Lieli finiši vēl priekšā!

2016. gada 19. februāris 00:00

1378

Bijušais alūksnietis Andris Ronimoiss (31) savus spēkus un raksturu pārbauda, skrienot ultramaratonus. Vēl pirms sešiem gadiem viņš nevarēja iedomāties, ka tik ļoti aizrausies ar skriešanu. Taču nodzīvotais gads Kanādā deva viņam dzīves rūdījumu, pašpārliecinātību un ticību, ka var izdoties viss, ko esi iesācis darīt. Ja maratonā visi koncentrējas uz maratona noskriešanu bez apstājas, tad ultramaratonā bieži mērķis ir vienkārši pabeigt distanci - kaut vai rāpus, bet pabeigt.
- Alūksnē esmu dzimis, audzis un dzīvojis līdz 18 gadiem. Ja man kāds prasa, no kurienes esmu, vienmēr atbildu, ka no Alūksnes, jo tieši ar šo vietu sevi identificēju. Lai arī pēc tam esmu dzīvojis Cēsīs un savā ziņā sevi uzskatu arī par cēsnieku, tagad dzīvoju Rīgā un esmu arī rīdzinieks. Tomēr manas saknes ir Alūksnē un Alūksnei jūtos piederīgs - kā mājās jūtos tieši Alūksnē. Zinu katru ielu, vietu, pazīstu cilvēkus. Visi mani draugi ir tieši no Alūksnes. Arī draudzene ir ar saknēm no Alūksnes puses, Jaunannas, tāpēc salīdzinoši bieži sanāk atgriezties dzimtajā pusē. Cēsīs neesmu mācījies un strādājis, tikai dzīvojis, tāpēc nevienu tur nepazīstu. Ikdiena šobrīd paiet Rīgā. Esmu tirgus analītiķis un klientu apkalpošanas speciālists. Uzņēmums nodarbojas ar mazumtirgotāju tirdzniecības datu apkopošanu. Mans galvenais uzdevums ir uzturēt labas attiecības ar maniem klientiem mazumtirgotājiem. Palīdzu ar tirgus analīzi un citiem profesionāliem padomiem, piemēram, iesaku, kā izkārtot plauktus, lai tiktu nopirkts tas, ko veikals vēlas, lai pircējs nopirktu. Tāpat arī palīdzu ar dažādiem padomiem, lai pircējs nopirktu vairāk. Interesanti, ka, ieejot veikalā, tas, ko esmu mācījis klientam, kā “apčakarēt” pircēju, “apčakarē” mani pašu - pats iekrītu uz savām izliktajām lamatām.
- Zinu, ka gadu esi dzīvojis Kanādā.
- Tas bija vērtīgs gads manā dzīvē. Man kā jaunietim, kurš līdz šim bija dzīvojis vienīgi pie vecākiem un pa lielam neko nedarīja, pēkšņi, nonākot vidē, kur tev pašam jāmeklē darbs un jādzīvo, bija liels dzīves rūdījums. Tā bija milzīga pieredze - viena gada laikā pieaugu par pieciem gadiem. Iemācījos pats pastāvēt par sevi, kļuvu pašpārliecinātāks. Atzīstu, iepriekš biju cilvēks bez mugurkaula, pilnīgi neienteresēts. Gadu dzīvojot pilnīgā patstāvīgumā, tiku pamatīgi norūdīts, jo tur viss pašam bija jāizcīna. Kad tu to izdari, rodas pārliecība, ka es varu, ja pacenšos. Tad dzīvē pēkšņi sāk veikties viss – darbs, privātā dzīve, sportiskā dzīve. Viss pēkšņi sāk iet uz augšu.
- Kanāda mainīja arī tavu domāšanu?
- Īsti nē. Latviskā domāšana noteikti man nepazuda. Citi aizbrauc uz Indiju, smadzenēs kaut kas saslēdzas un nosauc sevi pat citā vārdā. Man tā noteikti nebija. Man bija apziņa - ja es tur esmu un dzīvoju, man ir jāmācās turienes valoda, jācenšas maksimāli integrēties. Ja esmu Kanādā, man ir jāpatīk Kanādas hokeja izlasei un tā tālāk. Bet tajā pašā laikā Latvijas identitāti nepazaudēju. Visur, kur gāju, teicu, ka esmu latvietis un ar to lepojos. Pat ja es tur būtu palicis krietni ilgāk, tas nemainītos. Arī latviešu īgnums man tur ne mirkli nezuda. Kā stāvēju īgnu seju, tā stāvēju, un mani varēja sveicināt, cik grib. Jā, redzēju, kā izskatās multinacionāla pilsēta, un no uztveres viedokļa sapratu, kā ir dzīvot kā trešās kārtas pilsonim. Es braucu uz darbu ar metro, ko baltie cilvēki tur nedara, arī strādāju darbu, ko vietējie nedara - normāls baltais cilvēks tur dzīvo kārtu augstāk. Un tad tu saproti, cik forši ir Latvijā, kur neesi zemākās kārtas iedzīvotājs! Strādāju uzņēmumā, kas šķiroja bankas čekus. Summas bija - sākot no viena dolāra līdz pat septiņiem miljoniem. To gribējās kabatā bāzt, bet droši vien tālu netiktu (smejas).
- Savas sportiskās gaitas uzsāki, tieši atgriežoties no Kanādas?
- Kanāda vispār izmainīja manu dzīvi. Tur bija visi priekšnoteikumi, lai paliktu ilgāk. Patika, ka Kanādā ir ļoti sakārtota sporta infrastruktūra. Biju izlēmis uzsākt mācības Kanādas augstskolā un uz Latviju braucu ar domu nokārtot jaunu vīzu. Viss patika un gribēju tur palikt ilgāk. Taču dienu pēc ierašanās Latvijā iepazinos ar draudzeni Ingrīdu. Negribējās vairs braukt atpakaļ. Latvijā tomēr dzīvo mani draugi un ģimene, bet Kanādā tomēr biju svešumā.
Bija brīdis, kad vairāki mani draugi izdomāja skriet sacensībās. Neticēju viņu spējām, jo skolas laikā biju ātrāks par viņiem visiem. Gribēju parādīt, ka viņi nav skrējēji un varu viņus noskriet, lai tikai viņi liekas mierā. Taču panācu nevis to, lai viņi beidz skrien, bet gan pretējo – sāku skriet pats. Pirmā pieredze bija tepat Alūksnē – 24 stundu rogainings orientēšanās sportā. Kopā ar komandas biedru Viktoru Saveļjevu devāmies mežā, lai gan pilnīgi nemaz nebijām tam gatavi. Tas bija neprāts! Skaidrs, ka pēc 16 stundu skrējiena naktī attapāmies “pilnīgi otrā kartes pusē” - 15 kilometrus no Strautiņiem. Paiet nevarējām, nemaz nerunājot par skriešanu, orientēties arī lāgā nemācējām. Vairākas stundas drūmi vilkāmies pa ceļu uz Strautiņu pusi. Pirmā pieredze nebija tā pozitīvākā. Lamājāmies uz visu, viss bija slikti un šķendējāmies, ka vairs to nekad nedarīsim. Pajokojām, pasportojām, pietiek – atgriežamies pie televizora vai datora. Bet kā jau dzīvē vienmēr notiek – kas saka, ka nekad to nedarīs, tomēr to dara.
- Sāki kā orientierists, bet šobrīd esi garo gabalu skrējējs?
- Gribētos sevi saukt par ultramaratonistu. Būtībā ultramaratons ir visi skrējieni, kas garāki par maratona 42 kilometriem. Veidi ir dažādi, bet es skrienu ultramaratonus dabā – pa takām, kalniem, augšām, lejām. Nereti maratoni ietver tehniski sarežģītus elementus - jāuzkāpj pa ķēdēm, jāšķērso purvs vai jādara kas cits pilnīgi mežonīgs. Trase katrreiz ir citādāka. Ja maratonisti var viegli pateikt, ka labākais laiks ir tāds un tāds, tad es to nevaru teikt, jo distances pilnīgi atšķiras. Tu vari skriet 80 kilometrus svilpodams Siguldā un vari skriet 80 kilometrus Alpos, kur jau pirmā kalna galā gulēsi “kaktusā”. Man patīk, ka saplūstu ar dabu. Bet interesanti, ka studiju gados biju pilnīgs pilsētnieks un, ar ģimeni braucot ar plostiem, nevarēju sagaidīt civilizāciju. Tas mainījās pirms kādiem četriem gadiem. Tagad, braucot pa lauku ceļiem, uz mežu vai pļavu skatos kā uz skriešanas vietu, nevis vienkārši dabu.
- Kāda ir tava ultramaratonu pieredze?
- Latvijā taku ultramaratonu ir maz, jo mums nav tam piemērotu kalnu. Svarīgi ir skriet ne vien pa līdzenumu, bet arī kāpumā. Slavenākie ir Cēsīs un Siguldā. Vēl jāpiebilst, ka ultramaratonus nevar skriet bieži, vien pāris reizes gadā, jo ķermenim resursi ir tādi, kādi ir. Tāpēc skrienu arī īsākus skrējienus dabā, piemēram, “Stirnu buku”. Latvijā esmu skrējis gan Siguldas kalnu maratonā, kur esmu piedalījies divas reizes un abas reizes ieguvis 5.vietu, gan “Cēsis Eco Trail”, kur 2014.gadā debitēju ultramaratona distancē un ieguvu 9.vietu. Biju nolēmis, ka jau no starta skriešu kopā ar pirmajām vietām, cik ilgi vien varēšu. Es zināju, ka nevaru noskriet 80 kilometrus, jo neesmu fiziski tam gatavs. Bet, kad spēki būs beigušies, būšu tuvāk finišam un nomocīt atlikušos 60 vai 30 kilometrus ir liela starpība. Kritu un cēlos, bet līdz finišam tiku! Savukārt pagājušajā gadā izdevās uzvarēt šo pasākumu. Tas man bija liels mērķis! Pirms tam biju Itālijā pasaules kausa posmā un skrēju 120 kilometrus. Ilgi turējos apmēram 50.vietā, bet biju ļoti nepieredzējis – ēdu haotiski, par elektrolītiem vispār nezināju. Kaut kādā 95.kilometrā man ķermenis pateica – viss, tu nevari tikt uz priekšu. Apgūlos aiz akmens un gaidīju, kad kāds man palīdzēs. Skrēja garām itālis un iedeva sāli. Sāls varbūt uzreiz neatgrieza pilnīgi pie dzīvības, bet deva spēku. Nogāju divus kilometrus līdz kontrolpunktam un izstājos. Likās jau, ka varētu turpināt, bet, guļot aiz akmens, jau biju pieņēmis lēmumu. Tāpēc Cēsīs man bija ļoti svarīgi pierādīt, ka es varu! Biju nolēmis izdarīt maksimālo - iet līdz galam, nevis izstāties.
- Pastāsti par uzturu skriešanas laikā!
- Svarīga ir ne vien pati skriešana, bet liela nozīme ir arī ēšanai, jo nevar skriet desmit stundas bez ēšanas, kā arī jābūt psiholoģiskajai noturībai. Salūzt var ļoti viegli, un doma pārstāt skriet rodas ļoti ātri. Ir jāspēj koncentrēties un nedrīkst novērsties no trases marķējuma. Bieži vien takas sazarojas un viena neuzmanība var aizvest pavisam uz citu pusi. Tā ir daļa no sacensības. Ir jāsakoncentrējas uz desmit stundām un jābūt morāli stipram. Tās ir lietas, ar ko vienkārša skriešana atšķiras no ultramaratona. Uz starta stājies ar somu, kurā ir ūdens, obligātais ekipējums, ēdiens, ēšanas grafiks. Jābūt līdzi noteiktam ūdens daudzumam, kaloriju skaitam: man, piemēram, tās pēdējā laikā ir sporta želejas, citreiz tie ir rieksti ar rozīnēm, kas ir tāda enerģijas deva, ka acis sprāgst ārā. Citi ēd šokolādes kūkas. Vēl bez ēšanas svarīgi ir elektrolīti – magnijs, lai nav krampju, sāls, lai ķermenis pēc svīšanas atgūtu izdalīto sāli. To var apgūt, tikai tam izejot cauri. Nav tādas universālās formulas. Katram cilvēkam tas ir citādāk.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Itālijā piedzīvotais lika man saprast, ka esmu konkurētspējīgs un varu lielajās pasaules līmeņa sacensībās izsisties. Mēneša beigās braukšu uz pasaules kausa posmu “Trans Gran Canaria” Kanāriju salās, kur skriešu 125 kilometrus. Gatavs šīm sacensībām nejūtos, jo visu rudeni mani mocīja dažādi savainojumi, kas man liedza uz vairākiem mēnešiem sportot. Trenēties atsāku vien janvārī. Divu mēnešu ir par maz, lai sagatavotos. Gatavs neesmu, bet braukšu un skriešu. Rezultātiem vajadzētu būt labākiem nekā Itālijā, jo esmu gudrāks un zinu, kas man ir vajadzīgs. Kanāriju salās skries arī alūksnieši – Kristaps Pilskalns un Roberts Sukonovs. Viņi gan skries īsākas distances. Iespējams, maija beigās pamēģināšu skriet 100 kilometrus Latvijas čempionātā Daugavpilī. Jūnijā braukšu uz Franciju, kur piedalīšos 23 kilometrus garā kalnu skrējienā. Esmu izvēlējies tur skriet, jo var iegūt reitinga punktus, kas savukārt dod iespēju piedalīties citās sacensībās bez maksas vai loterijās.
Rudenī braukšu ceļojumā uz Vankūveru Kanādā, kur arī domāju piedalīties kādās sacensībās. Kopš esmu sācis skriet, ceļojums bez skriešanas nav iedomājams.
- Kādi būtu tavi ieteikumi tiem, kuri grib sākt skriet ultramaratonus?
- Droši vien neieteiktu skriet ultramaratonus - skriešana un sportošana ir veselīga līdz zināmam brīdim. Tādā līmenī, kā es to daru - garie gabali, treniņu intensitāte, nav vairs īsti veselīgi. Kādam var sāpēt kājas, citam var neizturēt sirds. Ir jābūt uzmanīgam. Tas ir smags darbs katru dienu. Ir jātrenējas skriet ne vien uz izturību, bet arī uz ātrumu. Tam visam ir jābūt balansā. Šobrīd trenēju pats sevi, balstoties uz gūto pieredzi. Būtībā Latvijā nav neviena, kurš varētu trenēt šādiem maratoniem. Parastie maratonu treneri zina, kas notiek līdz 42.kilometram, bet nav pieredzes, kas notiek, ja skrien desmit stundas. Ultramaratonistu ir daudz, bet neviens nav pasaules klases skrējējs.
Ja grib sākt skriet un kustēties, būs vajadzīga pacietība un jāsāk lēnām. Nekas nenotiek ne vienā dienā, ne vienā mēnesī. Ķermenis nav radis to darīt, tāpēc pirmajā gadā visādas kaites būs neizbēgamas. Parastajam cilvēkam jāsāk ar iešanu, nūjošanu. Daži par to smejas, bet tas ir labs pamats visam.
- Minēji, ka par sevi liek manīt veselības problēmas. Vai esi nolicis robežu, cik ilgi skriesi?
- Pagaidām nē. Pozitīvais šiem garajiem skrējieniem ir tāds, ka sākt skriet kā es - 27 gados absolūti nav par vēlu. Pēc 30 gadiem tikai sākas labie gadi. 20 gadus vecs jaunietis nav psiholoģiski gatavs, arī ķermenis nav gatavs, nav izturības. 30 – 40 gados cilvēks ir nobriedis, ķermenis pilnībā attīstījies un vairāk tam gatavs. Lielākoties ultramaratonu stiprākie skrējēji ir tuvu pie 40 gadiem. Līdz ar to saskatu, ka man vēl ir desmit gadi, ko skriet un progresēt. Jācer, ka man izdosies izsisties, lai, ja ne pasaules līmenī, tad vismaz Latvijā, izejot uz starta, citi no manis baidītos. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Andris Ronimoiss.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1984.gada 5.maijs, Alūksne.
◆ Ģimene: draudzene Ingrīda, mamma Vaira, māsa Dace.
◆ Izglītība: bakalaura studiju programmā biznesa vadība Vidzemes augstskola.
◆ Dzīves moto: “Esi vienmēr pozitīvs!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lieli finiši vēl priekšā!

Kategorijas