Atklāj cilvēku sirdsstāstus

2016. gada 1. aprīlis 00:00

797

Noritējis Alūksnes un Apes novadu skolu pētniecisko un radošo darbu konkurss “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”. Šoreiz tajā piedalījās trīs skolu pārstāvji, un, lai arī šajā konkursā netiek noteikti uzvarētāji, tā laikā jaunieši sniedz sabiedrībai ko ļoti vērtīgu – to cilvēku dzīvesstāstus, kurus pēc gadiem varēs stāstīt tikai viņu tuvinieki vai arī varēs uzzināt tikai no jauniešu apkopotajiem dzīvesstāstiem.

Sāpes izstāstītas 92 dzejoļos
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola vienmēr aktīvi piedalījusies šajā konkursā. Arī šoreiz 12.klases skolnieces Aleksandra Regīna Lauce, Elīna Bondare, Lāsma Harkina, Līva Lārmane un Dita Poševa savā prezentācijā stāstīja gaujienietes Ernas Monikas Akmentiņas dzeju un dzīves gājumu. Viņa savus dzejoļus sarakstījusi vienkāršā rūtiņu kladē, kurai devusi nosaukumu “Trimdas ceļi”. 92 dzejoļos E.M.Akmentiņa aprakstījusi savas sāpes, ilgas un cerības tālajā Sibīrijā. Piedaloties projektā “Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolnieces apkopojušas 13 gaujieniešu dzīvesstāstus, kuri tikuši izsūtīti uz Sibīriju. Starp viņiem ir arī izsūtītā Akmentiņu ģimene, kura nokļuvusi Ziljanskojas rajonā, kur pārsvarā dzīvojuši igauņi. Sādžā, kur viņi uzturējušies, bijušas 84 mājas. Akmentiņu ģimenei 1951.gadā izdevies iegādāties savu māju, kur bijuši piemērotāki dzīves apstākļi. Ziemas tālajā Sibīrijā bijušas ļoti aukstas un termometra stabiņš mēdzis uzrādīt pat mīnus 64 grādu atzīmi. Arī pārējiem izsūtītajiem, kuri Sibīrijā nokļuva dažādos ciemos, nebūt nav klājies viegli. Iespēja jauniešiem uzzināt šos dzīvesstāstus devusi ieskatu novadnieku, radinieku dzīves gājumā.

Dienējis Alūksnes garnizonā
Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolnieks Bruno Ābolkalns prezentācijā stāstīja, ka gan no viņa tēva, gan mātes puses bijuši cilvēki, kuri izsūtīti uz Sibīriju. Savā izpētes darbā viņš pievērsās vecvectēva Arnolda Ābolkalna dzīvesstāstam, kurš dzīvojis Liepnas pagastā, spēlējis ģimenes kapelā - dzimtas muzikālās saknes ietekmējušas arī nākamās paaudzes. “Mans vectēvs spēlē mežragu, bet es - klavieres,” saka B.Ābolkalns.
1930.gadā A.Ābolkalnu iesauca Latvijas armijā un viņš sācis dienēt 7.Siguldas kājnieku pulkā Alūksnes garnizonā kā muzikants. Atgriežoties no dienesta, viņš iestājās aizsardzības organizācijā, kurā bija jābūt visiem, kas bija 18 līdz 60 gadus veci un kuriem pagastā piederēja īpašums. Vēlāk A.Ābolkalns apprecējies ar igaunieti Rozāliju, bet 2.Pasaules kara laikā A.Ābolkalns iesaukts Sarkanās Armijas rindās. 1949.gadā, kad sāka dibināties kolhozi, A.Ābolkalnam piedāvāja kļūt par kolhoza priekšsēdētāju, taču viņš atteicis, jo nespēja iedomāties, ka būs jāatņem lopi un tehnika kaimiņiem, ar kuriem kopā svinēti svētki un pavadīts laiks. 1951.gada 16.novembrī A.Ābolkalna mājas pagalmā ienāca divi kareivji. A.Ābolkalns tajā brīdī esot sēdējis klēts augšā un tinis tabaku. Kareivji teikuši viņam nākt līdzi, vien paņemot līdzi kādu siltāku drēbes gabalu. Vietā, kurā nokļuvis A.Ābolkalns, viņam bija jādzīvo kopā ar noziedzniekiem, zagļiem un slepkavām, un bieži vien bija jācīnās par maizes riecienu. Strādājis celtniecībā - būvējis cietuma barakas. A.Ābolkalns ieguvis iesauku Baķuška, jo uzaudzējis garu bārdu un matus, līdzinoties pareizticīgo mācītājam. 1953.gadā, kad nomira Josifs Staļins, tāpat kā citus politieslodzītos arī A.Ābolkanu atbrīvoja, bet ceļš uz mājām ildzis gadus, jo bija jānokļūst paša spēkiem. Atgriešanās ļāva apvienoties ar ģimeni un atsākt saimniekošanu dzimtajās mājās.

Grūtībās – visa ģimene kopā
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 10.c klases audzēknis Dainis Rižkins savu prezentāciju bija sagatavojis par Gunāru Stalšānu, kurš dzimis Karvā. Viņš mācījies Krišjāņa Valdemāra skolā. 1949.gadā izsaukts uz direktora kabinetu, bet, nojauzdams ko sliktu, uzreiz aizskrējis uz mājām. Pēc neilga laika uz ceļa esot bijušas redzamas mašīnas un mājās ienākuši karavīri ar automātiem. G.Stalšāns ar ģimeni, izņemot tēvu un vidējo brāli, kuri izvešanas brīdī nebija mājās, tika izsūtīts, bet, piestājot kādā no stacijām Krievijā, G.Stalšāns satika arī savu tēvu. Izrādījies, ka viņš, uzzinot par izsūtīšanu, pats devies uz komandantūru un pieteicies, lai būtu kopā ar ģimeni grūtajos apstākļos. Stalšānu ģimene nokļuva Navikova ciemā. Dzīve ciematā nebija tik grūta, kā citos ciemos, jo tas bijis apdzīvots, bijusi arī slimnīca, veikali. Tiesa, pirmā ziema ģimenei bijusi ļoti barga - G.Stalšāna mamma trīs vilnas zeķu pārus bija piešuvusi ādas kurpēm. Līdz pamatskolai divi kilometri, bet līdz vidusskolai – desmit, taču, neņemot vērā dažādos šķēršļus, ģimenei izdevies gan izskolot bērnus, gan noturēties kopā. Mājās Stalšānu ģimene atgriezusies 1956.gadā, kad atkal apvienojusies ar ģimenes vidējo dēlu un vectēvu.

Publicēs dzīvesstāstus
grāmatā
Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas vēstures skolotāja Līga Bukovska pasākuma noslēgumā uzsvēra, ka skolēni šajā konkursā piedalās septīto gadu. “Pirmajā gadā mūsu skolu pārstāvēja Nauris, kurš toreiz mācījās 6.klasē, un pēc tam arī viņa klasesbiedrenes gribēja piedalīties. Nu jau sesto gadu pēc kārtas šīs meitenes ir gājušas līdz finišam. Man kā vēstures skolotājai ir prieks, ka esam izveidojuši arī paliekošu vērtību Gaujienai un savai skolai – izstādi,” pauda L.Bukovska. Visticamāk, turpmāk Gaujiena šajā konkursā vairs nepiedalīsies, jo Gaujienā ir aptaujāti visi izsūtījumā bijušie cilvēki.
Savukārt Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Mikijanska informē, ka Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika izteikusi vēlmi publicēt jauniešu apkopotos represēto dzīvesstāstus grāmatā. Pašreiz ar apkopotajiem dzīvesstāstiem var iepazīties Alūksnes muzejā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atklāj cilvēku sirdsstāstus

Kategorijas