Uz skolu bez bailēm un asarām

2016. gada 24. marts 00:00

363

Doties uz skolu bērns vai pusaudzis var negribēt dažādu iemeslu dēļ. Parasti pie vainas ir tur valdošais mikroklimats: stiprākais apceļ vājāko, kolektīva kodols izsmej, ignorē to, kurš trūcīgāks vai atšķiras no pārējiem fiziskā vai garīgā ziņā. Vajag lielu drosmi, lai stātos pretī vietējai autoritātei, līderim, kurš dara kādam pāri. Kāds jūtīgāks, inteliģentā vidē audzis cilvēkbērns antivaroņa spiedienu var arī neizturēt.

Visbiežāk – pusaudžu periodā
“Kad mēs augām, tad gan tā negāja!” Šķiet, šī frāze kā mantojums tiek nodota no paaudzes paaudzē. Diemžēl neiecietību, bērnu savstarpējo nežēlību itin bieži vērojam arī mūsdienās. Gandrīz katrā klasē uzrodas līderis, kuram citi dažādu iemeslu dēļ vēlas līdzināties, būt piederīgi vai – gluži pretēji – no viņa baidās, pakļaujas un izpilda viņa prasības.
“Visbiežāk tas vērojams pusaudžu periodā, jau 11–13 gadu vecumā, kad vairāk vai mazāk uzkrītoši parādās emancipācijas tendences. Tas nozīmē brīvību no vecāku kontroles un aizbildniecības, neatkarību no skolas kārtības un disciplīnas, kā arī prasības respektēt viņu tiesības un patstāvību,” norāda skolu psiholoģe Inese Gūtmane.
Nedaudz vēlāk, 13–15 gadu vecumā, sāk izpausties apzināta vai neapzināta grupēšanās, veidojas neformālas pusaudžu kompānijas. Tajās visbiežāk notiek saskarsmes un sociālo prasmju apgūšana. Šeit arī veidojas attiecību hierarhija: spēcīgākas personības īsteno tieksmi būt līderim – valdīt savā klasē, pilsētā, mājas pagalmā vai savā lauku ciematā.
“Saprotams, grupā ir vieglāk apmierināt arī vēl neapzinātu tieksmi un interesi par alkoholu, seksu un apreibinošām vielām,” zina I. Gūtmane. “Agrāk notika tāpat un, domāju, turpinās notikt visos laikos. Jo tā ir viena no pusaudžu vecumposma psiholoģiskajām īpatnībām. Cits jautājums, kā mēs, pieaugušie – vecāki, skolotāji, sabiedrība – uz to reaģējam. Vai palīdzam šajā viņiem tik grūtajā posmā? Tomēr par uzvedības un emocionālajiem traucējumiem ne vienmēr var runāt viennozīmīgi.”

Ne bērns, ne pieaugušais
Attiecīgajā vecumposmā izpaužas gan indivīda psiholoģiskā iezīme, gan audzināšana ģimenē. Kad neesi vairs bērns, ne arī jau pieaugušais, uzvedībā vienlaikus ir gan daudz bērnišķīgu iezīmju, gan pieaugušajiem raksturīgas izpausmes. Vecāki reizēm ir neizpratnē: kā lai nu izturas pret savu atvasi. Viņi neprot pret pusaudzi būt tik prasīgi kā iepriekš, jo liekas, ka bērns jau pats spēj tikt ar visām lietām galā, ka kontrole vairs nav vajadzīga, novērojusi psiholoģe.
“Un tad atskan satraucošs zvans no klases audzinātājas: sekmes pasliktinājušās, uzvedība bravūrīga, aizskar, pazemo klasesbiedrus, ir neiecietīgs, kavē skolu. Dažādās dzīves situācijās var nonākt ikviens – strīdi, izstumšana, apsmiešana, fiziska ietekmēšana. Tā rezultātā arī rodas neiecietība, kas tiek vērsta pret vienu vai vairākiem.”
Visbiežāk nepatīkamā situācijā nonāk bērns, kurš ģērbjas vai izskatās citādāk: viņa garderobē nav vecumam atbilstoša, vienaudžu novērtēta firmas apģērba, briļļu, pēdējā modeļa telefona, kabatas naudas. Citāda matu krāsa, augums. Reizēm cieš bērni ar atšķirīgiem uzskatiem, raksturu vai interesēm, kuriem ir labākas vai sliktākas sekmes mācībās vai arī kuri atšķiras pēc rases, kultūras vai reliģiskās piederības.
Palaists garām ģimenē
Ļoti bieži par regulāriem vardarbības upuriem kļūst bērni no maznodrošinātām ģimenēm, ja tos pavada īpatnējas mājokļa smakas vai savdabīgas smaržas. Iemesli vienaudžu izstumšanai, apsmiešanai, ignorēšanai un neiecietībai ir dažādi, taču lielākoties kaut ko audzināšanā garām palaidusi ģimene.
Ir bērni, īpaši izteikti pusaudžu vecumā, kuriem nav robežu, kontroles, noteiktu prasību, dienas režīma, kuri nesaņem vecāku pozitīvu attieksmi, mīlestību, kuriem izpaliek ikdienas sarunu, uzklausīšanas. Ģimenē viņi sajūtas lieki, pamesti, vientuļi.
Pēc jebkura traģiska notikuma, traumas, kas atstāj sekas bērna psihē, viņš pasauli uztver kā draudīgu, biedējošu. Dusmas, bailes atstāj ļoti spēcīgu ietekmi uz emocijām un uzvedību, padarot jaunieti noslēgtu vai agresīvu. Tieši tādēļ negatīvās pieredzes pārstrādes procesā īpaši svarīgs ir vecāku atbalsts un līdzdalība. Mammas un tēta sapratne spēj atjaunot bērna ticību sev un apkārtējai pasaulei. Arī speciālista vadībā traumas pārstrāde notiek sekmīgāk un apzinātāk.
Noteikti katram pieaugušajam ir jāreaģē, pamanot neierastu gadījumu vai situāciju. Nav ne jābaidās, ne jākaunas meklēt palīdzību skolā – pie klases audzinātāja, sociālā pedagoga, mācību iestādes psihologa, tāpat pie sertificēta neatkarīga speciālista, kurš palīdzēs saprast, ka mēs visi esam atšķirīgi. Saprast, ka citiem cilvēkiem nav jāmainās, lai izpatiktu tev vai lai atbilstu taviem standartiem. Nevienam nav tiesību aizskart otru par to, ka viņš ir atšķirīgs. ◆

Jāizrāda fiziska pretestība
Tehnikuma pirmajā kursā mani abižoja, jo biju no laukiem un rīta rosmē liku galvā omes māsas adītu cepuri ar diviem bumbulīšiem. Meitene no trešā kursa mani veselu mēnesi izsmēja, apsaukāja un grūstīja. Teicu, lai liek mani mierā, lai atšujas, bet vēl vairāk tiku kacināta, grūstīta. Beidzot neizturēju un liecinieku klātbūtnē krāvu nekauņai pa seju. Esmu kreile, tas viņai bija negaidīti. Uzbrucējai – zila acs, bet mani vairs neaiztika. Risks bija: mūs varēja izslēgt no tehnikuma.
Arī puiši, kas dzīvoja stāvu augstāk, meitenes abižoja – nelaida pa kopmītņu trepēm, prasot naudu vai cigaretes. Biju sapratusi, ka vienīgais variants ir izrādīt fizisku pretestību, un agresoram stipri iesitu pa elkoņa iekšpusi. Neviens vairs neuzdrošinājās. Māsīcai bija līdzīgs konflikts, taču viņa baidījās izrādīt pretestību un pārcēlās uz citu mācību iestādi.
Manai meitai bija gadi divpadsmit, kad klase sadalījās divās grupās un “top piecnieks”, kurā bija skolotājas meita, sāka pārējiem uzkundzēties. Piemēram, nosakot, kura meitene uzstāsies “Popielā”, kura – ne. Meita, līdz tam atzīta aktīviste, nāca mājās ar asarām acīs un atteicās jebkur piedalīties. Vairāki vecāki devāmies uz skolu. Diezgan ātri nomainījās klases audzinātāja, klases kolektīvs pamazām saliedējās.
Pilsētas skolā bērnu agresija, manuprāt, ir izteiktāka. Mazmeitai, kura tagad ir otrajā klasītē, esam teikuši: ja nelīdz konflikta risināšana mierīgā ceļā un pasūdzēšanās audzinātājai, ir jāizrāda fizisks pretspars. Mazmeita labi mācās, bet viena no meitenītēm, kas arī ļoti labi mācās, sāka mūsējai teikt biedējošus tekstus. Uz mazmeitas telefonu pat bija atsūtīta īsziņa: tu būsi veca, nevarēsi kājas pavilkt, tevi ieliks bērnunamā. Kāds puika skaļi uzvedās stundu laikā un musināja uz to arī mūsu mazmeitu. Kad viņa atteicās, puisītis ar zīmuli stipri iedūra viņai plaukstā. Meitēns ar asarām acīs lūdzās, lai pavadām uz skolu. Gāja mamma, opis, es, un, kad bija mana kārta, garderobē aprunājos ar klasesbiedriem. Lai noskaidrotu, vai pie vainas nav mūsu mazmeita. Seši bērni apgalvoja, ka ne. Satiku arī nešpetno puiku, viņš teica, ka neatceras atgadījumu un tas bijis netīšām.
Autobusā vai uz ielas vairākkārt esmu iejaukusies, kad stiprākie dara pāri vājākajam. Saku varmākam: es tavu mammu pazīstu, pateikt, kā tu te daries? Tas nostrādā.
Bērnībā biju lieciniece tam, kā iedzēris tēvs pacēla roku pret mammu. Aizstāvēju viņu un kopš tā laika nepaciešu agresiju un netaisnību. ◆
LINDA, 49 gadi

Jāaudzina ar savu piemēru
Inese Gūtmane,
Liepājas Skolu psihologu metodiskās apvienības vadītāja

No pieredzes skolā un klientu uzticētajiem stāstiem privātpraksē, kur strādāju ar bērnu uzvedības un emocionālajiem traucējumiem, zinu: neiecietība pret vienaudžiem ir sekas. Cēloņi un iemesli visbiežāk ir konflikti pāru attiecībās, vecāku nespējā vienoties par audzināšanas jautājumiem. Jāmin ģimenes, kurās tiek ļauts bērna vecumam neatbilstoši ilgs laiks spēlēm datorā, planšetē, telefonā, kas izraisa vēlmi līdzināties varonim, arī negatīvam.
Bērni emocionāli pārdzīvo situācijas, kad kāds no vecākiem ilgstoši strādā tālumā vai aizgājis no ģimenes, tētim un mammai šķiroties vai plānojot šķiršanos. Sāpīgs pārdzīvojums, kad mammai vai tētim veidojas vai jau izveidojušās jaunas attiecības, kad tajās ienāk cits bērns – pusbrālis, pusmāsa. Traumējoša var būt arī avārija, tuvinieka vai kāda mājdzīvnieka slimība vai nāve. Kā dzīvot tālāk? Kā visiem sadzīvot?
Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā un ģimenē klibo jautājums par attieksmi pret citiem. Nevar bērnam iemācīt kaut ko ar vārdiem, jāaudzina ar savu piemēru! Ja mājās pieaugušie nekad bērnu klātbūtnē nerunās sliktu par bērnudārza audzinātājiem, skolotājiem, par grupiņas vai klasesbiedriem un viņu ģimenes locekļiem un to nepieļaus bērnu sarunās, tad pamazām izskaudīsim neiecietību, vardarbību, izstumšanu, nepieņemšanu, aizskaršanu, pazemošanu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uz skolu bez bailēm un asarām

Kategorijas