliecinātāks, bet nauda nevar būt mērķis – tā ir līdzeklis mērķu sasniegšanai,” domā Kristīna.

Visam savs laiks
“Izsisties” Krievijas šovbiznesā un skatuves dzīvē nav viegli, it īpaši iebraucējiem, jo tur ir sava sistēma un politika. Ja esi šajā sistēmā iekšā un gatavs iesaistīties uz tās izvirzītajiem noteikumiem, tad vari būt tur. “Arī repertuāra ziņā tu ne vienmēr varēsi dziedāt to, kas patīk. Tur, kur ir liela nauda, darbojas savas formulas – tā ir visā pasaulē, jo iesaistīti arī daudzi sponsori, ierakstu kompānijas. Šobrīd Krievijā pamazām mainās nostāja, lai skatuves mākslā ienāktu jauni vārdi, jo gan kino industrijā, kur arī jau esmu filmējusies, gan mūzikā tur grozās vieni un tie paši, jau zināmie uzvārdi, un jaunie iekļūt nevar. Man nav degsmes tajā visā ielauzties, bet kvalitatīvi darīt savu darbu un lai man ir savs klausītājs. Man viņš ir! Prieks, ka cilvēki nāk uz Maskavas prestižajām iestādēm, kur es uzstājos – šo publiku ir ļoti grūti ar kaut ko pārsteigt. Lai gan viņi ir atnākuši vakariņās, kādā brīdī viņi tomēr ieklausās - tas ir patīkami!” saka K.Zaharova.
Maskavā Kristīna sapratusi arī, ka visam ir savs laiks. “Nevajag visu sasteigt pārāk ātri: ja kaut ko vajadzēs izdarīt un tā būs nolikts, tad tas arī notiks. Man būs jau 27 gadi – vajadzētu sākt domāt par ģimeni, bet – visam savs laiks... Jā, es nāku no mazpilsētas Alūksnes, no provinces, bet tādēļ neesmu bailīga – eju un daru. Kad man Maskavā jautā, no kurienes esmu, nesaku, ka no Rīgas, bet no Alūksnes! Visiem uzreiz ir jautājums: kur tāda ir? Sāku stāstīt par mūsu skaisto mazpilsētu, par Martu Skavronsku – Krievijas ķeizarieni Katrīnu I, ko viņi uzreiz atpazīst. Alūksnē pagājusi mana bērnība, skaistākais laiks un atmiņas...”

Par sevi vēl atgādinās
Kristīna pamazām gatavojas mirklim, lai arī pati atkal kaut ko komponētu un sacerētu. “Vajag. Galvā ir sakrājušās gan melodijas, gan dzejoļi, lai kaut ko radītu – varbūt pat uz nākamā gada starptautiskā konkursa “Eirovīzija” Latvijas atlasi. Es par sevi atgādināšu,” smaidot saka Kristīna.
Viņa atzinīgus vārdus velta tam, kā caur pašmāju konkursu “Supernova” Latvija jau otro gadu meklē labāko dalībnieku, kurš Latviju pārstāvēs “Eirovīzijā”. “Man ļoti patīk šī ideja, attēla un skaņas kvalitāte. Negribu komentēt dalībniekus, bet norises gaita ir pareiza. Viena no konkursa rīkotājām Ilze Jansone to ir ļoti pareizi komentējusi, ka vajag nevis vienas dienas zvaigzni, kas piedalās tikai konkursā, bet cilvēku, kurš arī pēc konkursa ar savu jaunradi ir gatavs prezentēt Latviju. Ir jāsagatavojas, lai ir, ar ko pārsteigt klausītājus arī pēc tam. Man ļoti patika pērn Aminatas dziesma, viņas ekspresija un enerģētiskais vēstījums skatītājiem – daudziem tā pietrūkst,” uzskata Kristīna. Viņa arī Maskavā seko līdzi tam, kas notiek Latvijas koncertdzīvē. No tagadējām dziedātājām viņai ļoti simpatizē Antra Stafecka. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būs kā mājās – bez patosa!

Kategorijas