Laime ir ceļš bez sākuma un beigām

2016. gada 1. aprīlis 00:00

3087

Gluži kā Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis” pasaulē laimi meklēt devās arī alūksnietis Niks Lemeševskis. Vien viņš dzimtajā Latvijā atgriezās bez laimes, pamatotām atziņām un ar nelielu rūgtumu. Tomēr noietais ceļš nebija veltīgs. Tagad Niks zina, kas ir laime, un mācās to izzināt vēl dziļāk. Viņam ir daudz ieteikumu un padomu tiem, kuri vēlas sajusties kaut kripatiņu laimīgāki un ir gatavi paši kaut ko lietas labā darīt.
Laime ir reālu pūliņu un darba rezultāts – šai Aristoteļa atziņai pievienojas 25 gadus vecais jaunietis. Pirms intervijas viņš gan piebilst, ka ir pilnīgi parasts cilvēks, ne gudrāks, ne labāks par pārējiem un tas, ko runā, ir viņa subjektīvā pieredze.
- Kā un kāpēc sākās tavi laimes meklējumi?
- Mani laimes meklējumi sākās jau “padsmitnieka” vecumā, kad pirmo reizi saskāros ar fizisku un psiholoģisku pārslodzi. Taču es nevienam nestāstīju, kas ar mani notiek. Tieši grūtajos dzīves brīžos rodas jautājumi: kāpēc esmu nelaimīgs, kas ir laime, kā man būt laimīgam, kas es vispār esmu, ko daru un kādu lomu ieņemu starp šiem vairāk nekā septiņiem miljardiem cilvēku? Nākamais pagrieziens bija pirms diviem gadiem, kad pēc nejaušas sarunas pieteicos braukt studēt apmaiņas programmā uz Portugāli. Pametu savu ierasto dzīves un ikdienas ritmu. Tur bija jauni cilvēki, pasaule. Trīs mēnešus pavadīju Portugālē, kur arī sākās mana jautājumu uzdošana. Apskatīju lielu daļu no Portugāles. Tomēr atgriežoties bija sajūta, ka ir par maz. Pēc kāda laika devos jauniešu programmā uz Rumāniju, taču arī pēc šī brauciena bija mazuma piegarša. Devos nākamajā jauniešu programmā uz Slovākiju, pie Tatru kalniem. Pēc tam, kad biju aizgājis no darba un skolas un devos apskatīt Eiropu, ceļoju pa Ungāriju, Austriju, Horvātiju, Serbiju, Itāliju, Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju. Jautājumu intensitāte pieņēmās spēkā, un es sāku meklēt - kas ir laime, kā to iegūt un kā būt laimīgam? Tas taču ir tas, kāpēc mēs darām dzīvē visu to, ko darām - lai kļūtu laimīgāki vai, bieži vien, lai kļūtu mazāk nelaimīgi.
- Vai bija viegli pamest ierasto dzīvi un doties meklējumos plašajā pasaulē?
- Biju redzējis iedvesmojošas filmas. Viena no tām - “In to the wild” (angļu val. - “Savvaļā”), kur galvenais varonis pamet luksusa dzīvesveidu un dodas dzīvot dabā, lai iepazītu trako, īsto dzīvi. Biju redzējis daudz bilžu un cilvēku stāstu, ka viņi pamet visu un dodas. Vienkārši dodas. Esmu pieradis būt labs puika un darīt visu, kas jādara. Taču spiediens ar laiku kļūst neizturams, un es nespēju vairs iet pret sevi. Saņemties un aiziet no labi apmaksāta darba un mācībām nebija viegli. Tas prasīja lielu iekšējo saņemšanos, lai to izdarītu, lai visiem to pateiktu. Jā, tas nebija viegli, bet es domāju, ka daudzi man piekritīs - atskatoties uz savu pagātni, ne viss ir bijis viegli un bieži vien grūtas situācijas un lēmumi ir veduši uz ko labāku. Tuvākie cilvēki un pasniedzēji neatbalstīja manu lēmumu - neviens manos apavos nav staigājis. Vecāki, protams, izteica savas domas, bet esmu viņiem pateicīgs, ka viņi vienmēr ļauj man izvēlēties pašam.
- Ir izdevies atrast meklēto – laimi?
- Latvijā atgriezos tāds pats kā devos prom. Biju vīlies. Kā jau jaunībā - ceram uz lielām lietām, daudz sapņojam. Tā arī es biju cerējis uz lielu dzīves apgaismību. Biju cerējis, ka nu dzīve sakārtosies un viss notiks - skaisti sapņi, taču dzīvei pašai savi ceļi ejami. Tomēr sevis meklējumi ar to nebeidzās. Tajā brīdī tie tikai sākās un turpinās joprojām. Gribu zināt, kas dara cilvēkus laimīgus un apmierinātus ar dzīvi? Manuprāt, laime ir process jeb ceļš, pa kuru katram jācenšas iet, un tam nav ne sākuma, ne gala. Mēs visi gaidām to brīdi, kad nu dzīvē viss sakārtosies un varēs mierīgi dzīvot. To nevar atrast tā vienkārši, mētājoties aiz stūra. Protams, ir cilvēki, kuri jūtas apmierināti un laimīgi, lai kas dzīvē arī notiktu, taču ne visi tādi esam. Mēs esam tur, kur esam, un jādzīvo tur, kur esam, un jādara tas, ko varam.
- Kādi būtu tavi padomi citiem laimes meklētājiem?
- Ne visiem tagad jāiet prom no darba un mājām. Ir jāsāk tur, kur esi - tieši tik vienkārši. Es nerunāju par visiem, bet lielā daļā gadījumu mūsu dzīves ir tādas parastās: darbs, skola, ģimene, kāda izklaide. Tomēr domāju, ka ikviens vēlas iekšēji izjust lielāku prieku un gandarījumu par dzīvi, jo tā rit, pavisam drīz tā beigsies. Tie, kam lielāka dzīves pieredze, piekritīs, ka dzīve līdz šim pagājusi kā viens knipis. Ieradumi mainās lēnām - vidēji trīs nedēļu laikā ikdienā atkārtotās lietas kļūst ierastas. Vienkārši dari un neko negaidi, necel ilūzijas par to, ka nu tik būs, ka nu tik dzīve mainīsies. Dari visu, bet necel ilūzijas, dzīvo kā dzīvodams.
Mēdz teikt, ka ķermenis ir mūsu templis, un pret to tā arī jāizturas. Ir svarīgi sportot un kvalitatīvi ēst. Par to ir tūkstošiem pētījumu! Katram pašam ir jāatrod sev piemērotākā nodarbošanās, ar ko aizrauties pāris stundas nedēļā. Tam nav jābūt grūtam sportam, bet gan kā izklaidei. Var izvēlēties – darboties vienam vai ar kādu kopā. Profesionālais sports nekādi nesaistās ar labu veselību, taču fiziskās aktivitātes veselībai noteikti ir saistītas ar prieku un patiku. Kādam patiks skriet, kādam cīnīties, dzenāt bumbu, peldēt, izdomāt savus vingrinājumus, vēl kādam trenēties trenažieru zālē. Jādara tas, kas dod prieku, un laba veselība būs kā blakusprodukts.
Būtiska nozīme ir arī ēšanai. Nav jāietur kādas diētas, bet vienkārši jāēd veselīgi. Nav jācieš un jāpūlas, visā jābūt mērenībai. Mazliet vairāk pilngraudu maizes, mazliet mazāk baltmaizes, mazliet vairāk auzu pārslu, riekstu, mazliet mazāk balto makaronu. Mazliet mazāk kartupeļu un citu ogļhidrātu, mazliet vairāk olbaltumvielu: biezpiens, zivis, gaļa, olas, rieksti. Mazliet vairāk dārzeņu.
- Kā ar emocionālo pasauli?
- Diemžēl mūsdienu pasaulē šī ir diezgan slēgta pasaule. Mēs maz runājam, ko domājam, mums ir maz ļoti labu jeb īstu draugu, kuriem uzticēties, ar kuriem izrunāties un kopā darīt trakas lietas. Lai uzlabotu savu emocionālo pasauli, iesaku būt atklātiem, ļaut citiem būt atklātiem un nepārmest to. Meklēt tuvas, atklātas un ciešas attiecības. Iesaku veidot sarunu grupiņas, uzticamu cilvēku loku. 75 gadus ilgā pētījumā par laimi tika secināts, ka labas un kvalitatīvas dzīves pamatā ir ilgstošas un labvēlīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Ar to es gribu teikt - ir jālauž sevi un citus un, kaut ar piespiešanos, jākļūst mazliet labākiem pret apkārtējiem.
Jāatrod nodarbe, kas patiesi aizrauj, ko darot zustu laika sajūta un kura būtu emocionāli saistoša. Ļoti lielu gandarījumu cilvēks gūst no dažādām prāta pasaules daļām: filozofijas, reliģijas, meditācijas. Mūsu acs ir trenēta uz trūkumu saskatīšanu. Viegli pamanām trūkumus un kļūdas mūsu dzīvē, taču grūtāk ir ar novērtēšanu. Var vienkārši ik rītu iesākt, vienu minūti veltot pateicības izteikšanai par visu, kas ir. Sākumā tas prasa piespiešanos, bet ar laiku labo lietu novērtēšana sāk kļūt vieglāka un rodas prieks par ikdienas nieciņiem. Ar Dievu un reliģiju neesmu cieši saskāries, tāpēc man to ir grūti komentēt, taču daudzi man pazīstami cilvēki tic Dievam un tiecas tam pretī. Viņi atzīst, ka tas viņiem dod daudz spēka. Visu cieņu! Pats ikdienā praktizēju meditāciju un ar prieku iesaku to darīt arī citiem. Tā nav nekāda abstrakta lieta, kur mēs nonākam nez kādos plašumos un pasaulēs. Gluži otrādi - pati praktizēšana ir gaužām vienkārša un sākumā pat ļoti, ļoti garlaicīga. Es koncentrējos uz elpošanu. Man tās ir 20 minūtes. Citi iesaka sākt kaut vai ar divām minūtēm. Ļoti elementāri - koncentrējies uz savu vēderu, uz savu elpu. Un šeit ir tikai divi varianti: vai nu tu esi te un tagad, koncentrējies, vai tu aizpeldi savās domās. Kad tā notiek, atgriez savu uzmanību un elpošanu. Tas ir vienkāršs treniņš, prāta treniņš. Arī šeit es iesaku neko negaidīt, vienkārši darīt. Ja kaut kas notiek un ar laiku ir izmaiņas – izcili! Ja nav, tas nekas.
- Ko gūsti no meditācijas?
- Arī par meditāciju ir tūkstošiem pētījumu, kas apliecina tās pozitīvo ietekmi uz fizisko un psiholoģisko labklājību. Man nav lielas meditācijas pieredzes, esmu tāds jauniņais, bet patīkamais, ko ar laiku novēroju, ir tas, ka tik ļoti nepieķeros savām domām. Lielu daļu dzīves es dzīvoju, galvā domādams par pagātni un apcerēdams nākotni, bet reti - te un tagad. Tas palīdz ar vēsāku prātu uztvert savas domas, jo tās taču ir tikai domas, tās nāk un iet. Tieši tik vienkārši. Katrs cilvēks atrodas savā dzīvē un savā situācijā. Visiem vienas formulas nav, mēs esam dažādi. Kādam varbūt vajag strādāt ar savu ķermeni, kādam varbūt noderēs laba grāmata, no kuras gūt iedvesmu, kādam varbūt ir kāds iedvesmojošs cilvēks. Variantu jau īsti nav, kā ņemt no visa, kur varam, un mācīties un darīt kaut vai pavisam nedaudz vairāk savas labklājības labā.
- Kāda šobrīd ir tava ikdiena?
- Dzīvoju Rīgā, nepiespiesti jeb brīvā režīmā. Esmu apņēmies nākamgad turpināt un pabeigt studijas maģistratūra. Pāris reizes nedēļā strādāju ar bērniem, vispusīgi attīstot viņu fiziskās īpašības. Esmu arī nokārtojis industriālā alpīnisma sertifikātu un sākšu darbu augstumā. Ļoti patīk radošas lietas. Esmu iesaistījies improvizācijas teātra grupā un līdztekus rakstu savu blogu, kā arī šo to no dzejas. ◆

Vizītkarte:

◆ Vārds, uzvārds: Niks Lemeševskis.
◆ Dzimšanas laiks: 1990.gada 28.jūlijs.
◆ Ģimene: mamma Lilita, tētis Vladislavs, brālis Toms un māsa Keita.
◆ Izglītība: absolvējis Mārkalnes pamatskolu, Ernsts Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.
◆ Hobiji: skatuves māksla, pārgājieni, dzejas un iedvesmojošu tekstu rakstīšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laime ir ceļš bez sākuma un beigām

Kategorijas