Lieldienu karalienes – olas

2016. gada 24. marts 00:00

1604

Raibi krāsotas olas sīpolu mizās ir pavasara svētku Lieldienu simbols. Olas simbolizē gan jaunas dzīvības sākumu, gan pašu dzīvību. Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecībā “Ceļmalas” Lieldienas ir īpaši svētki, jo ir liels pieprasījums pēc “Ceļmalu” vistu dētajām baltajām, brūnajām un raibajām olām.

Laimīgo vistu olas
Mārīte Fridrihsone ar dēlu Jāni ir lielākie olu ražotāji Alūksnes novadā. Saimniecībā ir dažādu šķirņu 195 vistas – gan brūnas, baltas, melnas un raibas, gan cekulainas un bikšainas. Šķirnes visām vistām nemaz nevar noteikt, jo saimniecībā augot krustošanās notikusi dabiski. Saimniecei sirdij tuvākā ir dējīgākā šķirne “Leghornas baltā”, kas ir populārākā dējējvistu šķirne. Ik dienu saimniecībā ienāk apmēram 140 olas, kuras Mārīte vāc trīs reizes dienā. “Olas mums ir visu gadu. Ik sestdienu dodos uz tirgu, reizēm arī nedēļas vidū. Olas vienmēr ir svaigas, jo ikreiz viss tiek izpirkts. Reizēm pilsētnieki nesaprot, kāpēc olas grūti lobās. Tāpēc, ka svaigas! Citkārt domā, ka esmu pārdevusi ne tik svaigu olu, bet ir pilnīgi pretēji – slikti lobās svaigas olas. Otrs izplatītākais mīts ir par olu dzeltenumu. Gaišs dzeltenums nenozīmē, ka ola ir sliktāka, vien dabiski iegūtā D vitamīna tur ir mazāk. Ziemā vistas uzturas ārā mazāk, tāpēc arī D vitamīna uzņem mazāk. Fabrikās audzēto vistu olu dzeltenumi ir spilgti, jo šis D vitamīns tiek iedots kā vitamīns, nevis iegūts, saulē gozējoties. Barojam vistas ar graudiem un dārzeņiem, ko audzē vietējie zemnieki. Mūsu vistas ir laimīgās vistas,” stāsta saimniece Mārīte.

Svētkiem – baltās olas
Dienās, kad Mārīte tirgojas tirgū, pircēji jau gaida viņas ierašanos. Lielākoties pircēji ir pilsētnieki, taču ir arī cilvēki no laukiem, kuri paši vairs vistas neaudzē. Mārīte secina, ka pašu patēriņam vistas audzē daudzās lauku sētās. Mārītei ir iecere palielināt vistu skaitu, jo pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. “Pircēju ir vairāk, nekā varu pārdot olas. Ir reizes, kad pārdodu līdz pat pēdējai olai un pašiem nepaliek. Svētkiem tuvojoties, pieprasījums ir vēl lielāks un visiem olu diemžēl nepietiks. Vienu gadu pašiem Lieldienās nepalika nevienas olas. Šogad pataupīsim paši sev arī. Ikdienā olas pēc krāsas nešķiroju, tikai pēc lieluma. Svētkus gaidot, šķiroju arī pēc krāsas, jo ir pieprasījums pēc baltām olām,” stāsta Mārīte.
Pati Mārīte nekad nav baudījusi fabrikās audzētu vistu olas, taču dēls Jānis, dzīvojot galvaspilsētā un vēlāk arī ārzemēs, nogaršojis šīs olas. Mārīte teic, ka daži nekādu atšķirību nejūt, savukārt citi tik ļoti pieraduši pie laimīgo vistu olu garšas, ka nespēj ēst fabrikā ražotās. “Atšķirību nejūt, ja ēd lauku olas un pēc tam veikalā pirktās. Taču, ja ilgstoši ēd veikalā pirktās olas un pēc tam pagaršo lauku vistu olu, atšķirība ir jūtama - garša ir pavisam cita! Ārzemēs olas īpaši neatšķiras - vistu olas rūpnieciski ražo vienādi,” atklāj Jānis.
Saimniecībā ritms ir iekārtots tā, ka vistu olas ir nepārtraukti visu gadu. “Mums vistu ir daudz. Kad vienas nedēj, dēj citas. Reizēm pircēji un citi tirgotāji brīnās, kā mums var būt olas visu gadu. Ja saimniecība ir liela, tad tā var būt. Jā, vecas vistas nedēj, pa ziemu atpūšas, tāpēc papildinām ar jaunām vistām. Ļaujam vistām atpūsties, lai var dēt vēlāk,” stāsta Mārīte.

Audzē no paaudzes paaudzē
Vistu audzēšanas prasmi Mārīte mantojusi no mammas, kura tās audzēja saimniecībā ģimenes pašpatēriņam. “Sākumā man bija vien dažas vistas. Ar katru gadu vistu kļuva arvien vairāk, līdz izveidojās saimniecība un olas piedāvājām plašam pircēju lokam. Ar vistām ir vienkāršāk nekā ar piena lopiem, ko kādreiz audzējām. Lai gan vistas baroju divas reizes dienā, darba tomēr ir mazāk nekā ar govīm,” stāsta Mārīte. Dzīvojot tuvu mežmalai, saimniekiem nākas vistas sargāt. “Gadās, ka ielavās nelūgtie viesi - lapsas. Lec pat pāri sētai,” ar nožēlu teic Mārīte.
Dēls Jānis ir saimnieces Mārītes lielākais palīgs. Pirms sešiem gadiem viņš atgriezies dzimtajās mājās, lai palīdzētu darbos saimniecībā. Viņam ir daudz ieceru, kā paplašināt saimniecību. “Plānoju ne vien audzēt vairāk vistu, lai olu būtu vairāk un varētu nodrošināt pieprasījumu, bet arī gribu uzsākt darbu jaunā nišā – audzēt siltumnīcā tomātus un gurķus. Pirms vairākiem gadiem dārzeņu audzēšana bija saimniecības pamatnodarbošanās, tāpēc vēlos atgriezties arī pie tās,” stāsta Jānis. Vēl bez vistu audzēšanas saimniecībā ievāc gardu bišu medu, pēc kura arī ir ļoti liels pieprasījums.

Mērķis – attīstīt saimniecību
Jānis absolvējis Bulduru dārzkopības vidusskolu, Rīgas Tehniskajā universitātē mācījies uzņēmējdarbību un vairākus gadus strādājis arī ārzemēs. Saimniecībā atgriezies ar citu skatu uz dzīvi un apņemšanos pierādīt, ka dzīvot laukos var labi. “Jaunietis laukos ir eksotika. Daudzi jaunieši baidās uzsākt saimniekot, jo vēl no kolhoza laikiem ir uzskats, ka tas ir slikti un laukos dzīvo pēdējās padibenes. Ir mantota ideoloģija, ka laukos nekā laba nav. Tā nebūt nav! Tehnika ir attīstījusies un laukos dzīvot ir foršāk nekā pilsētas saspiestībā,” ir pārliecināts Jānis. Viņš redzējis, kā saimnieko ārzemēs, un viņam gribētos, lai tā būtu arī šeit. “Vienīgā atšķirība – mums Latvijā nav tik lielu finanšu resursu, lai momentā varētu visu izveidot, kā gribas, un tad mierīgi saimniekot. Mēs tā nevaram. Grūtākais ir sākums, lai iegūtu pamatu,” uzskata Jānis. Lai ar vistu audzēšanu labi pelnītu, saimniecībā vajadzētu vismaz 1000 līdz 2000 vistu. Viņš atzīst, ka tas nav nereāli. Taču sapnis būtu saimniecībā izlolotās olas reiz tirgot vismaz vietējos veikalos. ◆

Interesanti fakti
◆ Tradīcija krāsot Lieldienās olas un dāvināt radusies Senās Romas impērijas laikā, kad Marija Magdalēna pasniedza Romas imperatoram Tiberiusam sarkanā krāsā nokrāsotu olu kā Kristus augšāmcelšanās simbolu.
◆ Katru dienu visā pasaulē vistas izdēj 1,2 triljonus olu. Katrs cilvēks gadā apēd vidēji 173 olas. Naskākie olu ēdāji ir meksikāņi - viens iedzīvotājs gadā notiesā aptuveni 21,9 kg olu.
◆ Pasaulē mazākās olas dēj kolibri, bet lielākās - strausi. Līdz šim mazākā zināmā kolibri ola svēra 0,365 gramus, bet lielākā strausa ola - 2,589 kilogramus.
◆ Viena vista gadā izdēj vairāk kā 259 olas. Lielākā vistas ola sastāvējusi no pieciem dzeltenumiem un tās garums pa vertikāli bijis 31 cm.
◆ Olas par svaigām tiek uzskatītas pirmās 8 dienas, tad tās drīkst lietot arī termiski neapstrādātas.

Avots: “LIDO” infografika, “www.lido.lv”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lieldienu karalienes – olas

Kategorijas