Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar Mātes pienu

Vismistiskākais šajā pasaulē ir dzīvības un nāves jautājums. Jautājums par to, ko spēj zinātne un kas tai nav tverams. Akadēmiķis Ivars Kalviņš teicis, ka zinātne lielā mērā balstās uz ticību un iztēli. Jautājums ir tikai par to, kam mēs ticam. Kam mēs spējam noticēt? Grūti pieņemt to, kas balstās tikai uz ticību un priekšstatiem. Zinātnē ir bijis, kad notic pats, pārliecina citus un pat Nobela prēmija rokā. Tas nekas, ka pēc 15 gadiem kāds pierāda pretējo un saņem to pašu, īpaši, ja tas mēdz būt „Brīvības”, “Vienlīdzības”, “Brālības” lozungu slepenīgumā.
Čakras, meridiānus autopsijā (sekcijā) neatrod, bet tos konstatē elektrofizioloģiski. Domas neiroķirurgi operāciju laikā nav redzējuši, turklāt vācu ķirurgs Billrots apgalvojis, ka sirds nekad nebūs operējama, jo tajā mīt dvēsele. Jā, domas mēs neredzam, bet tās iespējams sajust no attāluma. Jautājums ir par to, kādas enerģijas mēs pārvaldām un kādas pārzinām, jo mēdzam izmantot arī to, ko nezinām, tikai intuitīvi nojaušot, zemapziņā - bez prāta līdzdalības.
Mēdz teikt, ka uz nāves gultas visi kļūst ticīgi! Laikus nokārto testamentus, parādus šajā saulē. Ticīgi kam? Nu nē, kaut kas ir arī jāzina! No vienas puses: jo mazāk zini, jo vieglāk noticēt kādai dogmai un var būt dogmatiski ietekmējams, pasniedzot dogmas īstas ticības vietā, aizbildinoties ar ticību, uzdodot to par ticību. Bet gudri runāt ne vienmēr nozīmē izskaidrot. Piedāvāju mazu ieskatu no savām necilajām zināšanām par to, kas ir tur, „augšā”, izmantojot zināšanas astroloģijā.

Kas redzams horoskopā?
Man ir zināms, ka planētas, katra ar savu enerģiju iemieso psihiskos procesus, kas veido mūsu dzīvi. Izvietojoties noteiktās zīmēs, tās pilnveido tajā izkārtoto planētu izpausmi un atkarībā no dzimšanas momenta nosaka kādu konkrētu dzīves jomu un izaugsmes stadijas savas dzīves gaitā te, uz Zemes, tā saucamajās „mājās”. Tas, kā veidosies cilvēka liktenis (bet liktenis - tas ir arī raksturs), kā viņš izmantos savu Debesu valstības doto potenciālu, atkarīgs no tā, kādu ģenētisko un karmisko enerģiju tas sevī nes, kādā vidē tas augs, jau sākot no ieņemšanas sākuma. Kas viņā iezīsts ar mātes pienu, tas, savukārt, noteiks viņa personības attīstības līmeni. Mīlestība, iezīsta ar mātes pienu, tiks nodota bērniem. Vai arī ne. Lai cik neticami tas arī būtu, bet tas parādās horoskopā. Parādās, vai bērns ir bijis gaidīts, vai ir ticis mīlēts. Šeit runa ir par mīlestības emocionālo sasaisti - ne to, kā viņš ģērbts. Dažkārt redzami vecāku vai vecvecāku „ grēki ”. Redzam, kādus vīriešus, sievietes piesaistīs - maigos, „krutos”, gudrus vai neparastus, vai tādus, kuri jāpažēlo. Vai sader abi kopā? Varbūt kāds no viņiem pats par sevi ir konflikta nesējs? Vai pat abi, atgādinot kodoltermiskā katla modeli.

Nezināmais faktors – dvēsele
Jā, natālā karte (horoskops), tāpat kā pirkstu nospiedumi, ir unikāla, bet neatklāj visu. Šis nezināmais faktors ir dvēsele, kas nepakļaujas analīzei. Divi vienā laikā dzimuši cilvēki ar kopīgām īpašībām un iespējām attīstīsies atšķirīgi, jo katram būs citādākas dvēseles vēlmes. Medicīniskajā astroloģijā dvēseli apzīmē kā enerģētisku substanci, kas iemājo bērnā dzimšanas brīdī, lai pārvaldītu tā ķermeni. Gars, kura pirmsākums ir genotips, ir spēka struktūra, kas iekļauj sevī visus iedzimtos faktorus. Gara pirmsākums ir apaugļošanās brīdis, un tas nes sevī vairāku paaudžu enerģētisko potenciālu, nosaka dzīvotgribu, radošo aktivitāti, sava ego potenciālu.
Astrologs A.Astrogors ir teicis: „ Pameklējiet dvēseli sirdī savā, un, ja tās tur nav, tātad viņa ir kādā orgānā un raud par tā slimību.” Tas tulkojams tā, ka īstenībā slimībām ir daudz dziļākas saknes, cēloņi un to lielā mērā nosaka tur - „augšā”. Tas jāsaprot arī tā - slimības cēloņi meklējami dvēselē vai dvēseles iepriekšējās inkarnācijās, saistītās ar negatīvu pieredzi un negatīvu personības izpausmi. Psihotraumu un dvēseles ciešanu rezultātā cieš gars, un tad var attīstīties akūti vai hroniski gara (garīgie) traucējumi. Īstenībā mēs ārstējam tikai fizisko ķermeni, nebūt ne astrālo, ēterisko vai mentālo. Nevienu hronisku slimību pilnībā izārstēt nevar, un glābēji mēs varam būt tikai tad, kad liktenis nav lēmis citādāk. Arī tas ir piedzīvots.

Var mainīt attieksmi, ne likteni
Kur lai cilvēks ņem gribasspēku, ja tas Kungs viņam to nav devis? Ja nav, tātad arī nebūs! Maz jēgas ir no tā, ja cilvēks it kā grib, bet nevar. Protams, cilvēks nevar mainīt savu likteni, bet var mainīt attieksmi. Vai arī nevar. Tad viņš mēģina pārveidot pasauli, citus cilvēkus, kas, protams, būs nesekmīgi. Ar vislabāko uzvedību nav iespējams atvirzīt dzīves terminālo līniju. Lai atceramies gadījumu uz ceļa Pierīgā, kad notika smaga avārija: pulksten 8.45 cietusī palika dzīva, bet pulksten 9.05 otra avārija iesākto pabeidza. Var gadīties arī neparasti veiksmīgi: te nelaimes brīdī piederīgie bija blakus, neatliekamā palīdzība tūdaļ bija klāt, slimnīcā viss bija tā, kā gaidīts, un tad arī ārsti tika uzlūkoti par glābējiem. Tātad vēl nebija laiks. Vai arī otrādi?! Dzīvi gan ir iespējams mākslīgi saīsināt, ko daudzi arī centīgi dara, ejot kopsolī ar „kaulaino tanti”. Būtu taču svarīgāk nodzīvot dzīvi kvalitatīvi, nevis tās nogalē, čurājot gultā, neatcerēties, kā sievu un bērnus sauc... Svarīga ir dzīves kvalitāte, bet tas arī izriet no personības attīstības līmeņa, no brīvās gribas esamības. Diemžēl sastopam daudz cilvēku, ar kuriem par attieksmi nav vērts pat runāt. Es gan pieturos Austrumu un vēdiskās astroloģijas tulkojumam, ka brīvā griba, ja tā cilvēkam ir, arī tiek vadīta, bet svarīgi, lai cilvēkā veidotos ilūzija, ka brīvo gribu, ja tāda viņam dota, viņš vada pats, un tā jau ir Rietumu astroloģijas pieeja. Tā cilvēkam vieglāk dzīvot - vismaz kādās ilūzijās. Kas šādai ilūzijai vainas?

Ļaunās domas nezūd
Vārdos nav iespējams pat aptuveni izteikt to, kā tas viss debesu valstībā ir gudri un sarežģīti savstarpēji saistīts, caurvijot vairākas paaudzes. Visuma augstākais universālais saprāts, Debesu vai Dieva valstība, sauc kā gribi, pastāv! Tikai mana ticība ir ticība Debesu (Dieva) pasaulei un augstākam saprātam “pa taisno”, piedodiet, bez jūdu leģendām. Enerģijas nezūdamības likumam, tam, ka domas spēj manifestēties - un arī ļaunās domas nezūd, tās var kaut kad, kaut kur atgriezties kā bumerangs. Jautājums tikai - pie kā? Pasaulei, kuru var tikai pazemīgi apbrīnot, noliecot galvu tās priekšā, jo tā atklāj sevi tikai tik daudz, cik mūsu slimīgie un vājie prāti ir spējīgi uztvert. Kas mums atliek? Ieklausīties vērīgāk dabas signālos, kurus mēs spējam uztvert, sajūtās, un dzīvot saskaņā ar to, drīzāk neprātu, bet ar zemapziņu - tā drīzāk mums pateiks, ko īsti mūsu organisms vēlas un kādu ceļu mums iet.

Bērna un mātes saikne
Daudz ko dzīvē nosaka tas, no kāda skatu punkta uz dzīvi raugāmies, un tad pārāk pareizie var tikt uzlūkoti kā nedaudz nepareizie. Ignorējot mūsu liekulīgajā dzīvē it kā vispārpieņemtos standartus, teikšu netradicionālu frāzi: mani kā anesteziologu uz operāciju galda visvairāk uztrauc tādi pacienti, kuri nekad dzīvē nav ne piedzērušies, ne saindējušies vai citādi „ļoti pareizie”, kuri nav pieraduši pie ekstremālām situācijām un kuriem operācijas-anestēzijas maratons var izlikties gaužām apgrūtinošs. Tas ne uz ko nemudina, mēs visi esam grēcīgi. Vai tikai esam spējīgi to atzīt? Dzīve ir tāda, kāda tā ir, un tā arī uztverama. Bez rozā brillēm un demagoģijas ar putām uz lūpām.
Tas viss būs nedaudz vēlāk. Tikmēr bērna personības veidošanos ļoti lielā mērā nosaka, kāda ir telepātiskās saistības kvalitāte ar māti, kas saglabājas apmēram līdz septiņiem gadiem, bet īpaši svarīgs tam ir pirmais dzīves gads. Dzemdēt bērnu vēl nenozīmē būt mātei šī vārda visintīmākajā nozīmē. Tajā vēl nav mātes misijas pabeigtības zīmola. Mātes mīlestība - tāda, kas saista māti ar bērnu daudz dziļākām, emocionālām saitēm, vai nu ir vai nav - kā tas Kungs devis. Nemīlēts bērns nemīlēs savus bērnus, mazbērnus. Visa mazā cilvēciņa dzīve un nākotne var būt atkarīga no tā, ko viņš ir saņēmis, iezīdis ar mātes pienu! Tikai vainot vienu cilvēku šajā Visuma karmisko parādu pasaulē arī nav mūsu prātam piemērota funkcija! ◆

Kategorijas