Izturēt un nepadoties

2016. gada 18. marts 00:00

418

Alūksnietis Gunārs Bērziņš 21.martā svinēs 85 gadu jubileju. Viņa dzīvesstāsts ir caurvīts smagiem notikumiem, taču vieglumu dzīvē palīdz uzturēt vienmēr klātesošā dziesma, kā arī apziņa, ka ir jādara un jākustas, lai sevī uzturētu dzīvesprieku.

Paliek viens
G.Bērziņš dzimis Alūksnē un bērnību pavadījis Merķeļa ielā 5. Pēc tam viņš ar ģimeni pārcēlies uz Pededzi, kur gājis ganos. Tur viņš sācis iet arī 1.klasē, bet 1941.gadā, kad G.Bērziņam bija 10 gadi, viņš ar ģimeni tika izsūtīts. “Tēti atdalīja, jo vīriešus veda atsevišķā vagonā. Viņš 1942.gadā nomira, bet mēs ar māti nokļuvām Krasnojarskas apgabala sādžā Skripači. Rudenī tur nomira mana māte. Pirms tam satiku viņu slimnīcā, jo arī pats saslimu ar vēdertīfu un nokļuvu slimnīcā, kur nogulēju aptuveni divus mēnešus. Kamēr biju projām, mājās jau viss bija izšeptēts. Tad sākās tas briesmīgākais. Es paliku viens svešā pusē bez valodas zināšanām,” stāsta G.Bērziņš. Viņš turpināja iet skolā, un kopīgā mājā ar viņu dzīvoja vēl kāda sieviete no Bejas. Pēc gada G.Bērziņš nokļuva bērnunamā. “Tur es atplauku. Gulēju pirms tam zem nārām, jo man nebija īsti, kur palikt. Vēlāk no Latvijas atbrauca pakaļ Latvijas bērniem, lai atgrieztu viņus dzimtenē. Atbraucu un nokļuvu bērnunamā Rīgā. Pēc laika mani paņēma manas mātes māsa uz Pededzes pagastu,” stāsta G.Bērziņš. Tur dzīve ritējusi smagos darbos.

Novērtē palīdzību
1949.gadā saimniecība tika izputināta, jo sākušies kolhozu laiki. G.Bērziņš sācis strādāt Alūksnes mašīntraktoru stacijā. Viņš strādājis Annā par piekabinātāju, bet vēlāk norīkots par traktoristu un pēc tam pie kulšanas Kalncempjos. Pēdējā viņa darbavieta šajā laika posmā bijusi Bejā. Tad viņš devies dienēt armijā. Pēc dienesta G.Bērziņam nebija vairs, kur atgriezties, taču viņu vēlīgi savās mājās uzņēmusi Pihļu ģimene Alūksnē. “Tur es kādu laiku padzīvoju, līdz nodibināju savu ģimeni. Tā iekārtojās dzīve, kurā gājis visādi,” stāsta G.Bērziņš. Viņš ir pateicīgs ikvienam cilvēkam, kurš palīdzējis viņam dzīvē. Viņam agri nācās pieaugt un saprast, ka izturēt vienatnē bez citu atbalsta ir tiešām grūti.

Tā bija sirdslieta
Dienesta laikā Ukrainā G.Bērziņš beidzis šoferu kursus, un, atgriežoties Alūksnē, 1957.gadā sācis strādāt Ziemeļaustrumu elektriskajos tīklos. Tur viņš ieguvis tiesības vadīt arī smagās automašīnas un autobusus, kas ļāva 1967.gadā uz pusslodzi uzsākt strādāt Alūksnes kultūras namā par šoferi. “Jau pirms armijas piecdesmitajos gados dejoju tur deju kolektīvā un biju saistīts ar kultūras namu. Nostrādāju ilgus gadus, vēlāk strādāju par šoferi Alūksnes muzejā. Man tas darbs patika, un tā bija mana sirdslieta – būt par šoferi. Tas bija tas labākais, kas manā dzīvē ir bijis, bet dzīvē melno punktu ir bijis vairāk. Neesmu pabeidzis arī skolu. Citi sāka iet vakarskolā, bet es biju aizņemts darbos, jo strādāju elektrotīklos, bet nedēļas nogalēs - kultūras namā. Tā tas laiks pagāja, taču nenožēloju, jo man tas darbs patika. Vienmēr esmu bijis strādīgs un centīgs,” viņš saka.

Dziedāt patīk kopš bērnības
G.Bērziņš jau ilgus gadus dzied Alūksnes Kultūras centra senioru korī “Brūklenājs”. Dziedāt viņam patīk jau kopš bērnības, kad dziesmu iemācīja vecmamma. Viņš vēl aizvien atceras vecmammas mācītās dziesmas, kuras neviens dzīves pārdzīvojums nav izdzēsis no atmiņas. Dziedāts tika gan ganos, gan skolas laikā, kā arī vairākos koros. “Dziedu vēl šodien. Man patīk dziedāt, un citādāk nemaz nevarēju, jo es bez dziedāšanas nevaru iztikt,” teic G.Bērziņš. Viņš izaudzinājis arī divus brašus dēlus: dēls Valdis strādā Alsviķos, bet jaunākais dēls Gundars ir policists. Mazdēls Norberts apguvis veterinārā feldšera profesiju, bet mazmeita Alise dzīvo un strādā Holandē.
“Tad, kad dzīvoju izsūtījumā, nebija domu par dzimteni. Bija domas par to, kā varēsi paēst, kā pagulēt. Tikai nokļūstot bērnunamā, sāku vairāk domāt par to, kas notiek Latvijā, jo tur taču bija labi. Esmu priecīgs, ka viss beidzās labi,” saka G.Bērziņš.

Jāiet un jākustas!
Viņš vēlreiz uzsver, ka dzīvē nevajadzētu apstāties, jo galvenais ir tikai darīt un iet uz priekšu. “Dzīve ir īsa. Man arī ir smagi, bet nevajag nolaist rokas. Ja sēdi tikai mājās, tad nāk prātā dažādas atmiņas, tāpēc jāiet un jākustas! Ja negribas kaut kur braukt, vienmēr saku, ka jādara, kamēr vari! Ko tad tu darīsi, ja neiesi? Dažreiz šķiet, ka nez vai šo padarīšu, bet, kad sāc, tad darbs tiek padarīts. Tad arī pašam ir prieks un ir vērts dzīvot, ja vari ko darīt. Lai cik arī smagi ir bijis, es turos. Ja es izsūtījuma laikā izķepurojos, vai tad tagad neizķepurošos? Pats piedalos gan korī, gan Alūksnes un Apes novadu politiski represēto klubā “Sarma”, kur esmu valdē,” stāsta G.Bērziņš. Viņš “Sarmā” ir arī karognesējs un teic, ka jau vairāk nekā 20 gadus pie tā turoties. Visos pasākumos tieši G.Bērziņš svinīgi un godpilni tur šo karogu un ar savu dzīvesstāstu parāda, ka cilvēks var turēties stingri arī tad, kad dzīve ir bijusi gaužām smaga. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izturēt un nepadoties

Kategorijas