Palīgs un draugs – uzticības tālrunis

2016. gada 19. februāris 00:00

Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 šogad svin desmit darba gadu jubileju. Zvanītāju problēmas ir dažādas, taču uzticības tālruņa darbības mērķis vienmēr bijis nemainīgs – psiholoģiska rakstura palīdzība, atbalsts krīzes situācijās un palīdzība problēmu atrisināšanā. “Kopš 2006. gada saņemts vairāk nekā pusotrs miljons zvanu,” stāsta Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Dace Āķe.

17 000 konsultāciju gadā
«Kad tikko sākām strādāt, pirmā gada laikā tika saņemti vairāki tūkstoši zvanu. Daudzi zvanīja, jo gribēja pārliecināties, vai palīdzības līnija tiešām darbojas, zvanīja un jokojās, zvanīja un klusēja. Gadu gaitā dinamika ir pamainījusies. Tendence zvanīt ir mazāka, tomēr ievērojami aug psiholoģisko konsultāciju skaits. 2015. gadā sniegtas vairāk nekā 17 000 konsultācijas. Protams, informācija par tālruņa darbību izplatās, mūsdienās tā ir jau vieglāk un plašāk pieejama,» secina D.Āķe.
Visbiežāk bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis saņem zvanus no 12–15 gadu veciem bērniem. «Tas ir pusaudžu laiks, kad bērns pieaug, mainās ķermeņa aprises, mainās viņa uztvere, rodas nopietnas pārdomas par dzīvi – kas es esmu, kā man satikt ar klasesbiedriem. Pēdējos gados biežākie zvanītāji ir zēni. Iespējams, tāpēc, ka zēniem ir grūtāk atklāties saviem draugiem, grūtāk runāt ar ģimenes locekļiem, un viņi izmanto iespēju anonīmi zvanīt pilnīgi svešam cilvēkam. Piektā daļa zvanītāju ir pieaugušie. Tie ir gan pieaugušie, kuri ziņo par kaimiņu un paziņu bērnu problēmām, gan vecāki, kuriem rodas jautājumi, piemēram, par bērna iekļaušanos jaunā vidē. Mācību gada sākumā organizējam arī akcijas, kuru laikā aktīvi aicinām tieši vecākus zvanīt un uzdot jautājumus,» tā D.Āķe. Pēdējā uzticības tālruņa akcijā zvanījušie vecāki stāstījuši par problēmu redzējumu no sava skatpunkta – viņi norāda, ka ir lielas grūtības saņemt palīdzību problēmu risināšanā skolā, jo tā no pedagogu puses tiek noliegta. Pieaugušie atzinuši, ka nespēj laikus atpazīt problēmas un pamana tās brīdī, kad bērns jau atsakās apmeklēt skolu. Tika atzīmēti arī dažādi fiziski simptomi, kuri liecina par nopietnām psiholoģiskām problēmām. Piemēram, bērna slimošana, ko vecāki agrāk nav saistījuši ar bērna emocionālo stāvokli. “Vecāki jūtas vainīgi par nespēju palīdzēt un vēlas prasmīgāk iesaistīties problēmu risināšanā,” norāda Labklājības ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Brīvmane.

Biežākās sūdzības –
attiecības un vardarbība
D.Āķe stāsta, ka attiecības ģimenē ir jautājums, kurš visvairāk satrauc un interesē bērnus. Tāpat attiecības ar citiem ģimenes locekļiem – brāļiem, māsām, vecvecākiem. Ne mazāk nozīmīgas ir attiecības ar vienaudžiem un klasesbiedriem. Meiteņu un puišu attiecības. Nākamā satraucošā tendence ir vardarbība – ģimenē, izglītības iestādē vai starp partneriem. Vardarbībai ir vairāki veidi – fiziskā, seksuālā, emocionālā un pamešana novārtā, kas arī ir viens no vardarbības veidiem. Uzticības tālruņa darbošanās sākumā vairāk ziņots par fizisku vardarbību, savukārt mainoties desmitgadei, īpaši aktuāla ir pamešana novārtā. «Šis jēdziens ir saistīts ar pamatvajadzību nenodrošināšanu, piemēram, ja bērns nesaņem pietiekami daudz ēdiena, apģērba un cieš no līdzekļu trūkuma,» skaidro D.Āķe. Aktualitāti nezaudē arī interneta drošības jautājumi un dažādas atkarības. «2006. gadā mēs runājām par nopietnu smēķēšanas atkarību, bet 2015. gada atkarība ir alkohols,» secina D.Āķe.
Aktuāla problēma ir arī mobings. «Mobings ir vienaudžu agresivitāte pret kādu no bērniem. Process, kad bērns tiek apcelts, apsmiets, iesaistot arī citus klasesbiedrus. Īpaši aktuāls un aktīvs mobings ir mācību gada sākumā,» saka D.Āķe. «Pagājušā gada novembrī rīkotās tālruņa 116111 akcijas «Redzi, Dzirdi? Nepaliec vienaldzīgs!» laikā saņemti 1756 zvani. Zvanījušie bērni un pusaudži stāstīja par to, ka ilgstoši cieš no klasesbiedru un skolasbiedru vardarbības, kas izpaužas gan fiziski, gan verbāli. Skolēni tiek izstumti no klases kolektīva (ar viņiem nekomunicē, ignorē, nenodod informāciju), viņiem ir maz draugu un sava kautrīguma un noslēgtības dēļ grūtības iekļauties kolektīvā. Bērni stāstīja arī par to, ka izjūt vainu par to, ka viņus nepieņem; ir bailes no apkārtējo pazemojumiem. Situācijas sekas ir vājas sekmes, kā arī motivācijas trūkums apmeklēt mācību iestādi. Zvanītāji pastiprināti sūdzējušies par depresiju un nomāktību, atbalsta trūkumu. Daži atzinās, ka domājuši par pašnāvību vai pat mēģinājuši ko tādu. Daudzos gadījumos emocionālā vardarbība pēc skolas turpinās arī virtuālajā vidē, kur agresori turpina sūtīt pazemojošu un aizvainojošu informāciju, izmantojot viltus profilus sociālajos portālos,» klāsta Z.Brīvmane.
«Cīņā ar mobingu izstrādāta tā novēršanas radošā darbnīca. Tā ir pieejama pedagogiem. Ja gadījumā skolotājs jūt nepieciešamību, viņam ir iespēja lūgt inspekcijas izbraukumus. Tas attiecas uz visiem novadiem. Mēs esam ļoti atvērti, tādēļ tas, kurās skolās bērnu un pieaugušo darbnīcas viesosies, atkarīgs no pašu pedagogu un novadu izglītības pārvaldes iniciatīvas. Izbraukumi jau saplānoti līdz pat aprīlim,» stāsta D.Āķe.
Zvanītājus uzklausa divpadsmit kvalificēti uzticības tālruņa psihologi. Vairākumam darbinieku ir maģistra grāds psiholoģijā, turklāt, pirms darba uzsākšanas, psihologi piedalās specializētās apmācībās par prasmīgu komunikāciju. Viņi apgūst prasmes pareizi veidot sarunu, norādīt uz jūtām, meklēt iespējamos risinājumus. D.Āķe atzīst: «Tā ir zināma specifika, jo mums nav iespējas uztvert vizuāli. Ļoti būtiski ir attīstīt klausīšanās prasmes, lai augstā līmenī spētu iedziļināties un saprast problēmas būtību. Galvenais psihologu uzdevums ir sniegt psiholoģisko atbalstu, taču ir gadījumi, kad jautājumu risināšanā nepieciešamas specifiskas zināšanas. Piemēram, ja runa ir par kādu juridisku problēmu. Tad, norādot vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, konsultants iesaka sazināties ar konkrētiem inspekcijas darbiniekiem. 2015.gadā reģistrēti 205 dienesta ziņojumi un gadījumi, kad situāciju risināšanā nācās iesaistīties dienesta speciālistiem. Ja psihologs jūt akūtu nepieciešamību, ir iespēja zvanītāju savienot ar ārkārtas tālruni 112 vai neatliekamo medicīnisko palīdzību.»

Nakts sarunas
Biežākais uzticības tālruņa zvanu saņemšanas laiks ir otrā dienas puse. Pēc speciālistu stāstītā, dienas sākumā bērni ir skolā, turklāt pēcpusdienā ir vairāk laika apdomāt un pārrunāt notikušo. Kopš 2015. gada 1. marta uzticības tālrunis darbojas visu diennakti. Nakts stundas speciālisti dēvē par nopietno sarunu laiku. Šajā laikā cilvēki jūtas vientuļi, nomākti un aizvainoti. Nereti runājot par pašnāvību un tās mēģinājumiem.
«Psihologu darbs ir ļoti sarežģīts, tā ir liela psiholoģiskā slodze pašiem konsultantiem. Vienīgais konsultanta instruments ir saruna. Viņš cenšas atrast pozitīvos pieturas punktus, atbalstīt tūlīt un uzreiz. Pat ja psihologs saskaras ar nopietniem draudiem, zvanītāja identitāte ir anonīma un bez paša zvanītāja vēlmes atklāties ir iespēja sniegt tikai emocionāla rakstura palīdzību. Šādos gadījumos konsultanti aicina zvanīt atkārtoti un dalīties savās gaitās. Ja tomēr sarunā atklājušies vismaz nedaudzi fakti par bērna dzīvesvietu vai skolu, tiek informēti attiecīgie dienesti un sniegta nepieciešamā palīdzība,» atklāj D.Āķe.
Kopš 2009. gada būtiski audzis zvanu skaits par drošību internetā – 2015. gadā tie bijuši vismaz 800. Problēmas bija gan ar savstarpējām attiecībām virtuālajā vidē – emocionāla pazemošana vēstulēs un publiskos komentāros, gan netīša saskarsme ar nevēlamu saturu – pornogrāfiju un vardarbību.
«Bērns aug ģimenē, un viņu audzina nevis pamācošas runas, bet gan apkārtējā vide, tostarp pieaugušo savstarpējās attiecības. Vecāki ar savu attieksmi parāda, kā dzīvot sabiedrībā, kā pareizi atrisināt konfliktus. Bieži vecāki ir iesaistīti pamatvajadzību nodrošināšanas procesā, un viņiem pietrūkst laika sirsnīgām sarunām ar bērniem. Ir svarīgi atrast laiku un interesēties par bērna dzīvi, runāt ar viņu. Lai tās ir tikai 15 minūtes pie vakariņu galda vai pastaigā ar suni, taču saruna ir nepieciešama, lai nepazaudētu savstarpējo saikni. Vecāki ir paši tuvākie cilvēki, tādēļ ieteikums bērniem ir nebaidīties runāt un risināt situācijas ģimenē. Atcerēties, ka vecāki ir cilvēki, kuri atbalstīs jebkurā situācijā, arī tad, ja bērns domā, ka ir izdarījis kaut ko ļoti sliktu. Tomēr mūsu ikdienā esam pārliecinājušies, ka vecāki arī ir ļoti dažādi un ne vienmēr sapratīs, ne vienmēr atbalstīs. Tad ir iespēja zvanīt uz uzticības tālruni un stāstīt savas pārdomas,» teic D.Āķe. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Palīgs un draugs – uzticības tālrunis

Kategorijas