Alūksnes senākā vārda – Agzele augšāmcelšanās epopeja

Uldis Veldre, Latvijas Kultūras fonda 1991.gada Spīdolas prēmijas laureāts

2016. gada 26. februāris 00:00

Es redzu Latviju kopš tūkstoš gadiem
Ar zemes arājiem, ar pilīm, sētām,
Ar brašiem ķēniņiem, to radu radiem
Un princesēm baltvillainēs kā svētām.
(Viktors Eglītis)

Ar šiem vārdiem 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris pulkvedis Vilis Spandegs pirms 80 gadiem it kā uzbūra Alūksnes senvēsturi pirms daudziem gadsimtiem, kad tā bijusi lielas latgaļu zemes galvenā pils, tās galvaspilsēta. Par to rakstīts senajās krievu un vācu hronikās. Viņš aicināja tās izpētīt, lai dokumentāli noskaidrotu Alūksnes senāko rakstīto vārdu.
Es esmu gandarīts, ka šo novēlējumu esmu izpildījis, kaut tas bija ilgs un grūts uzdevums: to varētu nosaukt ar latīņu teicienu – per aspera ad astra (latviski – caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Par to tālāk - ar faktiem un dokumentiem. Tā ir bijusi mana sūtība, dzīves mērķis, uzdevums.

Laimējās satikt Spandegtēvu
1936.gada oktobra sākumā Alūksnē ieradās Latvijas armijas lielākā pulka jaunais komandieris V.Spandegs. Man laimējās satikt Spandegtēvu - tā viņu saucām mēs, karavīru bērni, kad tas ienāca pie mana tēva virsnieka vietnieka Alfreda Visendorfa, lai iepazītos ar pulka finanšu un saimniecības dokumentiem. Tēvs bija pulka galvenais grāmatvedis, bet papildus spēja veikt grāmatveža darbu karavīru veikaliem Alūksnē, Gulbenē, Balvos, Viļakā, to darot rītos, pusdienlaikā, pēc darba pulkā.
Es katru dienu nesu tēvam pusdienas. Kad Spandegtēvs ienāca pie tēva, es, lai neblandītos apkārt, uz rakstāmmašīnas pārrakstīju rakstu no laikraksta “Latvijas Kareivis”. Viņš pienāca pie manis, iepazināmies un sadraudzējāmies. Katru nedēļu, pat vairakkārt, tikāmies gan tēva darbavietā, gan pilsētas parkā un citur, iepazīstoties ar Alūksnes ievērojamākajām vietām, jūsmojot par krāšņo dabu zelta rudens brīnišķīgajās krāsās. Mani fascinēja Spandegtēva plašās zināšanas par Tēvzemi, tās vēsturi, folkloru, tāpēc jutos kā padzēries no dzidra avota. Es varēju ne tikai parādīt Alūksni, bet izstāstīt teikas par Alūksnes ezera rašanos, Marijas pils celšanu un citas. Man Spandegtēvs uzdāvināja Kārļa Skalbes pasakas, bet 1936.gada Ziemassvētkos pie karavīru bērnu eglītes saņēmu krāšņi ilustrēto Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis” ar viņa novēlējumu man.

Sākās ļoti liela apjoma darbi
1937.gada agrā pavasarī sākās ļoti liela apjoma darbi Kapsētas pussalā, lai izveidotu Senču parku no Lielo kapu akmeņu žoga līdz ezeram. Uzcēla Saules tiltu, mūzikas paviljonu – pulka telti, tiltu pār Veļu gravu, ierīkoja Garnizona kapus, labi grantētu ceļu no Miera ielas pa Tempļa ielu, gar ezermalu līdz Garnizona kapiem, grantētus celiņus ar soliņiem un norādēm Kapsētas pussalā un ap to līdz Mellumam, ierīkoja skatu stigas uz pilsētu, pilsētas parku, kazarmām, pulka pieminekļa kalnu, Cepurīti, laivu piestātnes Tempļa ielas galā, pie Saules tilta, Garnizona kapiem. Tas bija kolosāls darbs, ko pašaizliedzīgi veica pulka karavīri Spandega vadībā! Redzētais man lieti noderēja pēc daudziem gadiem Kapsētas pussalas, Lielo un Garnizona kapu sakopšanā un atjaunošanā, jaunā Saules tilta izbūvē 1995.gadā.
Taču man visinteresantāk bija darba pārtraukumos, kad Spandegs karavīriem aizrautīgi stāstīja par Alūksnes senvēsturi, par mūsu senču cīņām ar iebrucējiem, ka Alūksnes Pilskalnā bijusi lielas latgaļu zemes galvenā pils, par ko varot izlasīt senās krievu un vācu hronikās. Viņš aicināja visu to pamatīgi izpētīt, uzzināt senās Alūksnes rakstīto vārdu, vienmēr godā un cieņā turēt mūsu tautas dēlus, kas cīnījušies par savas tautas un valsts brīvību un neatkarību, turpināt izdaiļot pilsētu, tās apkārtni, Tēvzemes mīlestību rādīt krietnos nesavtīgos darbos. Karavīri strādāja, stundas neskaitot, tāpēc 1937.gada rudens beigās visi darbi, izņemot skatu torni, bija pabeigti.
1938.gada aprīļa sākumā pulka sapieri iebetonēja 34 metru augstā skatu torņa zemē ieraktos pamatu balstus. Tika veikti darbi, lai visu sagatavotu Senču parka un tur uzcelto objektu iesvētīšanai.

Rīkoja plašus tautas svētkus
Otrajos Vasarsvētkos Alūksnes pilsētas tūrisma veicināšanas un labierīcības komiteja rīkoja plašus tautas svētkus, lai dotu vārdus skaistajai vietai un uzceltajiem tiltiem, paviljonam, celiņiem.
Svētku dalībniekus uzrunāja iepriekšminētās komitejas vadītājs, Alūksnes pilsētas galva Kārlis Magaziņš. Viņš raksturoja šo īpašo vēsturisko un dabas krāšņuma vietu - latvju seno pilskalnu, kur mūsu senči cīnījušies pret svešu tautu pārspēku, līdz beidzot Latvijas Brīvības cīņās 1918. – 1920.gadā izcīnījuši savu valsti. K.Magaziņš sirsnīgi pateicās 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem, kas veikuši milzīgu darbu Senču parka izveidē, tā komandierim Vilim Spandegam, Alūksnes virsmežzinim Jēkabam Zvirgzdiņam par kokmateriālu sagādi, lūdza pulkvedi Vili Spandegu būt par krusttēvu skaistajām vietām un celtnēm.
V.Spandegs savā uzrunā klausītājus iepazīstināja ar Alūksnes senvēsturi, aicināja izpētīt senās krievu un vācu hronikas, lai uzzinātu kā Alūksne saukusies senos laikos. Pateicās Glika pamatskolas pārzinim Milleram, Robertam Kāpam – Latviešu Senatnes pētīšanas biedrības sekretāram par Alūksnes senvēstures izpēti un tās publicēšanu “Malienas Ziņās”, Arnoldam Eizenšmitam – Latvijas tūristu biedrības Alūksnes nodaļas dibinātājam par brošūras “Vadonis pa Alūksni un apkārtni” sarakstīšanu, četru Latvijas Saeimu deputātam, rakstniekam Gotfrīdam Mīlbergam – Skuju Frīdim, mūsu novadniekam par Tālavas senatnes biedrības Atzeles nodaļas dibināšanu.
Pēc V.Spandega priekšlikuma Tempļa kalns tika pārdēvēts par Pilskalnu pēc tā vēsturiskās izcelsmes. Visam apkārtnes parkam starp kapiem un ezeru deva vārdu Senču parks, tiltus nosauca Saules tilts un Gaisa tilts, gravas - Pilskalna grava, Veļu grava. Daļai celiņu arī deva vārdus, to nosaukumi tika izlikti attiecīgajās vietās.
Sekoja 7. Siguldas pulka kora un pūtēju orķestra priekšnesumi. Daudzi jūras skauti un ģimnāzisti piedalījās airēšanas sacensībās. Noslēgumā bija dejas un uguņošana. Uz ezera jūras skauti bija izgatavojuši plostiņus ar lielu degošu burtu – S, kas naktī ļoti spilgti izdalījās pret apkārtējo tumšo fonu uz Alūksnes ezera ūdens virsmas, kas bija it kā spogulis.
Tā kā bija jūtama jau Otrā pasaules kara tuvošanās, visi karavīri līdz pat pievakarei nodarbojās ar kaujas šaušanu pulka šaujamlaukumā aiz tagadējās slimnīcas, tikai 1938.gada 3.oktobrī pulka sapieri virsleitnanta Jāņa Lauča vadībā uzslēja jaunā skatu torņa mastus, bet 1.decembrī tas bija jau uzcelts.

Finansēja un deva
kokmateriālus
Apbrīnojama bija pulkveža V.Spandega neatlaidība un organizatora spējas. Viņš spēja pārliecināt Meža departamentu, ka skatu tornis ir nepieciešams arī ugunsnelaimju novēršanai ne tikai mežos, tāpēc to finansēja un kokmateriālus deva Meža departaments.
15.decembrī skatu tornis tika nodots publiskai lietošanai. Skatu torņa atklāšana – kristīšana notika 1939.gada 4.jūnijā – Ziedu svētkos. To organizēja Alūksnes tūrisma veicināšanas un labierīcības biedrība, bet pasākumā piedalījās tūkstoši. Priekšnesumus sniedza Siguldas pulka pūtēju orķestris, divi kori un vīru dubultkvartets, dejotāji dejoja latviešu, igauņu, poļu, lietuviešu tautas dejas, simbolizējot visu mūsu kaimiņtautu draudzību, kas pierādīta arī kaujās Brīvības cīņās. Kā parasti notika airēšanas sacensības ar jūras skautu un ģimnāzistu piedalīšanos. Krēslojot notika uguņošana un Pilskalnā notika balle līdz rītausmai. No Mūzikas paviljona augstajā Pilskalnā tālu bija dzirdamas pulka orķestra spēlētās melodijas. Šodien tautieši ļoti atzinīgi vērtē pēdējā laikā uzcelto skatu torni, tiltu no Marijas salas (Pilssalas) uz Kapsētas pussalu, bet būtu jāatjauno arī Mūzikas paviljons, tilts pār Veļu gravu (vecie cilvēki tur augšup netiekot pat rāpus). Tās ir ļoti būtiskas šīs brīnišķīgās vietas sastāvdaļas.

Plūda tūristi no visām
Latvijas malām
Brīvās Latvijas laikos, pateicoties izcilām personībām: pilsētas galvai, tūrisma veicināšanas un labierīcības komitejas vadītājam, Kārlim Magaziņam, pulka komandierim Vilim Spandegam, ar pulka karavīru kolosālo darbu Alūksne četros gados kļuva par Ziemeļaustrumlatvijas viskrāšņāko ziedu, Latvijas Šveici, gleznainā Alūksnes ezera krastos.
Uz Alūksni plūda tūristi no visām Latvijas malām, arī no Igaunijas, lai ne tikai jūsmotu par tās dabas krāšņumu pavasaros, ievziedu laikā, vasarās, lauku un pļavu puķu daudzveidībā visās varavīksnes krāsās, kad tā rotājas zelta rudens vienreizējās krāsās, kā arī ziemās, lai baudītu ziemas priekus, bet arī tāpēc, lai uzzinātu tās vēsturi laikmetu griežos no sirmās senatnes, gaišajiem zviedru laikiem, kultūras, izglītības un ekonomikas uzplaukumam brīvās Latvijas laikā.
Pagājušais gads Alūksnei bija īpašs, ne tikai 95.gadadiena kā Latvijas Republikas pilsētai. 19.decembris bija arī izcilā mūsu tautas dēla 7. Siguldas pulka komandiera Viļa Spandega 125. dzimšanas diena, kura devums Alūksnei bija visai ievērojams. Tāpēc “pēdējie mohikāņi” – pulka karavīru bērni, to mazbērni, kas iebrauca no Kanādas un Austrālijas, lūdza šo rakstu publicēt, lai nezustu to cilvēku piemiņa, kuri Alūksni ar savām darbīgajām rokām un dedzīgajām sirdīm uzcēla, novēlot, lai tā arī šodien turpinātu attīstīties. Par to - turpmāk. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes senākā vārda – Agzele augšāmcelšanās epopeja

Kategorijas