Kad sajūt Dieva aicinājumu

2016. gada 24. marts 00:00

2747

Daudzi alūksnieti Vilni Sliņķi pazīst kā Alūksnes rajona prokuratūras virsprokuroru, taču nesen viņš sava darba saistības beidza, lai sekotu savam aicinājumam – iespējai reiz kļūt par mācītāju evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
- Kā jūs sajutāt aicinājumu iet ceļu, kurš ved uz mācītāja amatu?
- Es vēl joprojām esmu šajā ceļā. Pašreiz mācos, lai iegūtu teoloģijas bakalaura grādu. Ne katrs, kurš studē teoloģiju, vēlas kļūt par mācītāju, bet šī izglītība var būt noderīga, kalpojot kā mācītājam. Galvenais mācītāja amatā ir aicinājums. Tas ir pats būtiskākais, un šis aicinājums galvenokārt ir iekšējs. Bieži vien cilvēki jautā, kā var zināt, ka tas ir tieši Dievs, kurš aicina. Dievs to dara ļoti vienkārši, cilvēkam saprotamā veidā. Gluži tāpat kā Dievs, Jēzū kļūdams par cilvēku, nostājās viņam blakus, lai cilvēks saprastu, ko Dievs uz viņu runā. Tāpat ir arī ar iekšējo aicinājumu. Dievs uz mums runā caur cilvēkiem. Manā gadījumā sākumā tas bija kāds draudzes loceklis, kurš izteica viedokli, ka es varētu kalpot draudzē. Sāku dziedāt draudzes korī, un tad arī draudzes mācītājs apstiprināja, ka saskata manī kalpošanas dāvanu. Tādējādi mana doma vairs nebija tikai manējā, bet tā domāja jau vairāki cilvēki. Sapratu, ka kalpot draudzē tiešām ir mans iekšējais aicinājums. Ārējais aicinājums nāk no draudzes, kad tā izsaka vēlmi kādu cilvēku aicināt kā mācītāju. Ja abi šie aicinājumi saplūdīs vienā, tad arī kalpošu kā mācītājs.
- Vai darbu prokuratūrā atstājāt tieši sava aicinājuma dēļ?
- Darba attiecību pārtraukšana ar prokuratūru nebija vienas dienas lēmums. Tas brieda jau vairākus gadus. Kādā brīdī sapratu, ka nevar, kā tautā saka, kalpot diviem kungiem vienlaikus. Lai varētu atvērt jaunas durvis, bija jāaizver vecās. Bija jāizdara izvēle, un es izvēlējos kalpošanu Dievam.
- Kā jūs nonācāt līdz ticībai?
- Manā ģimenē esam trīs brāļi. Padomju laikos par ticību ģimenē netika runāts, taču jaunākais brālis atceras, ka tēvs viņu slepeni vedis uz Gulbenes luterāņu baznīcu. Mūsu vecmamma Emīlija bija ticīgs cilvēks, kaut gan es kā mazs puika vēl neko no tā nesapratu. Atceros, ka viņai istabiņā bija Jēzus ikoniņa un viņa lasīja mazu grāmatiņu. Tagad saprotu - tā bija Bībele. Parasti jau saka, ka mēs katrs esam kāda izlūgts, un es ticu, ka mana vecmamma par mums visiem ir lūgusi. Kristīts tiku 1993.gadā Velēnas baznīcā, tiesa gan bez dziļākas izpratnes par garīgajām lietām. Iemācījos tēvreizi un Ticības apliecību, bet tādu īstu mācību nemaz nebija. Jebkuram, kurš grib kristīties vai iesvētīties konkrētā draudzē, iesaku iziet iesvētes mācības kursu, jo tas dod zināšanas, kas ļauj ticības dzīvē pastāvēt. Man ir bijuši dažādi pārbaudījumi un kārdinājumi. Ar ko tad cilvēks tiek kārdināts? Ar materiālajiem labumiem, slavu, arī ar amatu. Kad gāja visgrūtāk, saucu pēc Dieva palīdzības, un viņš man atbildēja. Dzīve sāka mainīties, taču tas nenotika vienā dienā. Tagad saprotu, ka tieši Dievs sakārtoja manu ceļu tā, lai tas vestu uz Alūksni. 2000.gada maijā atbraucu pirmo reizi iepazīties ar situāciju prokuratūrā. Dievs mums vienmēr dod iespēju izvēlēties, un arī šeit man bija izvēle – pārcelties un pieņemt šo darbu vai ne. Izlēmu to pieņemt, un esmu pateicīgs par prokuratūrā aizvadītajiem gadiem cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju. Esmu pārliecināts, ka arī turpmāk tiksimies kā labi draugi.
- Kā pēc atnākšanas uz Alūksni mainījās jūsu dzīve?
- Šeit cilvēkus nepazinu un vajadzēja sākt veidot kontaktus. Kad ar sievu Daigu ienācām Alūksnes luteriskajā draudzē, mani pārsteidza, ka šeit cilvēku nevērtēja pēc viņa amata un stāvokļa sabiedrībā. Mūs pieņēma kā ģimenē. Sākumā apmeklējām tikai svētdienas dievkalpojumus, nedaudz vēlāk abi ar sievu izgājām iesvētes kursu. Tikai tad pa īstam sāku apzināties piederību kristīgajai kopienai, ko saprotam ar baznīcu, un konkrētai draudzei. Draudze ir droša vieta, kur neviens tevi nenosodīs, drīzāk atbalstīs. Tā ir vieta, lai attīstītu talantu, kuru Dievs katram ir devis. Pateicība manam pirmajam mācītājam Atim Grīnbergam, kurš pirmais pamanīja, ka es varētu baznīcā kalpot kā grupas vadītājs. Paldies arī tagadējam prāvestam Magnusam Bengtsonam, kurš mani virzīja, lai tālāk attīstītu manas kristīgā vadītāja prasmes. Tā nu es eju pa Dieva aicinājuma ceļu un turos pie tā.
- Jums ir arī muzikāls talants.
- Jā, spēlēju ģitāru. Daru to jau kopš astotās klases. Dažreiz draugi prasa, vai tad es vairs nespēlēju, bet es saku, ka spēlēju, vien mainījies repertuārs. Ja vēlas paklausīties, jānāk uz baznīcu. Mūsu draudzē ir slavēšanas grupa, kurā arī spēlēju sev tik tuvo instrumentu.
- Šis ir Lieldienu un arī ciešanu laiks. Kā jūs atbildētu uz cilvēcei sāpīgo jautājumu – kāpēc Dievs pieļauj ciešanas?
- Ceļs uz Lieldienu ved caur Golgatu. Tas ir sāpju ceļš. Pirmais šo ceļu līdz galam izgāja Kungs Kristus, kurš visu grēku nastu uzņēmās mūsu vietā. Bieži vien šie sāpīgie jautājumi sākas ar vārdu “kāpēc?”. “Kāpēc?” ir tāds neērts jautājums, jo tas prasa konkrētu atbildi - “tāpēc, ka...”. Caur Ādama pārkāpumu ļaunums ir ienācis pasaulē un ir tajā reāli klātesošs. Ne jau Dievs rada karus un slaktē cilvēkus. Tas ir ļaunums, kurš ienācis cilvēkā, un, ja mēs ar to neko nedarām, tas pieaug aizvien lielāks. Pie zināmiem apstākļiem šis ļaunums ir spējīgs nogalināt otru cilvēku, sev līdzīgo. Dievs varētu to pārtraukt vienā mirklī, un mēs nezinām, kuros procesos viņš ir bijis klātesošs un nav noticis kas stipri ļaunāks. Tomēr cilvēkam ir dota brīvā griba, un tas nozīme morālu atbildību. Tā ir atbildība ne tikai Dieva priekšā, bet arī vienam pret otru. Izvēlēties labo cilvēks spējīgs tikai tad, kad pārnāk Dieva patiesības gaismā. Patiesībā gavēnis ir kaujas lauks starp labo un slikto. Šajā neredzamajā frontes līnijā ir runa par cilvēku dvēselēm, un Dievs saka, lai mēs necīnāmies paši, bet atdodam šo cīņu viņam. Dievam ir vajadzīgas mūsu rokas, kājas, acis, lai mēs būtu instrumenti, caur kuriem viņš var darboties pasaulē, lai pasaulē būtu Kristus gaisma. Uz visiem šīs zemes “kāpēc?” nebūs atbildes, un grūtākais ir pieņemt to, ka šīs atbildes nav. Varbūt Dievs neatbild uz šiem jautājumiem, jo negrib tevi sāpināt vai satriekt, bet es zinu, ka mūžīgajā dzīvē, kura ir apsolīta caur Kristu, būs atbildes uz visiem “kāpēc?”. Tomēr Dievs ir atbildējis uz vienu būtisku jautājumu Lieldienu stāstā - viņš tik ļoti ir mīlējis katru no mums, ka ir atdevis pašu dārgāko, savu Dēlu, lai Viņa nāvē mēs varētu iegūt dzīvību.
- Kādu vērtību trūkst mūsdienu cilvēkam?
- Cilvēks ir garīga būtne un šo garīgumu meklē. Ne velti pa vairākiem televīzijas kanāliem rāda pārraides par ekstrasensiem, astroloģiju un tā tālāk. Avīzes ir pilnas ar dažādiem horoskopiem. Pastāv oficiāli reģistrēti uzņēmumi, kuri var uzlikt lāstu. Kad cilvēkam nav savas konkrētās identitātes, tad viņš var apmaldīties. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors Ralfs Kokins ir teicis: “Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem.” Šāds ezoterisks mistrojums ir personību degradējošs. Mums agri vai vēlu būs jāizdara izvēle. Bet, kamēr mēs svārstāmies, Eiropā sevi skaļi piesaka islams.
- Ko jūs novēlētu mūsu lasītājiem Lieldienās?
- Mūsu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags kādā no savām runām teica, ka cilvēki mēdz jautāt, vai ir dzīve pēc nāves, bet būtu jāuzdod ne mazāk svarīgs jautājums – vai mums ir dzīve pirms nāves. Arī šai dzīvei ir vajadzīga augšāmcelšanās. Esam vēl gavēņa laikā. Būtu labi to pavadīt, pārdomājot svarīgos dzīves jautājumus: no kurienes es nāku; kas es esmu kā garīga būtne; kurp virzos. Atbildēt uz dažiem no šiem jautājumiem varētu palīdzēt “Alfas kursa” apmeklējums mūsu draudzē, kur ikviens cilvēks vienkāršā formā var rast daudzas svarīgas atbildes. Pašreiz “Alfa” jau ir uzņēmusi apgriezienus, bet nākamā varētu notikt septembrī. Sekojiet līdzi informācijai!
Lieldienās novēlu mīlestību, saticību un mieru katrā ģimenē! Lai izdodas satikties sen neredzētiem draugiem un sajust iekšējo atdzimšanu sirdī! Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas! ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Vilnis Sliņķis.
Dzimšanas laiks, vieta: 1963.gada 14.janvāris, Gulbene.
Izglītība: profesionālā maģistra grāds tiesību zinātnēs, pašreiz mācās Lutera akadēmijas 4.kursā bakalaura studiju programmā “Teoloģija”.
Ģimene: sieva Daiga, dēls Mārtiņš, meitas Lauma un Ilze.
Hobiji: ģitārspēle un makšķerēšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad sajūt Dieva aicinājumu

Kategorijas